Kitija Balcare

Teātra kritiķe

Iniciācijas rituāls klases fotogrāfijā

Lai arī uz „jaundzimušā” Liepājas Goda teātra Drauga biļetes rakstīts: „Aktierus nebarot un ar rokām neaiztikt!”, tomēr viesizrādes „Žurka” spēles telpa Ģertrūdes ielas teātrī ir bez sarkanajām līnijām (kā tagad ir modīgi sacīt) ...aktieri neliek skatītājam lūrēt pa atslēgas caurumu, bet gan drosmīgi ielaiž vidusskolas klasē, kur švirkst baltais krīts pret zaļo tāfeli un dinamiski, bet tomēr nežēlīgi aizrit skolas „zaļā laika” kaislības.

Putnubiedēkļi, žurkas un citi zvēri

Visnotaļ huligānisks piegājiens, kā stāstīt mazo zāļu cienīgus stāstus, ir atrasts ne tikai Rīgā. Liepājas teātra aktierim Kasparam Godam pieticis uzdrīkstēšanās un atbalsta, lai taptu jauns neatkarīgais teātris, šoreiz — Liepājā.

Ja līdz šim galvaspilsētā redzētās izrādes tajos teātros, kas sevi dēvē par neatkarīgiem,katrreiz ir pārsteigušas ar formas, satura vai māksliniecisko paņēmienu daudzveidību, tad Liepājas Goda teātra gadījumā „jaundzimušais” neatkarīgais teātris skatītāju (patīkami) pārsteidz ar klasisku, tīru, precīzu iestudējumu „Žurka”.

Nereti tiek uzskatīts, ka visnežēlīgākie savās savstarpējās attiecībās ir tieši pusaudži. To pierāda arī Skaidra Valtera luga „Žurka” Liepājas režisora Leona Leščinska režijā. Tā pārtop par stāstu, kā laikā skatītājs tiek vests līdzi jauno cilvēku iekšējiem monologiem, tādējādi ne vien atklājot to intereses, bet arī vērtības un ideālus (atsevišķos gadījumos — to trūkumu), alkas pēc piederības „savējiem” un tikpat lielas bailes tikt izstumtam ārpus tā.

Līdzīgi kā padomju laikos redzētais kinogabals „Putnubiedēklis” (1983) ar mūslaiku Krievijas popskatuves dīvu Kristīni Orbakaiti galvenajā baltā zvirbuļa — meitenes lomā, arī Skaidris Valters lugā „Žurka” par centrālo tēlu izvirza klases „jauniņo” Lieni un liek tai cīnīties par savu vietu zem saules klases kolektīvā pašai. Tas nozīmē ne vien samierināties ar jauniegūto Žurkas titulu, bet arī izdzīvot skarbo pusaudžu laiku, atļaujoties spēlēt pret vispārpieņemtajiem spēles noteikumiem — pateikt katram acīs to, ko tas nav gaidījis un, iespējams, pat mēģinājis noklusēt.

Trīs atraktīvi puiši un trīs jaunas dāmas — Knuts jeb Rūgtais (Rolands Beķeris), Garais (Edgars Ozoliņš), Asnāte jeb Spicā (Agnese Jēkabsone), Elvis jeb Preslis (Mārtiņš Kalita), Silva jeb Silvucis (Everita Pjata) un Liene jeb Žurka (Laura Jeruma) — prasmīgi izspēlē vidusskolēnu stāstu savējiem. Klaipēdas Universitātes raža Liepājas teātra jaunā paaudze piesaka sevi skaļi un drosmīgi. Tiem, kas pašreiz vēl sēž skolas solā un izdzīvo pirmās mīlestības un pirmās nodevības, pieņemot pirmos lielos un skarbos lēmumus savā dzīvē.

Spilgti portreti

Stāsts ir klasisks. Par draudzību, mīlestību, nodevību. Izpildījums ir tīrs un pārliecinošs, lai gan brīžiem ir mulsinoša sajūta, vai aktieri vēl var sajust tā sava vidusskolas laika izjūtas un nepārspīlēt pusaudžu tēlojumu savās aktieriskajās izpausmēs. It kā skolas piedzīvojumu (pārdzīvojumu?) laiks šiem aktieriem vēl ir visnotaļ svaigās atmiņās, tomēr tai pat laikā tas ir pietiekami bīstami, lai sabiezinātu krāsas un maldinātu skatītāju par lomas atveidošanas patiesumu, ieslīgstot stereotipiskā lomu interpretācijā.

Tie, kas savulaik zilajos TV ekrānos nevarēja sagaidīt kārtējo amerikāņu seriāla „Glābējzvans” sēriju, lai sekotu līdzi trīs plus trīs vidusskolas kombinācijai, šodien varētu skatīties izrādi „Žurka”. Turpinājumos. Jo aktieri savus tēlus iedzīvina spilgti un pārliecinoši, katram apliecinot ne vien tradicionālās skolas laika palamas, bet arī rakstura īpašības. Tēli ir klasiski.

Rolanda Beķera Rūgtais ir klases jokdaris, bet Edgara Ozoliņa Garais ir skaļš un dauzonīgs, bet vienlaikus neuzdrīkstas būt līderis. Abi puiši itin viegli identificējas ar pusaudžu laika klases situācijām.

Līdera loma ir Agneses Jēkabsones Asnātei, kura patiesībā savu barvedes un kārtības iedibinātājas lomu ir uzņēmusies tikai tāpēc, lai notušētu tās problēmas, kas pašai ir ģimenē.

Klases skaistulis Preslis Mārtiņa Kalitas tēlojumā, lai arī ar meiteņu siržu lauzēja izpausmēm, tomēr ir par sevi nepārliecināts un pārāk gļēvs, lai būtu godīgs. Aktieris, lai arī cenšas iemiesot klasisko klases pieprasītākā puiša tēlu, tomēr dažbrīd dara to stīvi, neļaujot noticēt tam, kas un kurā brīdī viņam ir svarīgāk — piederēt baram, atzīties nodevībā, izglābt Žurku no apkārtējo uzbrukumiem vai parūpēties pašam par savu labo slavu.

Turpretī Everitas Pjatas labākajās „cacu” tradīcijās izveidotais smalkās modes dāmas Silvas tēls ir simpātiskas, bet nenopietnas meitenes atainojums. E. Pjatas tēlojums ir viegls un pārliecinošs, to panākot ar veiksmīgi izvēlētu kustību, izteiksmīgas mīmikas un izmantoto rekvizītu palīdzību.

Par Lauras Jerumas jeb Lienes spēcīgāko ainu var uzskatīt mirkli, kad, nespējot pielāgoties vispārpieņemtajiem bara noteikumiem, viņa uzdrīkstas nostāties pret tiem, izkliedzot skaļi katram no bara (nezināmu iemeslu dēļ izlaižot Garo) to, ko, iespējams, neviens no pusaudžiem negaidīja. Jaunā aktrise atklāj mirkli, kurā viņas iekšējā pasaulē notiek lūzums un viņa ir izdzīvojusi pārbaudījumus, turpinot savu iniciācijas rituālu, izstājoties no nežēlīgās spēles. Skan vilciena dunoņa. Meitene dodas prom, līdzi paņemot savu vērtību skalu, kurā nav vietas meliem, gļēvumam un nodevībai. Šai vidusskolas klases fotogrāfijai varētu piešķirt nosaukumu „Dzīvesskola”.

Izrāde „Žurka” visā savā godībā kārtējo reizi atgādina skatītājam, ka nevajadzētu meklēt citu acīs skabargas, jo kādā brīdī var sākt birt ārā no čīkstošo skapju durvīm tie skeleti, kurus it kā glabājām visnotaļ uzmanīgi no citu acīm, ausīm un citiem orgāniem.

Dinamika minimālismā

Klasiskais izrādes ritējums patīkami tiek atsvaidzināts ar ritma partijām, kuras aktieri virtuozi izpilda skatītāju degunu priekšā rībinot, būkšķinot, ūjinot. Ritms trāpīgi tiek izmantots, lai veicinātu un dramatizētu atsevišķu ainu dinamiku, izmantojot pašiem savus resursus – rokas, kājas, balsi, apkārtējos priekšmetus. Skaņu partitūra vērtējama kā viens no veiksmīgākajiem šīs izrādes ieguvumiem, kas patīkami atsvaidzini tekstuālo izrādes pusi ar atraktīviem risinājumiem, paplašinot aktieru prasmju arsenālu ar konkurētspējīgiem elementiem.

Lai arī izrādes scenogrāfiskais risinājums ir minimāls (pāris oranžmelnā grafiti tehnikā apstrādātas portatīvās sienas un tāfele), telpu piepilda jauno aktieru monologi, kas izrādes gaitā izskan, meklējot atbildes uz tiem eksistenciālajiem jautājumiem, kas katru no jauniešiem nomoka visvairāk.

Izrādei izskanot, galvā ir Liepājas vējš. Iespējams, tāpēc, ka izrāde noslēdzas ar jaunoaktieru izpildītu dziesmu, skanot liriskam un skolnieciski vieglam ģitāras pavadījumam, atgādinot skolas laiku dziesmu spēles klases pārgājienos pie ugunskura. Pat tad, ja pats nekad tādā neesi piedalījies un neesi dziedājis, pat tad šķiet, ka šo stāstu kaut kur esi dzirdējis. Dziesma ir kā apliecinājums tam, ka stāsts ir beidzies.

Brīdī, kad uz klasiskās skatuves vajadzētu aizvērties priekškaram, skatītāju rindās sēžot, var viegli sevi pieķert smaidot. Uz iekšu. Tāda atbruņojoša sajūta. Stāsts ir beidzies. Atrisinājies. Ar vienu spēcīgākā indivīda lēmumu, atstājot pārējos „pašiem savā sulā vārīties” un „pašiem savus skeletus” klabinot. Izrādē nekas nebija par daudz. Nepārsātināts gabals par vidusskolas klases anatomiju ar tradicionālo „jauniņā” iniciācijas rituālu.

Pieturas punkti

Iestudējums „Žurka”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Liepājā 6. septembrī, bet septembra beigās pāris vakaros tika atrādīts galvaspilsētas publikai, atklāj vairākas patiesības.

Pirmkārt, „jaundzimušais” neatkarīgais Goda teātris ļauj vaļu Klaipēdas Universitātes jauno aktieru ražai, kas sevi piesaka kā spilgtus, muzikālus, dziedošus un drosmīgus jaunos profesionāļus, piešķirot Latvijas jauno aktieru kopumam daudzveidību.

Otrkārt, ar šo iestudējumu tiek papildināta tā tukšā vieta uz Latvijas teātra skatuvēm, kur vajadzētu būt izrādēm, kas būtu saistošas vidusskolas publikai, kam Šekspīrs par ātru, bet leļļu teātris par vēlu (turklāt izrāde ir portatīva, tas ir, pārnēsājama, kas ir vēl viens ieguvums, kurš ļauj doties viesizrādēs nepieķeroties konkrētai spēles telpai). Izrādes saturu veiksmīgi var izmantot ne vien kā izklaides pasākumu vidusskolas klasēm, bet arī kā praktisku analizēšanas vērtu materiālu audzināšanas, psiholoģijas un literatūras stundās.

Treškārt, jaunieši nebaidās teātrī stāstīt klasisku tematisko kompozīciju darbus ar klasisku morāli, neaizraujoties ar izteiksmes formas unikalitāti, bet noslīpējot monologus un varoņu raksturus, ko papildina ritmiski muzikālas pašgatavotas etīdes. Tiesa, pēc izrādes noskatīšanās rodas vēlme pēc iespējas ātrāk redzēt nākamo Goda teātra izrādi, lai pieliktu klāt jaunā teātra portretam nākamo vaibstu, līdz atklāsies tā raksturs. Lai saprastu, ko un kurai auditorijai Goda teātris, izmantojot mazo zāļu spēles laukumus, vēlēsies stāstīt savus nākamos stāstus.

Ja "Žurka" ir izgājusi ugunskristības, tad Goda teātra iniciācijas rituāls turpinās. Vārdusakot, dzīvosim, redzēsim, vērtēsim.