AKTIERIS RUNĀ: Dārta Cīrule
Saruna ar aktrisi Dārtu Cīruli jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Laikam jāsāk tā – kas tu esi?
Jauna meitene savā karjeras sākumā. Sieviete.
Kas tevi pamudināja mēģināt iestāties Kultūras akadēmijā aktieros?
Man liekas, tas bija diezgan apzināts gājiens, jo man bija tas klasiskais saslimu ar teātri kaut kādā astotajā klasē. Bija tāda kā… tā varētu būt apsēstība, bet arī vieta, kur tajā sarežģītajā pusaudžu vecumā tevi saprot un pieņem – tādu, kāda esi un kāda veidojies kā personība. Un tad, protams, vidusskolā tas viss mazliet norimās, bija doma varbūt tomēr pēc ģimnāzijas iet studēt kaut ko akadēmiskāku, bet visu laiku tā doma pakausī sēdēja. Tad, kad – paldies Dievam – Covid gadā neuzņēma kursu, es sapratu – tas ir mans liktenis, mans ceļš, man tas ir jāiet, un tā es to turpinu. Kaut kā es to ļoti, ļoti gribēju.
Vai tevi uz to pamudināja kāda īpaša izrāde vai varbūt darbošanās skolas teātrī?
Man teātris bija mīļākā rotaļa bērnībā. Pēc tam darbošanās skolas skatuves runas pulciņā un dalība dažādos pasākumos. Vienkārši ļoti daudz skatījos, daudz interesējos. Tā bija mana mazā pasaule. Ja es nesapratos tik ļoti ar vienaudžiem un nevarēju sevi saprast, tad teātris mani saprata tā, kā es uztvēru pasauli.
Vai jau studiju laikā juti, ka vari sevi īstenot, vai drīzāk tie bija kā pamati kaut kam vēlākam?
Nu, aktieru studijas… Ierodies ar vienu sajūtu, tad tevi sagrauj pilnībā tā, ka neesi vairs pārliecināts par to, ko tu dari, kas esi. Tad tevi pamudina, notur sliedēs, vai arī tu pats tā kā beidzot atsperies no sava pamatpunkta un sāc sevi būvēt no jauna, un atgriezies pie sevis. Pie savas īstās versijas, kas beidzot var kāpt uz skatuves. Un tu vairs neesi tikai jauns, apjucis cilvēks, kas grib atklāt sevi, izārstēt sevi caur skatuvi. Tā vietā tu gribi arī radīt un dot citiem. Es nevaru iztēloties citu veidu dzīvē, kā es varētu būt jēgpilnāka, godīgāka pret to, kas uz mani skatās, kā esot šajā profesijā, uz skatuves. Atvērties pilnībā enerģētiskā līmenī.
Kas jums, Seņkova studistiem, studijās bija īpašs?
Lielākā dāvana ir tas, ka mums šajos gados tika viss meistaru klāsts, un par to esmu ļoti pateicīga, jo tu iemācies strādāt patiešām dažādos laukos, nevis tikai pie viena, pēc vienas skolas. Jāpierod pie katra – kā jau tas teātrī ir. Es sākumā nedaudz pretojos, ka neveidojas tāds kā ansambliskums, bet Elmāra vīzija tiešām bija audzināt spēcīgas personības, spēcīgus māksliniekus, nevis aktierus-izpildītājus. Tos, kuri nepazudīs nekur, to pierāda arī tas, ka mēs neesam vienā teātrī, bet gan viskautkur. Mūsu jauda redzama visur.
Tu ātri nokļuvi no “Zirgu pasta” dažbrīd spiedoši mazās Karamazovu zāles uz Dailes teātra Lielo zāli izrādē “Nacthland” – kāda bija šī pieredze, un kāds bija kopdarbs ar režisoru Tomu Treini?
Es ar Treini biju jau strādājusi pirms tam kursadarbā (“Pašnāvnieks”, 2024 – A. R.), kur mums bija ļoti laba sadarbība. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka mums izdevās arī šis darbs. Piedāvājums nāca no Dailes teātra puses. Un tas bija… kaut kas brīnišķīgi fantastisks. Nu tā – uzreiz tādā lielā mašinērijā nokļūt. Ļoti priecājos par procesu un izrādi, un darbu ar Tomu.
Vasaras “Teātra Vēstnesī” bija saruna par to, cik atšķirīgs ir darbs lielajās un mazajās formās. Jūs kā māksliniekus tomēr māca caur mazajām formām – kas tev bija sevī jāatrod no jauna, lai tiktu galā ar domu: uz mani tagad skatās tūkstoš cilvēku?
Nu, mazāk jau par tūkstoti! Drīzāk kādi sešsimt.
Ja tikai sešsimt, tad viss mierīgi?
Man diplomdarbs bija Tabakas fabrikā (“Degošie”, rež. Matīss Kaža, 2025 – A. R.), bet tur specifika bija kameru iesaiste, līdz ar to tāpat nācās spēlēt šajā ieturētajā mazās formas stilistikā. Bet, kad taisījām “Nachtland”, mēs strādājām mēģinājumu zālē, kurā tu attiecīgi sāc spēlēt tā intīmāk, piesardzīgāk – kā tajos pašos Karamazovos, bet šobrīd, spēlējot uz Lielās skatuves, mērogs un spēle mainās… Man likās, ka būs daudz trakāk. Ka būs daudz vairāk bail, ka es varbūt esmu par mazu lielajai skatuvei. Bet šobrīd, spēlējot izrādi no izrādes, ir aizvien vieglāk un drošāk, nebaidoties no skatītājiem. Ir jau arī vēl lielāki spēles laukumi.
Un pirmā pieredze lielā teātra mašinērijā?
Jāmāk izdzīvot. (Smejas.) Vajag darīt savu darbu godīgi un būt spēcīgam un pārliecinātam pašam par sevi. Tad jau pamazām tas pārējais iegrozās. Tagad redzēsim, cerams, mūsu ceļi vēl kādreiz krustosies.
Vai drīzumā būs iespēja tevi redzēt vēl kādā projektā, par ko jau drīkst atklāti stāstīt?
Šonedēļ (saruna notiek 20. novembrī – A. R.) sākām darbu Mihaila Čehova teātrī pie mana kursa vadītāja Elmāra Seņkova izrādes “Bolderāja”. Tas arī ir jauns izaicinājums: jauns teātris, jauna atmosfēra. Bet es ļoti priecājos par Elmāra piedāvājumu, un man liekas ļoti interesanti pastrādāt tieši pie sava skolotāja, pie sava teātra tēva tādā profesionālā lietā. Satikties no jauna. Pirmo reizi mēs satikāmies iestājeksāmenos, tad mums bija četri gadi, kuros augt, un tagad satiecies kā jau pilnvērtīgs profesionālis.
Izrāde ir krievu valodā?
Jā! Bet es spēlēju latviski. Mēs gan vēl redzēsim. Process ir krievu valodā, tas ir interesanti, man izaicinājums. Cik tu esi gatavs izaicināt un pārvarēt sevi profesijas vārdā. Savā valodā vienmēr ir vieglāk strādāt, bet nezinu. Varbūt tas mani gatavo arī darbam ar ārzemju režisoriem. Es saprotu, ka process var notikt citā valodā, bet loma tāpat tiek radīta savas kultūras auditorijai.
Vai tev ir arī sapņu lomas?
Mēdeja, bet “Mēdeja” ir iestudēta Valmieras teātrī, līdz ar to nezinu, kad tā atgriezīsies uz Latvijas skatuvēm. Bet jā – lielās, traģiskās sievietes. Man patīk liktenīgās sievietes ar dvēseles tumšajām dziņām. Varbūt arī kaut kādā ziņā tāpēc, ka man tādas studijās tika dotas un mēģinātas. Gribu nonākt līdz tam, ka esmu gatava un tiešām varu uztaisīt psiholoģiski ļoti spēcīgu lomu.
“Mēdeja” latviešu teātrī patiesībā ļoti reālistiski parādās reizi desmit gados. Pēc desmit gadiem tu jau būsi…
(Smejas.) Pilnbriedā! Viss pienāks tad, kad tam jāpienāk. Jārada, nevis jāsapņo par lomām.
Interesanti, ka tu pieminēji liktenīgās sievietes: Henrieta Verhoustinska tavu varoni “Degošajos” uzteic kā nostrādātu femme fatale. Dailē izrādē “Nachtland” tu arī esi kas vairāk par cilvēku. Vai tu dzīvi tver ar tādu pašu enerģiju vai tieši pretēji – ar saviem tēliem vispār neidentificējies?
Man liekas būtiski ikkatrā tēlā atrast saskares punktu, lai tas tevi pilnveidotu kā cilvēku. Es ļoti daudz mācos no saviem tēliem. Es vienmēr varu atcerēties, kas ir tas posms, kā es jutos šajā brīdī, ko šajā brīdī iemācījos no tā tēla. Es vēl esmu ļoti, ļoti jauna, bet tieši, spēlējot šīs sarežģītās, liktenīgās sievietes, arī akadēmijā strādājot pie tādiem darbiem, tu sāc domāt domas, kuras varbūt savā vecumā citādi nekad nedomātu. Bet tev par tām ir jāaizdomājas, jāizjūt katru dienu. Tad tu arī pats kļūsti bagātāks un pieredzējušāks, pat ja pašam tā dzīves pieredze vēl nav. Tu salīdzini ar to, kas tev jau ir. Tas ir daudz vērtīgāk, nekā vienkārši runāt par kaut ko un pelnīt naudu tikai tāpēc, ka tas tā ir. Tā tas var ātri beigties.
“Nachtland” tu spēlē…
Evamariju Ginteri.
Jā, mākslas zinātnieci Ginteri. Nepārprotami strīdīgs tēls – ar ko tu viņā vari identificēties?
Protams, veidojot šo lomu, es ļoti daudz pētīju nacisma laiku, šos cilvēkus. Dīvaini tā teikt, bet es mēģināju saprast kāpēc. Kāpēc Hitlers kā mākslinieks bija tik ievainots, ka vēlāk izdarīja tik briesmīgas lietas. Un no viņas es paņēmu to, kā arī es mēģinu uz lietām skatīties; ir tas vēstures punkts, ko mēs mēģinām neatkārtot, neiet arī galējībās un neteikt slikts un labs, bet gan mēģināt pašiem nekļūt par tādiem, kurus mēs nosodām. Viņa jau nevar izvairīties no saviem senčiem un vēstures. Viņa var mainīt uztveri cilvēkos – kāpēc tad mēs tādi esam. Es laikam arī tā mēģinu skatīties uz dzīvi – ka nekas nav viennozīmīgs. Visam ir divas dabas.
Latvijas teātrī autoritārisms un nacisms vispār spēcīgi parādās kā tēma. Džona Malkoviča “Leopoldštate” un Toma Treiņa “Nachtland” Dailes teātrī, Roberta Reikmaņa “Mans draugs Hitlers” “Zirgu pastā”, Viestura Kairiša iestudējumi Čehova teātrī.
Tas ir tas, ar ko mēs cīnāmies, – ar kaut kādu padomju atblāzmu sevī. Lai gan neesmu dzīvojusi padomju laikos, tāpat bērnībā klausījos un joprojām manā zemapziņā sēž šis gēns. Aizbrauc uz Eiropu, sāc runāt ar citiem jauniešiem, viņiem nav šīs izpratnes, bet mums ir. Un mēs ar to cīnāmies. Kā saprast, no kurienes tu veidojies? Mēs esam pēdējā paaudze, kas vēl cīnās ar šo traumu.
Vai latviešu publikai ir vairāk, kam iekšā gruzdēt, vairāk, ko pakļaut teātra terapijai, nekā komfortablam rietumeiropietim?
Laikam jau jā. Viens ir, vai mēs to skatāmies – šitas jums ir jāzina, mums bija tā, tāda bērnība; vai arī – kā mēs varam beidzot no tā atbrīvoties. Iet Eiropas virzienā, nevis atsēsties atpakaļ savā pazemībā. Mēs dzīvojam šausmīgi sarežģītā laikā. Jaunam cilvēkam ir daudz, par ko domāt. Kā vispār būt? Ko es varu no sevis jaunu piedāvāt? Meklēt kaut ko? Vai saprast, no kurienes mēs nākam?
Teātrim ir jāizglīto?
Jā. Obligāti. Var būt arī izklaide, bet tam jābūt ar jēgu. Jēga un cilvēks – par to nedrīkst aizmirst.
Kā tu juties iestājeksāmenos?
Es nezinu, man tās dienas ir nedaudz… Es atceros kaut kādus brīžus, bet kopums man ir blackoutā. Tas, ko es atceros, – sajūta, kā es kā Dārta jutos. Un es mēģinu to savā dzīvē atkal atgūt – ka es esmu lode, kas iet sienā. Un es iziešu tai sienai cauri, lai vai kas, man vienkārši ir jābūt. Lai gan liekas, ja tu par to tik ilgi esi domājis, tad tu būsi arī ātrāk gatavojies. Es domāju par tiem iestājeksāmeniem, bet principā prozu es mācījos pēdējā vakarā, kad sapratu – man būs jāiet. Visu laiku velc laiku, nē, nē, nē. Tur es biju tik spēcīga, kā sen neesmu jutusies. Pie tā es mēģinu atgriezties, un pamazām izdodas.
Ko tu novēli jaunajiem kursiem?
Domāt par šo profesiju kā māksliniekiem, nevis tādiem, kuriem kaut ko obligāti vajag pierādīt vai kaut kur nonākt. Mēģināt nepazaudēt savu individualitāti psiholoģiskajā blīvumā, burbuļa šumā. Saprast un tiekties uz to, kas es esmu un ko es varu dot.
Kas tevi iepriecina Latvijas teātrī?
Aktieri un režisori, kopības sajūta. Mani iepriecina, ka parādās izrādes par cilvēku. Par cilvēcību, par jēgu. To it īpaši var novērot Valmierā un Liepājā, varbūt viņi ir tālāk no Rīgas burziņa, bet jā – piemēram, Reiņa Suhanova “Pazudušais dēls” ir brīnišķīgs pierādījums tam, kas tad ir latviešu teātra kodols. Kā mēs šobrīd joprojām varam runāt ar Blaumaņa kodiem, bet padarīt to tik efektīgu un katru skatītāju kairinošu. Kā latvieti, tā ārzemnieku. Es nezinu, tas ir tas vecais kods jaunā elpā, par ko joprojām ir jācīnās – tāpēc arī teātrī vajag jaunus māksliniekus.
Tev ir kāds rituāls pirms iešanas uz skatuves?
Negribas pat pilnīgi atklāt, bet… katru reizi apgulties uz skatuves dēļiem, pateikt tiem paldies, sev arī pateikt ticības vārdus, paskatīties uz šņorbēniņiem, to plašumu, un tad celties, iet gatavoties izrādei. Es spēlēju “Nachtland” un domāju, ka kaut kā pietrūkst. Kas ir tas, kā vēl līdz tādai labai sajūtai uz skatuves pietrūkst? Un tagad man ir vienreizīgs rituāls – tad, kad man liek parūku, friziere vienmēr liek pa vienai sprādzītei matos. Un es vienā dienā izdomāju, ka katra sprādzīte ir ar domu, es pasaku: šī par dikciju, šī par partnerību, šī par manu pārliecību, šī harismai, šī drošai sajūtai, šī vienkārši, lai izbaudu. Tad viņa man galvu tā sasprauž un uzliek virsū parūku, un ir! Un beidzamās izrādes ir bijušas ļoti labas!
Vai tu kopumā esi māņticīga?
Laikam jau. Uzticos likteņa lietām. Es piekopju tādu savu māņticību, savu enerģijas pasauli veidoju. Sekoju individuālajām paražām… Piemēram, man agrāk bija melns kaķis. Nu, nebūs man visu laiku nelaime, kad es viņu no rīta ieraugu. Līdz ar to es veidoju savu vācelīti.
Kas tev liek smaidīt ikdienā? Tumšajā decembrī, piemēram…
Saule ļoti palīdz! Šorīt pamodos ar smaidu, domāju, kāpēc – tāpēc, ka saule pamodināja. Es esmu sākusi smaidīt daudz vairāk beidzamajā laikā, un tas kurbulējas no tāda viegluma. Es agrāk biju tāda… Visam jābūt tā un tā, dzīve jādzīvo pareizi, bet tagad mēģinu tvert vieglāk. Izbaudīt mirkli. Piefiksēt mirkli – tas palīdz. Baudīt un reflektēt par sevi caur smaidu, nevis tikai caur asarām.
Vai tomēr smaidīt līdz asarām?
Tas ir ļoti skaisti – smaidīt un raudāt. Un, kad ir jāspēlē kāda šausmīga sāpe, bet tu to dari caur smaidu, tas ir tik skaisti un patīkami. Tā vajag.
Ko tu gribētu kādreiz dzīvē pamēģināt? Varbūt sirdī esi izpletņlēcēja?
Nezinu, vai izpletņlēcēja… Kādreiz nodarbojos ar vindsērfingu, tas man ļoti palīdzēja, tad sāku studēt akadēmijā un neesmu ilgu laiku to darījusi. Katru vasaru sev apsolu – nu tad būs, jo gribas jau pie tā atgriezties, tā ir tāda interesanta adrenalīna sajūta. Līdzīgi kā uz skatuves. Lidot pāri ūdenim vienam pašam. Dziedāt. Tu, jūra, saule.
Kā ir iet uz teātri, kad tur pretim ir tavi kursabiedri?
Ļoti iepriecina! Tu zini tos cilvēkus. Tu redzi cauri, redzi to, ko skatītājs nepamana – kā viņi iekodē kaut ko savu vai kaut ko parāda. Ir lepnums un prieks, es ceru, ka mēs būsim un darīsim. Mums arī tā atmosfēra ir izveidojusies tāda, ka mums ir prieks satikties, mēs cits citu atbalstām, interesējamies, varam pakomentēt un pārrunāt darīto. Tā vairs nav konkurence kā kursā, bet jau ģimeniski. Un arī kā svētki – jo ikdienā vairs nesatiekamies. Aizejam uz pirmizrādi un atkal esam kopā. Nevajag jau sentimentalizēt, bet ir forši apzināties, ka tev ir ģimene, draugi, kolēģi, bet tev ir arī paveicies – tev ir kurss. Tie ir četri gadi tomēr, kas pavadīti gandrīz vai vienam uz otra.
Četri gadi tiešām arī ir daudz.
Jā, dažbrīd šķiet par daudz, dažbrīd par maz. Man liekas tīri okay, tas ceturtais gads mums arī bija tāds īpašs, ka visi jau strādā, visiem diplomdarbi. Bet sirsnīgi to noslēdzām ar izlaiduma koncertu (koncertizrāde “Izlaiduma gads”, rež. Mārtiņš Meiers, 2025 – A. R.).
Mēs vairāk runājam par teātri, bet tu darbojies arī kino. Tos var mīlēt vienādi?
Domāju, ka nav jāizvēlas mīļākais. Esmu ļoti iemīlējusi darbu kino, man patīk veidot lomas kameras priekšā. Tā ir cita specifika, man, pateicoties akadēmijas posmam, kad bija iespēja strādāt ar Filmu skolas studentiem, bija jāizveido divas dabas. Kino man simpatizē tas, cik tas ir intīms, tu vari ļoti minimāli, ar iekšējo stīgu un acīm strādāt. Tas man liekas ļoti simpātiski. Ja to var precīzi izdarīt un nepārspēlēt – ja, strādājot teātrī, var saglabāt mikromīmikas aktiermeistarību –, tad es labprāt sapņoju arī par kino.
Kas Latvijas kino jāredz?
Es neesmu redzējusi, bet priecājos, ka beidzot ir iznākusi Alises Zariņas jaunākā filma “Flesh, Blood, Even a Heart”. Mans pirmais darbs pilnmetrāžas filmā, kas nesen iznāca Tallinas kinofestivālā. Par to es priecājos un ļoti gaidu pirmizrādi janvārī.
Mēs tagad valstiski pretendējam uz kļūšanu par animācijas lielvalsti – vai esi jau strādājusi šajā nozarē vai domājusi arī par balss ierunāšanu?
Zane Daudziņa mūsu kursam piedāvāja iespēju pamēģināt Jura Podnieka studijā ierakstīt masu skatu lomiņas animācijas filmai “Lielais Indriķis”. Es ļoti gribētu ierunāt kādu pilnvērtīgu multenes tēlu. Ja izdotos kādu “Disney” filmu ierunāt, tad vispār fantastiski. Gaidīsim, ko jaunu Gints Zilabalodis taisa, varbūt tur izdosies kādu tēlu atdzīvināt. Ar balsi ir ļoti interesanti. Nesen, pirms filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, mēs ar Uģi Olti taisījām tādu kā blakus īsfilmu, kur es strādāju gan kā mākslīgā intelekta, gan kā padomju kinožurnāla balss. Bija interesanti aiziet tajā padomju mēlē, visu izrunāt absurdā patosā un potēt ideoloģiju. Ar tādu prieku studijā strādāju! Tas prasa nenormālu enerģiju, un vēl saprast, ka tu runā vienkārši absurdu, dezinformāciju.
Laikam jānovēl, lai nākamvasar pūš īstie vēji un Gintam Zilabalodim ir tavs telefona numurs!
Lai jau pavasarī sāk pūst īstie vēji!
Paldies tev par sarunu!
Rakstīt atsauksmi