Kā uzdrošināties neiedzert?

NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā "Students VĒRTĒ" publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem

Vārds otrās vietas ieguvējam – Seviljas Universitātes Filoloģijas fakultātes studentam ALBERTAM ROZEM, kurš recenzē Valmieras Vasaras teātra festivālā tapušo izrādi "Izdzīvošanas piezīmes" Mārtiņa Eihes režijā

Šīs sezonas – nu jau devītajā – Valmieras Vasaras teātra festivālā skatītājiem bija iespēja iedziļināties dzīvības tēmā, ļaujot izjust ne tikai grēku plūdu bailes un rutīnas absurdismu, bet arī divus darbus, kas neļauj aizmirst pavisam netālu notiekošo asiņaino karu. Mārtiņa Eihes “Izdzīvošanas piezīmes” ir skatītājam neērta un uzmodinoša ūdens šalts sejā, divu stundu garumā vērpjot faktus par Krievijas varas mašinērijas un it īpaši kultūras apzināto noziedzību stāstā, kas gribot negribot katram liek uzdot jautājumus par savu līdzatbildību notiekošajā.

Izrāde, kā jau Valmieras Vasaras teātra festivālā ierasts, apdzīvo teātrim neierastu vietu – šķūni klusā pilsētas ieliņā pie Gaujas. Mākslinieču apvienība “Grāfienes” raupjo dēļu ieskauto skatuves telpu ir skaidri sadalījušas tā saucamajās mūsdienās, kur tiek risināts Oksanas Zabužko dramaturģiskais stāsts, un vācu žurnālistes apdzīvotajā teritorijā. Abas puses vieno šķietami nejaušu krāmu un mēbeļu jūklis, kas izrādes laikā atklāj savu nozīmi, necilajai sadzīves iekārtai un apkārt izmētātajām un plēstajām grāmatām pārvēršoties par trāpīgu Krievijas armijas veikto laupīšanu attēlojumu.

Spēles telpas tuvums un tās vienkāršums kopā ar izrādes aktīvi pret skatītājiem vērsto stilistiku neatlaidīgi padara katru izrādes apmeklētāju ne tikai par līdzdzīvotāju, bet savā ziņā arī par līdzvainīgo. To veiksmīgi uzsver vajadzība šķērsot spēles telpu, ienākot zālē, kas pieklusina klasisko skatuves/skatītāju zāles dihotomiju un padara skatītāju par notiekošā liecinieku un dalībnieku. Īpaši veiksmīga ir aina izrādes beigu daļā, kur Mārtiņa Liepas karavīrs, atkorķējis šampanieša pudeli un svinot kārtīgi aplaistījis skatuvi, skatītājiem pirmajās rindās grūž rokās tasīti sadzeršanai. Nomācošā, izrādes norises laikā postītā telpa, Mārtiņa Liepas pārliecinošā iejušanās savā lomā un abu pārējo tēlu novēršanās no notiekošā rezultējas tajā, ka skatītāji patiešām pakļaujas, savā ziņā pierādot izrādes ideju.

Septembra sākumā pirmizrādi piedzīvojušajā versijā, kas paredzēta Valmieras teātra repertuāram Apaļā zālē, ir saglabāts skatuves izkārtojums, kas liek publikai doties cauri spēles laukumam, bet viesizrādēs Rīgā “Izdzīvošanas piezīmes” iemitinājās Tabakas fabrikā, kas šķiet ne līdz galam veiksmīgs solis – ne tikai atņemot iespēju skatītājam pabūt uz skatuves, bet arī padarot darbu par lielās formas izrādi. Ne tikai izvēlētā forma un spēles laukums, bet arī tematika atsauc atmiņā citu Mārtiņa Eihes darbu par sievietēm karā – 2018. gadā tapušo izrādi “Meža meitas”, kas savu iestudējuma mūžu arī pavadīja alternatīvās telpās. Izrāde Valmierā notika teātra tehniskajās telpās zem skatuves, bet Rīgā mitinājās tā sauktajā Stūra mājā – VDK centrālē. Eihe abos darbos karam noņem vēstures stundu varonīguma plīvuru, atgriežoties pie tiem, kas paliek mājās un ir spiesti ciest globālās egomānijas šahā. Abus iestudējumus vieno rūpīga kvalitatīvo oriģināldarbu adaptācija un fokuss uz subjektīvo ciešanu uztveri, nevis enciklopēdiskiem faktiem.

Izrādei “Izdzīvošanas piezīmes” kostīmus pārraudzījušas “Grāfienes”, un tie izdevušies tikpat veiksmīgi kā scenogrāfija. Sandijas Dovgānes (Valmieras teātra repertuārā esošajā izrādē – Ineses Ramutes) ietērps jau no paša sākuma atgādina par Oksanas Zabužko Krievijas iebrukumam un tā kultūrpolitiskajam kontekstam veltīto eseju krājumu “Visgarākais ceļojums”, kas latviski pieejams Kristapa Vecgrāvja tulkojumā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdotā ārvalstu darbu tulkojumu sērijā. Dovgāne tērpta koši oranžā kleitā ar nelielu lakatiņu ap kaklu, pa virsu uzvilkusi bēšu putekļmēteli, gatava literatūras konferencei, bet nonākusi savā visgarākajā ceļojumā – bēgļa gaitās. Ar kostīmiem saistās arī viens no izrādes veiksmīgākajiem režijas risinājumiem – neskaitāmo izvarošanu attēlojums veidots kā kleitu noraušana Gerdas Embures jaunajai sievietei. Dažādos siltos zemes toņos ieturētās kleitas pievienojas arvien augošajai nekārtībai uz skatuves grīdas, un arī to noraušanas attēlojums ir precīzs un nostrādāts – sākot ar Mārtiņa Liepas iemiesotajiem dažādajiem krievu kareivjiem un beidzot ar Gerdas Embures tēla samierināšanos un jaunatrasto vēlmi izdzīvot un cīnīties.

Izrādes veiksmes pamatā ir aktieru simtprocentīgā atdeve un nostrādātais sniegums. Gerda Embure vācu žurnālistes lomā, izmantojot lakoniskus līdzekļus, prasmīgi iemieso varones ciešanas, un skatītāju tuvums ļauj izmantot skatienus, mazākās kustības, lai efektīgi atklātu tēla iekšējo pasauli; par spīti saglabātajai dienasgrāmatas formai viņas aktierspēle nepārvēršas atstāstījumā. Mārtiņš Liepa abos izrādē attēlotajos laikmetos bez lielām fiziskām pārvērtībām pārliecinoši nospēlē vairākus Krievijas armijas karavīrus. Viņa skatuves darbība ir balstīta reālismā, bet no režisora puses atjautīga, vienmēr ilustrējot vai komentējot kādā no sieviešu stāstiem notiekošo. Turklāt šaurā spēles telpa ļauj skatītājam ar visām maņām sajust mazākās detaļas – sadzirdēt mantkārībā aizelsušos karavīru, kas plēvē tin nolaupītu tualetes podu, un sasmaržot vārītus kartupeļus, kamēr kara upuri cieš badu.

Režijas kontekstā mazāk paveicies Sandijai Dovgānei (vēlāk Valmieras teātrī – Inesei Ramutei), kura izspēlē Oksanas Zabužko tekstus. Atšķirībā no 1945. gada notikumu atveidojuma, 2022. gada stāsts tiek attēlots teju bez jebkādas darbības. Lai cik efektīvi un precīzi Dovgāne nedeklamētu tekstu, tas tomēr paliek priekšlasījums, kas īpaši jūtams brīžos, kuros otrajā plānā notiek aktīva skatuves darbība. Sandija Dovgāne ukraiņu autores esejas lasa meistarīgi – viņas “mentālās pieturzīmes” precīzi izceļ svarīgāko tekstā un vajadzīgajās vietās vedina domāt ārpus teksta robežām. Kad tēlam ir atļauts arī nedaudz kustēties un stāstīt savu personīgo stāstu (autore no Ukrainas nejauši devās prom tieši dienu pirms iebrukuma sākuma, plānodama tikai pāris dienas uzturēties Polijā), tas ir nenoliedzami interesi piesaistošs. Diemžēl teātra festivālā redzētajā izrādē garie teorētiskie monologi ne tikai sāk pazaudēt neērtajos solos sēdošās publikas uzmanību, bet arī šķietami sagādā problēmas aktrisei, kurai pāris reižu iznāk sajaukties tekstā. Nav skaidrs, vai autorei mūždien rokās esošā piezīmju grāmatiņa ir māksliniecisks paņēmiens, lai atgādinātu, ka tiek attēlota rakstniece, vai glābšanas riņķis, lai neapmaldītos nepamatoti garā un runāšanai sarežģītā dramaturģiskā tekstā.

Tomēr, atgriežoties pie režijas, paša tēla eksistence nešķiet līdz galam atrisināta. Izrādē tiek izmantoti balss ieraksti, bet Zabužko esejām tomēr ir piešķirta “dzīva balss”. Autores precīzs atdarinājums gan laikam nav iecerēts. Tas tiešām arī nebūtu bijis iederīgi – galvenokārt jau tāpēc, ka Sandijai Dovgānei mēģināt atdarināt pavisam citas paaudzes rakstnieci šķistu nepamatoti un neiederīgi reālistiskā aktierspēlē. Tāpēc izrādes vēstījumā mūsdienu – 2022. gada – plakne paliek sekundāra personīgajam skatījumam par Berlīnes krišanu 1945. gadā. Pieņemu, ka Ineses Ramutes versijā šī disonanse varētu būt mazinājusies, tēlam kļūstot par precīzāku rakstnieces attēlojumu. Tas savā veidā arī ir loģiski, ņemot vērā tēla lomu – aprakstīt šodienu, vilkt paralēles ar pagātni, atklāt nepatīkamas patiesības par mūsu kultūras uztveri, veicināt domas par kādiem tekstiem un visbeidzot pašas skatuves darbības līmenī – bezpalīdzīgi novērot otrā skatuves pusē notiekošo.

Tomēr Kristas Burānes radītās dramaturģijas likstas nebeidzas pie nedaudz samocītā Zabužko attēlojuma. Ir radīta lieliska divu ārkārtīgi atšķirīgu darbu sintēze – no grāmatas “Sieviete Berlīnē” ir izvilkta precīza galvenās varones esence, kā arī trāpīgākie viņas līdzgaitnieku apraksti – dažādie veidi, kā sievietes pārcieta neskaitāmās izvarošanas, apkārtējo nenovīdība, divkosība, bet dažreiz arī sirsnība. Tomēr grāmatas vēstījums ir daudzveidīgāks, aprakstot autores darba gaitas un pastaigas pa Berlīni, plašāk analizējot situāciju un vairāk iepazīstinot ar otrā plāna personāžiem. Izrādē vairāk izcelta karā aizgājušā Gerda loma, ko Embures attēlotā sieviete gaida visa 1945. gada pavasara garumā.

Tomēr mulsinošākais apstāklis ir izrādes veidotāju izvēle grāmatas “Sieviete Berlīnē” autori saukt vārdā. Pēc noķengātā dienasgrāmatu pirmizdevuma īsi pēc kara beigām, kas saņēma neskaitāmas apsūdzības kā vācu sieviešu godu nomelnojošs darbs, par to nebija nekādu ziņu, līdz 2003. gadā pēc autores nāves tas tika no izdots jauna. Redaktors – autores paziņa – uzsvēra un darba pēcvārdā norādīja, ka publikācija tika atļauta, tikai saglabājot autores anonimitāti. Recenziju plūdā bija gan slavinājumi, gan atklāti uzbrukumi dienasgrāmatu autentiskumam, līdz Jenss Binskijs (Jens Binsky) vienā no lielākajām Vācijas avīzēm Süddeutsche Zeitung publicēja autores identitāti atklājošu rakstu [1]. Lielākā daļa preses pamatoti nosodīja apsūdzībām pilno publikāciju, tai skaitā Neue Zürcher Zeitung [2], Frankfurter Allgemeine [3] un arī Latvijā pazīstamais Der Spiegel [4]. Neviens no šiem rakstiem neizvēlējās saukt autori jaunatklātajā vārdā, un kulturālais status quo ārpus akadēmiskiem darbiem un dzeltenās preses saglabājās par labu tā nelietošanai: izdevniecība Aufbau Verlag turpina darbu publicēt anonīmi, arī tulkojums latviski ciena autores pēdējo vēlmi.

Divdesmit gadus vēlāk Valmierā tapušā iestudējuma autori izvēlas ne tikai lietot grāmatas autores vārdu, bet arī to plaši izmantot mārketinga materiālos, piemēram, teātra mājaslapā [5]. No vienas puses, mūsdienu teātris arvien plašāk pievēršas teksta dekonstrukcijai, noslēptā (paša autora un sabiedrības spiediena noklusinātā) atklāšanai un vēsturiskā kauna atslāņošanai, bet, no otras puses, tas nenoliedzami jādara ar pietāti un augstiem ētikas standartiem pret darbu un tā autoru. Ētikas jautājuma svarīgumu Latvijas mākslas vidē beidzamā laikā pierāda rezonansi radusī diskusija “Par kailumu un ētisku saskarsmi kino un skatuves mākslas izglītībā” interneta žurnālā satori.lv [6] un Elīnas Reiteres veiktā izmeklēšana [7] portālā kinoraksti.lv. Ja dramaturģija būtu speciāli veidota kā ieskats galvenās varones pārdzīvotajā un patriarhālo struktūru analīzē, kas viņu turpināja nosodīt un pazemot pat pēc pirmajām šausmīgajām padomju okupācijas dienām, šī vārda “atgūšana” (no angļu valodas reappropriation, reclamation – semantiskā maiņa no pazemojošas uz attiecīgajai kopienai apzināti piederošu) šķistu iederīga, bet iestudējumā šis stāsts ir sekundārs kopējam vēstījumam par kulturālo koloniālismu. Līdz ar to autores vārda izmantošana nerada pārliecinošu iespaidu, liekot vēlēties, kaut šī tēma būtu vai nu izvērsta plašāk, vai nepieminēta vispār.

Lai gan Valmieras Vasaras teātra festivālam piekļūstamības jautājumos vēl ir, kurp augt, līdz, piemēram, “Homo Novus” festivālam, “Izdzīvošanas piezīmes” noteikti ir uzteicams darbs informācijas pieejamības ziņā; visi dramaturģijā izmantotie un pieminētie darbi vai to fragmenti skatītājam tiek piedāvāti ar pie ieejas labi pamanāmu kvadrātkodu palīdzību. Vissvarīgāk tas ir piecos izrādes fragmentos, kad Mārtiņa Liepas tēls piesaka “Puškina valodu” un saka: nekas, ja to kāds nesaprotot – lai ieklausās vārdos, tie skanēšot kā mūzika. Krievu valodā nerunājošiem, kādu ar katru paaudzi ir arvien vairāk, iespēja izsekot trāpīgi izvēlētajiem iebrucēju telefona zvaniem noteikti ir neatsverama izrādē, kurā viena no tēmām ir krievu valodas un kultūras veiktā pasīvā kolonizācija. Tāpat skatītājiem pieejamas Milana Kunderas [8] un Josifa Brodska [9] laikrakstu slejās risinātās nesaskaņas, ko aizsāka Dostojevska “Idiots” – visai zīmīgi, ņemot vērā, ka šī izrāde uz Latvijas skatuves dēļiem ir arī šobrīd [10]. Arī jau minētais skatuves iekārtojums atļauj, ienākot un izejot no izrādes telpas, rūpīgi izpētīt rekvizītus. Tas ir novērtējams solis ceļā uz teātri, kas būtu nevis notikums, bet gan visiem pieejams process – tuvāk Rietumeiropas situācijai, kur repertuārteātros plaši lasījumu cikli, tikšanās ar autoriem un māksliniekiem, touch tours jeb iespēja skatītājiem ar redzes traucējumiem tuvāk iepazīties ar skatuvi, kā arī dziļākas diskusijas kultūras periodikā nav nekas neierasts.

Kaut arī “Izdzīvošanas piezīmes” pavisam noteikti nav skatītājam patīkama izrāde, tā ir vajadzīga katarse, kas liek izvērtēt savus uzskatus kara kontekstā un pārdomāt, vai tiešām esam tik drošsirdīgi un viszinoši, kā gribētos domāt. Neatkarīgi no tā, vai izrādi iznāk skatīties pirmajā vai kādā tālākā rindā, jautājums par to, kam jānotiek, lai mēs tomēr atteiktos sadzert ar laupošo karavīru, kā nelāga vainas sajūta no teātra zāles ir jāiznes ikkatram skatītājam.