Alberts Roze

Seviljas Universitātes Filoloģijas fakultātes students

AKTIERIS RUNĀ: Santa Breikša

Saruna ar aktrisi Santu Breikšu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.

KrodersLV  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.

Ar Santu Breikšu sarunājamies tumšā janvāra pēcpusdienā, un viņas ierašanos siltajā grāmatu kafejnīcā uzreiz var teju vai sajust, jo no mēģinājumu perioda Liepājā viņa uz Rīgu ir atvedusi arī vasaras galvaspilsētas nepiespiestību un optimismu. Sarunā kopā meklējam abu pilsētu identitātes, iemeslus priecāties pašam par sevi un to, ko nozīmē sava Vikipēdijas šķirkļa iegūšana.

Kā Liepāja?

Liepāja ir burvīga! Tieši pēc trakā studiju posma Liepāja šķiet ideāla, lai meklētu savu ritmu, sev piederošo laiku, savu mieru. Daudz laika pavadu vienatnē, jūtu, kā dvēsele dzīst. Kaķis arī laimīgs, viņam ir nedalīta uzmanība. Sanāk veltīt arī daudz laika darbam, un man ļoti patīk strādāt, vieglāk pieslēgties, pati sevi neraustu uz visām pusēm. Četros akadēmijas gados daudz kas par sevi ir aizmirsies, bet arī ļoti daudz jauna izkristalizējies, un tagad es būvēju savu pasauli tādu, kādu to vēlos redzēt. Un kontrole pār to ir diezgan patīkama lieta.

Dvēseles kūrorts?

Jā, noteikti.

Liepājas teātrī ar tevi ir ne tikai jauniestudējums “Freimanis” (2026, rež. Mārtiņš Kalita – A.R.), bet tu arī esi “ielekusi” lomā. Kā atšķiras lomas veidošanas process šādā pēkšņā situācijā?

Es mazliet smejos, ka kļūstu par profesionālu aizvietotāju, jo man jau trešo reizi ir bijis šādi. Pirmā “ielekšana” bija Matīsa Kažas izrādē “Maigā vara”, kur es turklāt biju galvenajā lomā. Tagad es “ielecu” “Amerikas latviešos”. Un vienu dienu Madara Kalna bija slima, man vienas dienas laikā bija “jāielec” izrādē “Dzīvoklis”. Man ļoti patīk tā “ielekšanas” pieredze, jo tā nav laika domāt, uzreiz metos iekšā un daru labāko, ko varu. Tas arī ļoti piespiež būt uz vietas. It kā šķiet, ka galvā pilnīga putra, sākas panika, bet tad es sev atgādinu – ja es būšu uz vietas, klausīšos savos kolēģos un dzirdēšu, kas notiek, tad taču es tikšu galā. “Ielekšana” piespiež, ka nav iespējas kaut kur prātā aizmaldīties, un tad es sev pierādu, uz kāda apmēra fokusu esmu spējīga. Ir forši, bet arī izaicinoši, lai gan šis izaicinājums man acīmredzot ļoti patīk. Kad Valters (Valters Sīlis, Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos – A.R.) vienu dienu teātrī jautāja, vai es varētu nākamajā dienā spēlēt izrādi, es pat nepārdomāju, vai tas ir iespējams, uzreiz piekritu. Baigais gandarījums tikt ar to izaicinājumu galā. Un, ja es vēl paspēju to izrādi pabaudīt, tad vispār ir fantastiski!

Kāds ir process mūziklā “Freimanis”?

Man tā ir jauna vide, kuru es nepārzinu un kur ir daudz jaunu cilvēku. Cik esmu sapratusi, ar šo profesiju nevar nodarboties, kad esi saspringts un sabijies, bet baiļu sajūta vienmēr nedaudz nāk līdzi, piemēram, jaunā teātrī. Man jākāpj sev pāri, visu laiku jāliek malā bailes. Bet man ļoti tur patīk! It īpaši, runājot par “Freimani”, ir ļoti foršs kolektīvs. Es nezinu, vai tā ir Liepājas teātra iezīme vai mums tā skaisti salicies, bet ir tiešām forša kompānija. Man liels prieks par Mārtiņu Kalitu, kurš kā režisors mūs “aizdedzina” ar savu ideju, un man tas ir ļoti svarīgi. Man kaut kā vienmēr prasās, lai režisors dalās savā iecerē, tad man ir foršāk strādāt, ja redzu, kā šīs ieceres ieņem formu un top dzīvas. Man šķiet, ka būs forši! Un Mārtiņš Kalita jau pats kā brīnišķīgs aktieris dod labus un vērtīgus padomus aktiermeistarībā.

Tev ir lomas arī Nacionālajā teātrī – ne tikai jau minētā “Maigā vara”, bet arī “Bastardi”. Kāda ir sajūta vienlaikus būt saistītai ar diviem tik nozīmīgiem teātriem?

Ir interesanti pavērot, cik dažādi ir katrs no šiem teātriem. Un tad, kad ir ko salīdzināt, tad arī izvēles uzreiz ir vieglāk pieņemt. Tomēr man gribas domāt, ka abas minētās izrādes ar skatītājiem runā, uzdevumi ir atbildīgi, tēmas – aktuālas. Izrādes aizpilda manus personīgos kritērijus par to, kādu pieredzi es teātrī vēlos piedzīvot, un tas priecē. Vienmēr jūtos gandarīta, satieku kursabiedrus, ir jauki kopā darīt kaut ko visiem nozīmīgu.

Kā ir “Bastardos” spēlēt kopā ar saviem kursabiedriem uz profesionālās skatuves?

Tās vienmēr ir patīkamas satikšanās – kopā ejam uz teātri, satiekamies grimētavās vai gaiteņos, vienmēr ir sirdi sildoša sajūta. Mēs ārkārtīgi cits citu atbalstām. Tagad, pēc absolvēšanas, es saprotu, cik ļoti mēs īstenībā stāvam cits par citu un palīdzam, ja varam. Esam iemācījušies veselīgā veidā ieklausīties cits citā.

Vai līdzīgi ir arī, skatoties kursabiedru izrādes?

Noteikti! Kursabiedriem nav iespējams samelot. Kad skatīties nāk kursabiedri, patiesībā ir šausmīgi. Viņi būs tie, kas visgodīgāk pateiks. Viņi zinās, cik tu esi pastrādājis un kur tu esi noslinkojis. (Smejas.) Jā, nav nekā briesmīgāka par to, ka kursabiedri nāk skatīties.

Ļaunāk nekā kritiķu rinda?

Kamēr es vēl mācos, kas šī ir par profesiju, kāds ir mans teātris, man vissvarīgākā ir patiesība pret sevi. Svarīgāk nekā tas, ko padomās kritiķi. Es jau pati ļoti labi zinu, ko izdaru, ko ne.

Vai tev ir kādas tradīcijas pirms izrādēm?

Kad mums bija pēdējās “Mocekļa/Mācekļa” izrādes, es sāku iet apkārt “Zirgu pastam”. Sāku to darīt, un tagad es to daru vienmēr – vienmēr apeju apkārt teātrim, noskaņojos, elpoju. Un es vienmēr iesildos. Bez tā spēlējot ir jādomā par balsi, par rokām… Jau tā ir pietiekami daudz lietu, par kurām domāt. Tāpēc vienmēr iesildu balsi un ķermeni.

Tu šovasar arī filmējies Andreja Ēķa “Tumšajā robežā”; tā ir tava pirmā lielā kinoloma? Vai pēc šīs pieredzes tev tuvāks šķiet kino vai teātris?

Lielā lielā – jā. Tas man bija liels izaicinājums, liela atbildības sajūta, bet esmu arī ārkārtīgi pateicīga par uzticēšanos. Pirmās dienas bija emocionāli izaicinošas, kaut kā sevi pārlieku daudz satraucu, slikti gulēju, biju mazliet izsista no standarta režīma, vēlāk jau atbrīvojos un baudīju. Tagad atliek vien gaidīt, filma iznāks gada nogalē. Par to, kam es dodu priekšroku, – tas atkarīgs no tā, kur kādu dienu ir gājis labāk. Tas ir ļoti svārstīgi. Vienu dienu ir bijusi lieliska filmēšanas diena, un tad citu dienu ir ļoti laba izrāde.

Kad tevi ieraksta I zrādes.lv, tev ir pamatīgs profils: aktrise, performante, arī kostīmu māksliniece “Slīdošajā Lūčē” (Latvijas Nacionālais teātris, Rodrigo Strukas LKA 4. kursa režijas diplomdarbs, 2025 – A.R.) . Kā tu tiki pie šādas pieredzes? Vai kaut kāda loma ir arī tam, ka tu gāji profesionālajā mākslas skolā?

Jā, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, bet jau bērnībā aizrāvos ar dažādām radošām aktivitātēm. Kādos divpadsmit gados izvilku no kastes vecmammas šujmašīnu un tad drillēju to no rīta līdz vakaram, mamma naktī nāca dusmīga, teica, ka atņems, ja neiešu gulēt. Pāršuvu, sašuvu visus audumus, ko mājās atradu. Vēlāk akadēmijā arī vienā brīdī sāku aizrauties ar kostīmiem un detaļām, tas palīdzēja atrast precīzāku tēlu. Un Rodrigo Struka ceturtajā kursā iestudēja savu diplomdarbu, man ar viņu jau otrajā kursā pie “Purva bridēja” bija bijusi laba sadarbība, un viņš man piedāvāja. Es par to nekad nebiju domājusi. Pamēģināju, bija forši, bet lai to dara profesionāļi!

Šim sarakstam varētu pievienot arī dejotāja – izrādē “Balta kleita” (LKA, horeogr. Elīna Gediņa, 2025 – A.R.). Vai nebija liels izaicinājums izpausties kustību teātrī?

Mēs bijām satraukušās, kā tur būs – mēs tomēr neesam dejotājas, bet Elīna Gediņa parādīja, kā uz kustību var paskatīties. Ne kā uz deju, bet tieši uz kustību. Tā kustība ir mana ķermeņa ietvaros, tā ir tikai manējā, un tā savienojas ar iekšējo sajūtu. Atrodi kustībā savu vaibu. Ļoti vērtīga pieredze, kuru joprojām izmantoju, strādājot arī pie citiem iestudējumiem.

Kā tu izlēmi pievērsties tieši teātrim?

Es kādreiz ar to nodarbojos, bet man šķita, ka tā vienkārši ir vieta ar draugiem, kas man patika. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā sāku mācīties interjera dizainu, otrajā kursā sāku strādāt arhitektu birojā un “pagaršoju” to profesiju. Darīt var, interesanti arī ir, bet galīgi nebija tas. Apsēdos, sapratu, kas man nepatīk, un domāju, kas man patīk. Kas man šķiet neaizsniedzams, kas ir mans sapnis? Tā es sapratu, ka jāstājas aktieros.

Stāšanās aktieros, protams, visiem ir leģendāra pieredze, kā tev ar to gāja?

Es vēlreiz to negribētu darīt, bet man īstenībā ļoti patika! Tā spriedze un augstās likmes piespieda ātri pieņemt lēmumus, saprast, ka – tagad vai nekad. Iestājeksāmeni ir arī savu personīgo robežu pārbaudīšana un paplešana. Tev nokrīt nost viss, no kā tu baidies, jo tev nav citas izvēles. Vienkārši meties iekšā un divreiz nedomā. Šo man vajadzētu sev biežāk atgādināt.

Vai tu cītīgi gatavojies?

Jā, patiesībā diezgan cītīgi. Es pieņēmu lēmumu par stāšanos trīs gadus pirms uzņemšanas. Tos gadus arī visu laiku par to domāju. Daudz lasīju, skatījos izrādes. Toreiz vēl Dailes teātrī kasē pirms izrādēm neizpārdotās biļetes varēja iegādāties par trim eiro, gāju uz visu, ko varēju.

Kas tev jūsu kursā likās īpašs?

Tas, ka mēs nejutām robežas. Tagad varbūt mēs tās jūtam, bet akadēmijas gadu sākumā mēs metāmies šajā visā iekšā vispār bez bremzēm. Un šī jauda, manuprāt, ir saglabājusies. Visi, kas pabeidza, tiešām grib šo darīt. Katram ir sava sajūta, kāpēc grib un vajag darīt, visiem rūp. Bez tā nekas nenotiek. Un tad, kad salasās visi šie cilvēki kopā, protams, ka tur būs kaut kas skaists.

Tu spēlēji arī izrādē “Apciemot lībieti” (“Istabas teātris”, rež. Jānis Znotiņš, 2025 – A.R.), kas lībiskums pēc šīs izrādes ir tieši tev?

Šī izrāde man atgādināja, ka es taču varu tik daudz ko uzzināt! Man bija ļoti interesanti, es tiešām gribēju noskaidrot, kā un kas bija. Un joprojām ir! Tā bija mana pirmā sadarbība ar Jāni Znotiņu. Man šķiet, ka visi, kas ar viņu ir sadarbojušies, vienmēr teiks, ka tas ir kaut kas ļoti rotaļīgs un silts, un brīvs. Caur to vieglumu rodas kaut kas… lidojošs.

Vai tev ir kādi lieli nākotnes sapņi teātrī? Varbūt kāda sapņu loma?

Es tiešām nezinu… Man kādreiz noteikti būtu bijusi atbilde uz šo jautājumu. Iestājeksāmenos teicu, ka es gribu spēlēt Izabellu no “Sapņotājiem”. Īstenībā es joprojām to gribētu. Vispār man ir, jā! Es ļoti gribētu spēlēt Kristīni! Es jau minēju Rodrigo Struku, ar ko mums bija jātaisa Blaumaņa fragmenti, un visiem bija tāds – jā, Blaumanis, Blaumanis… Tad tu piesēdies un sāc pētīt slāņus, un pasaule sāk atvērties, visu laiku kaut kas jauns. Es naktīs nevarēju gulēt, pamodos trijos naktī un sūtīju Rodrigo balss ziņas ar jauniem piedāvājumiem, risinājumiem. Tas bija mans mīļākais laiks akadēmijā. Lai gan man vispār patīk visu spēlēt, vismaz no tā, ko es tagad spēlēju. Man katru reizi ir svētku sajūta, ejot uz teātri spēlēt izrādi. Es negribētu no šīs sajūtas atvadīties.

Kā tu jūties par to, ka tev ir Vikipēdijas šķirklis?

(Smejas.) Es nezināju pirms sarunas ar tevi! Es nezinu, ko tas nozīmē. Tas ir savādi. Es patiesībā mēģinu priecāties par sevi, kad varu. Neviens cits nepriecāsies. Es priecājos, ja es izdaru labu darbu vai “ielecu” izrādē. Malacis, Santa! Priecājos, ja jūtos pastrādājusi vai noķeru kādu īstu, patiesu sajūtu izrādē. Bieži atgādinu sev par Santu, kurai ir 14 gadi, viņa vispār ir laimīga par to, ko es šodien varu darīt. Kāda vispār jēga, ja tu visu laiku sevi apšaubi. Un man ir Vikipēdija. Par to tagad arī priecājos.

Kā izskatās nākotne?

Pagājušogad man bija ļoti daudz projektu, biju mazliet nogurusi, tāpēc mani priecē būt vienā vietā un katru dienu satikt tos pašu kolēģus. Bet kā būs tālāk – tad jau redzēs. Paliek arvien labāk. Gaidu pavasari.

Liepājas autobuss vai Liepājas vilciens?

Autobuss! Lai gan pirmo mēnesi Liepājā braucu ar automašīnu, tur arī savs šarms.

Vai tev braukšana ar mašīnu ir meditatīva pieredze vai nepatīkams pienākums? It īpaši jau pa Liepājas šoseju.

Tos garos gabalus braukt ir diezgan meditatīvi, lai gan vispār neesmu autovadīšanas cienītāja. Es biju sabijusies, kad sniegs sasniga. Braucu uz izrādi – pa taisno uz “Bastardiem”, lēnām braucu pa to briesmīgo ceļu un domāju – ja nu es neaizbraucu? Ja nu es iebraucu grāvī?

Filozofiskas dabas jautājums: kur Liepājas šoseja kļūst par Rīgas šoseju?

Tur, kur sākas sarkanā gaisma.

Varbūt Liepājas šoseja patiesībā ir the friends we made along the way [1]. Paldies par sarunu! Lai iznāk sasniegt visus sapņus un vienmēr ticēt sev!

Paldies!

Šeit Santas Breikšas profils Liepājas teātra mājaslapā