Kur paliek patiesība?
Skatītājs vērtē Valmieras drāmas teātra izrādi "Dr. Stokmanis". Valmieras teātra viesošanās Rīgā vienmēr ir notikums – man īpaši kopš Oļģerta Krodera „Ķiršu dārza”. Protams, ka izrādes jāskatās tur, kurai skatuvei tās radītas, jo bez tīri praktiski risināmām problēmām, mājās tomēr pat sienas palīdz. Vienīgi ļoti ceru, ka viens no Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāvjiem Rīgā izrādi skatījās, lai nostiprinātu iespaidus, nevis lai tikai tagad sāktu vērtēšanas darbus. Lai nu kā -mūsu teātri no izaicinājumiem nebaidās, tāpēc arī uz Dailes teātra mazās zāles skatuves redzams Henrika Ibsena „Tautas naidnieks” ar šifrēto nosaukumu „Dr. Stokmanis ”.
Pēc izrādes mani pārņēma neviendabīgs iespaids par redzēto režisorisko ieceru realizācijas veidu, bet galvenokārt nelīdzvērtīgā aktieru snieguma dēļ.
Nav šaubu, ka režisors Felikss Deičs atradis nenoliedzami aktuālu lugu un 1882.gada Ibsena sacerējums pierāda varas un sabiedrības, pragmatisma, pašlabuma un cēlās patiesības mūžīgo pretdarbību un nesavienojamību. Tāpēc izrādes veidotājiem darba daudz, lai uzvedumā redzamais negarlaikotu ar cilvēku emociju notrulinošu politisko „tirgu”.
Situācijas risinājumam režisors politiskās runas centies atsvaidzināt ar komiskām epizodēm, tādējādi norvēģu dramaturga darbam pieejot radoši, ar aktieru starpniecību izkāpinot šķietami emocionālu nokrāsu nepiesātinātus lugas varoņu dialogus (piemērām, Aslaksena mulsināšana ar alus kausu). Šeit veiksmīgs sabiedrotais ir arī pats autors, darbojošos personu motivāciju/attieksmi atklājošās remarkas lietojot salīdzinoši maz. Tomēr kopumā pirmais cēliens aizrit samērā gausi un garlaikojoši, režisoram tā arī neizšķiroties par uzveduma dabu, jo pati luga noteikti nepārstāv komēdijas žanru. Bet personīgi es notikušajam sekoju līdzi ar interesi, jo nupat kā lugu izlasījušam bija aizraujoši noteikt kā mainās/nemainās aktieru intonācijas dažādās situācijās. Tomēr jāpiekrīt Oļgerta Krodera teiktajam, ka vislabāk joki nostrādā, ja to ir maz, bet perfekti un vietā. Feliksam Deičam viena šāda epizode izdevās, video projekcijā it kā, starp citu, rādot Riharda Rudāka ādmini snaužam spraigā diskusiju atmosfērā.
Otrs režisora ierocis cīņā par skatītāja uzmanību ir komiskie tipāži, kurus radījuši vairāki aktieri. Te gan jāmin, ka tā patiesi noturēties līdzsvarā starp humoru un nopietnu raksturu izdevies vien Rihardam Rudākam ādmiņa Hjīla un Imantam Stradam Hovstā lomā, turpretī Ingam Kniplokam Billinga un Aigaram Apinim Aslaksena lomā nav tik labi veicies, lielākoties koķetējot ar skatītāju.
Pilnīgi pretējus raksturus radījuši Agris Māsēns kā pilsētas mērs un Stokmaņa kundze Inese Ramute, kas izstaro mieru un stabilitāti. Daktera brālis atklāj pragmatisko un nosvērto cilvēkā, bet sakaitināts var būt negants. Viņš noteikti nav ļauns, tādējādi, manuprāt, adekvāti nolasīts Ibsena piedāvātais portrets: lai arī paša labsajūtu viņš tur augstā vērtē, nevar atzīt, ka tam sabiedrība būtu vienaldzīga. Viņš ir no tiem, kas vispirms domās un pēc tam darīs. Inese Ramute ir kā stingrs pamats Stokmaņu mājoklim, kas vienmēr paliek uz vietas, lai arī kādi vēji trauktos pāri (parasti gan pašas vīra atpūsti). Viņa saņēmusi gimenes dzīves grožus, kā stingras rokas tur gaisā parautu pūķi, kas gatavs plosīties, uz kurieni vien sagribēs, un neatskārš, ka tā ceļā var būt koki un klintis. Tieši šie abi minētie aktierdarbi būtu īpaši uzsakāmi.
Šķiet, ka visām Pētera īpašībām jāatrod pretējās un tad arī izveidosies peldiestādes ārsta Toma Stokmaņa raksturs. No tām jāsecina, ka viņš ir ideālists un absolūts romantiķis, lai gan nav viennozīmīgs pozitīvais tēls (bet tāds jau nav neviens no mums) - arī viņam piemīt godkāre (lugā tas ir labi nolasāms) un ērtības tam nav svešas. Manuprāt, Tālivaldim Lasmanim nav izdevies atārdīt Ibsena radītā tēla oderi un palīst zem tās, tāpēc viņš spēlē tādu kā traku, mazliet pat nelīdzsvarotu dīvaini, kur tik daudzās viņa rakstura īpašības ir izplūdušas, vien attāli saredzamas. Jāatzīmē gan, ka otrajā cēlienā patiesības grauds viņa rīcībā top prāvāks. Paldies par to, ka viņa runā nebija saklausāms patoss nevietā, ko Ibsens tam bija noteicis runāt un kas vismaz man neļāva lugu uztvert kā šodienai derīgu.
Interesanti, ka dakteris runā par jaunām patiesībām un seno ačgārnību, kam ikreiz vairākums gatavs pieslieties, bet vēlāk apstākļiem līdzi mainīties vairs ne, bet lugas galvenā ideja pierāda dažu patiesību mūžīgumu un nemainīgumu.
Inga Siliņa azartiski spēlē jauno skolotāju un tēva kaismīgu atbalstītāju, bet, izdzīvojot pārdzīvojumus, gribētos redzēt arī ko citu bez ķiķināšanas.
Vienīgais aktieris, kas neiekļaujas ansamblī, ir Mārtiņš Liepa Horstera lomā. Viņā no rūdīta jūras vilka nav ne miņas, viņš šķiet garlaikots un neieinteresēts notiekošajā.
Uz situāciju izspēlēšanas iespējamību kā 19.gs. beigās, tā arī mūsdienās norāda autentiskā vide, kas papildināta ar 20./21.gs. atribūtiem (dators, printeris, video projekcijas). Kopumā scenogrāfs Ivars Noviks izveidojis mājīgus, omulīgus apstākļus, kuros vienmēr gribas atgriezties, lai arī kas atgadītos, un rast patvērumu. Emocijas sakarsē, kā arī mieru iedibina un uz apceri mudina lieliski piemeklētā mūzika.
Kostīmu mākslinieci Lieni Rolšteinu interesējuši vien galveno lomu atveidotāji, jo atturīgā elegance neatspoguļojas ne Hovstā, Billinga, Horstera un arī ne Hjīla kunga kostīmos.
Rezumējot, jāatzīst, ka, neskatoties uz iepriekš izteiktajām iebildēm, izrāde ir izdevusies, galvenokārt gan otrajā cēlienā, kad arī dakteris spiests nolaisties uz zemes, izprotot varas mašinērijas draudīgās aprises. Tādās situācijās cīņassparu nezaudē vien retais, bet ārsts ir pārliecināts par sevi. Cerēsim, ka tā. Pie tam režisors no savas puses, papildus rakstnieka apgalvojumam par vairākuma stulbumu, piedēvē tam arī brutalitāti. Tie ir kompaktā vairākuma pārstāvji, kas nav spējīgi argumentēt, bet kad argumentu niecīgais klāsts izsīcis, tad gatavi izvicināt dūres, lai noteiktu, kam tad ir taisnība. Vai tā ir tauta? Hovstā apvaldītā iekšējā sajūsmā un pašpietiekamībā Stokmaņa kundzei atbild apstiprinoši. Bet kur paliek patiesība?...
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi