Ja ne durvis, tad logu
Piezīmes par festivāla “Homo Novus” 24 stundām Daugavpilī 2025. gada 13. septembrī
Festivālam neierastais 24 stundu brauciena formāts turpina vienu no “Homo Novus” svarīgākajiem motīviem – kopienas un piederības nozīmīgumu. Pat pirms izrāžu un performanču maratona skatītāji ir spiesti atslēgties no ikdienas un Daugavpils vilciena otrajā vagonā atcerēties klases ekskursiju izjūtas. Kaut kur aiz Pļaviņām visi vienojas beidzamajā no Zemkopības ministrijai veltītajiem festivāla klimata koriem, vēlāk nākas skaidrot iekāpušajiem, kas te vispār notiek, bet visa ceļa garumā priecē te liriski, te provokatīvi teksti no žurnāla “Strāva”. Ceļavārdus braucējiem saka festivāla kuratore Santa Remere, nolasot vēstuli no pazīstamās teātra apvienības “Rimini Protokoll”, kuri kopš savas pirmās izrādes Rīgā 2005. gadā Latvijā atgriezušies vairākkārt. Helgarde Hauga šajā sveicienā ar teju epifānijas cienīgu loģikas poētiku aicina katru meklēt gara brīvību negaidītos veidos un priecāties par mazajām uzvarām – ja neizdodas atvērt jaunas durvis, tad vismaz logu.
Daugavpilī skatītājus sagaida organizācija “New East”, kas jau deviņus gadus nodarbojas ar neformālo izglītību un kultūras pasākumu veidošanu. Atbraukušos viņi iepazīstina ar Latvijas otro lielāko pilsētu, katrai ceļinieku grupiņai piedāvājot pāri dziļi personisku stāstu, nevis atskaitoties par gadaskaitļiem un kaujām. Pie Vienības nama izklāstīto mīlas vēstuli dažādu kultūru mākslas šūpulim strupi aprauj tikpat izjusta liecība par dzīvi ar propagandas lamatās iekļuvušu ģimeni. Kad stāsti izstāstīti, atlikušajā stundā līdz pirmajai izrādei skatītājiem ir iespēja turpināt sarunu ar vietējiem vai aplūkot vienīgo sinagogu, kas no 40 pirmskara dievnamiem Daugavpilī saglabājusies, un pāris stundu laikā ir dzimis veiksmīgs kontrastu pilsētas portrets. Uz stacijas perona ir savākušies aizrautīgi līdzdarbības aktīvisti, bet tās fasādes priekšā pensionāri kāpj autobusā, lai dotos uz Baltkrievijas burvju kalnu sanatoriju; Vienības nama kultūras apvienības ir liecība par simtiem gadu garu toleranci, bet lielveikalā tam pretī rindojas Krievijas preces.
Uz Daugavpils teātra lielās skatuves vietu radusi čehu mākslinieku Andreas Mitnerovas un Jana Komareka fiziskā teātra izrāde “Varas spēle”, kas skatītāju ievilina absurdā bezlaika telpā, kur vienlaikus koncentrētas teju visas mūsdienu problēmas. Līdzīgi maskētie un tērptie večuki komiski cītīgi niķējas ar krēsliem, kamēr skatuves vide viņiem apkārt ar atjautīgu projekciju palīdzību ikdienišķos ķīviņus kontrastē ar vientulības epidēmiju, kariem un autoritārisma atdzimšanu. Šķiet, pietiek ar vienas spuldzītes nodzišanu, lai draudzīga bakstīšanās virtuvē pārvērstos nāvējošā nopratināšanas telpā, kur atkārtotās kustības iegūst teju vai kafkaeska procesa vaibstus. Lai gan izrāde veiksmīgi parāda absurdu apmulsuma un kņudošas trauksmes sajūtu, tā neizvēlas skatītāju konfrontēt tālāk vai konstruēt stāstu, un līdz ar to savu brīdinošo vēstījumu līdz galam nerealizē.
Pēc tosta par godu festivāla jubilejai divās diskusijās tiek mesti tilti uz bijušo un vēl gaidāmo. Santa Remere sarunā ar pirmo “Homo Novus” piedzīvojušajiem māksliniekiem kliedē vienas urbānās leģendas un ļauj dzimt jaunām, iecementējot audumā tīto tramvaju un leģendāros “Velnus” latviešu teātra garamantās. Lai cik interesantas arī nebūtu reminiscences par 1995. gadu, aktuālāka šķiet diskusija ar šodienas Daugavpils aktīvismu. Sāpīgie jautājumi gan tiek uzdoti, bet lielākā daļa paliek neatbildēti, atmiņā īpaši paliekot Jorena Dobkevica piezīmei, ka attālums no Rīgas līdz Daugavpilij ir daudz lielāks nekā attālums no Daugavpils līdz Rīgai.
Agrā vakara salu remdē silti apgaismotā Daugavpils Universitātes kultūrvietas zāle ar Džo Fongas, pazīstamas dejas mākslinieces, un Džordža Oranža izrādi “Visu atlikušo mūžu”, kas vienlaikus ir sakāpināti ķermeniska un dziļi dvēseliska, vienlaikus nāves priekšā samiernieciska un dzīvi svinoša. Aktīvā sadarbība ar publiku, nevairīšanās no neveikluma, kustību partitūras atjautība un cilvēciskums skatītāju pilnīgi atbruņo. Māksliniekiem precīzi izdodas spēlēties ar pretmetiem: apbrīnas saucieni par prātam neaptveramām kustībām apraujas, saprotot, ka esam vērojuši deju, kurā skatuves ķermenis apsver pašnāvību; zāle atklāj bērnišķīgu prieku, kolektīvi spēlējot pingpongu ar simtiem bumbiņu, aizmirstot par ievainojamo ķermeni, kas paliek uz skatuves. Mēs visi kļūstam līdzvainīgi priekā, un tomēr “Visu atlikušo mūžu” ir ar milzīgu pozitīvo lādiņu. Tā aicina novērtēt nesaprotamos, bet skaistos dzīves brīžus, un visam pāri mīlēt līdzcilvēkus. Sakāpinātie šova elementi, nezināmu beigu gaidīšana un loterija kā metafora dzīves plūdumam atgādina kolektīvo pasaules gala pieņemšanu Mārča Broka “Atkapusvētkos” (2024). Abas izrādes gan beidzas gaiši, un arī Daugavpils Universitātes zāle pārvēršas neierastā ballītē – lai gan ne viens vien svin, joprojām slaucīdams asaras.
Bulgāru izcelsmes mākslinieks Ivo Dimčevs iesoļo Saules skolas izstāžu zālē ar šķelmīgu smaidu, viņa grims un gaita uzreiz rada kabarē gaisotni. Viņš paziņo, ka uzstāsies, kad viņam blakus vienlaikus tiks uzņemti vismaz trīs selfiju video. Sākotnēji kautrīgi, vēlāk aizvien aktīvāk skatītāji to tiešām dara, un Dimčevs izpilda savas ilgu pilnās un pēc iekšējas sacelšanās kliedzošās dziesmas. Tajās jūtama folkloras ietekme, bet teksti pēta cilvēka, ķermeņa un seksualitātes esību jaunā, mirklīgā laikmetā. Uzstāšanās kļūst par trāpīgu metaforu sabiedriskajam līgumam – visi vēlas, lai koncerts turpinās, bet ne visi var vai grib izpildīt nosacījumu. Dziesmām kļūstot dumpīgākām, arvien vairāk cilvēku iesaistās, un vakars noslēdzas cilvēcības svētkos, kur katrs dejo un filmē, kā māk, izbaudot šo savādo situāciju, nevis vērojot apkārtējos.
Vakaru noslēdz tekstgrupas “Orbīta” uzstāšanās Daugavpils stacijas uzgaidāmajā zālē, kas siltās gaismās un zem kuplu augu lapotnēm kļūst par meditatīvu telpu, dzejai trijās valodās savijoties ar kontrabasa skaņām. Pēc četrām sabiedrības un indivīda attiecību pētošām izrādēm šī performance ir kā aicinājums atgriezties sevī, izvēloties, kurā no valodām ieklausīties un kad aizvērt acis un sajust gaisu vibrējam.
Tādu kultūras zemestrīci kā pirms 30 gadiem “Homo Novus” uz Daugavpili šajā septembrī nav atvedis. Bet tas ir sarunas sākums, mākslinieku un festivāla veidotāju solījums klausīties un neignorēt sāpīgo, rādīt nepieņemto un varbūt nesaprotamo. Atceļā uz Rīgu vēl dziļāk rezonē Helgardes Haugas vārdi – atveriet ja ne durvis, tad logu. Un kurš latvietis tad nezina, ka loga atvēršana neizbēgami noved pie pārmaiņu caurvēja?
Rakstīt atsauksmi