Dejo uz visu banku
Recenzija par Daugavpils teātra izrādi “Nodzītus zirgus nošauj” Irinas Bogerukas horeogrāfijā
Par Daugavpils teātra izrādes “Nodzītus zirgus nošauj” iedvesmas avotu uzrādīts latviski joprojām netulkotais Horasa Makoja romāns “Nodzītus zirgus nošauj, vai ne?” (They Shoot Horses, Don't They?, 1935), pēc kura horeogrāfe Irina Bogeruka veidojusi libretu. Taču ļoti reāla ir iespēja, ka vismaz tikpat lielā mērā izrādes ieceri ietekmējusi 1969. gadā uzņemtā Sidnija Polaka filma, kaut arī mūsu kultūrtelpā tai diez vai mūsdienās ir ļoti augsta atpazīstamība, respektīvi, diez vai lielākā daļa zālē sēdošo zina, kas notiks sižeta līmenī.
Kaut kādā ziņā tas izrādes veidotājiem iedod brīvību virzīt notikumus tā, kā prasa konkrētā iestudējuma loģika, necenšoties kopēt filmu, kurā ir daudz teksta un ainu, kādas izrādē gluži tehniski nevarētu iekļaut. Aktieri – dejotāji veido savus tēlus, necenšoties kaut ko paņemt no filmas. Izrādes mākslinieciskais vadītājs ir Oļegs Šapošņikovs, oriģinālmūziku sacerējis Aleksejs Fedotovs, scenogrāfija un kostīmi bijuši Ingas Bermakas ziņā, gaismu mākslinieks – Sergejs Vasiļjevs. Bermakas un Vasiļjeva sadarbības rezultāts ir reizē lakonisks un precīzs – tribīne, kurā sēž publika, daži ekrāni, kuros melnbaltos kadros inscenētas (nevis tieši tobrīd filmētas) ainas. Laikmetu – romāna darbība datēta ar 1932. gadu, lielās depresijas laiku ASV – iezīmē skatītāju kostīmi, kuros ietērpti Daugavpils teātra abu trupu aktieri. Skatuves centrā – dejotāju grupa, kura (arī atšķirībā no filmas) nevis iespējami sadzīviski atveido deju maratona norisi, bet gan rada vienotu tēlu – deju kā izmisīgu cīņu par iespēju mainīt savu dzīvi, izrauties uz augšu un uzvarēt. Faktiski cīņa uz dzīvību un nāvi.
Atšķirībā no filmas, kurā notikumi lielā mērā skatīti galvenā varoņa Roberta acīm, izrādes centrā ir šī nežēlīgā pasākuma rīkotājs Rokijs – darbības virzītājs, katalizators un vērotājs reizē, kuru aktieris Vadims Bogdanovs nospēlē un daļēji nodejo kā cinisku aprēķinātāju, intrigantu un vienlaikus nenoliedzami pievilcīgu vīrieti. Taču lielākā atšķirība no filmas ir tā, ka varoņu savstarpējo attiecību līnijas ir samērā nesaudzīgi īsinātas, izceļot vairāk dejas kā konkurences cīņas metaforu. Toties klāt nāk zināmā mērā šova elements – muzikāli solonumuri, no kuriem divi uzticēti arī deju maratona dalībniecēm, un šajā gadījumā dziesmas interpretācijā klāt nāk arī konkrētās varones raksturs, psiholoģiskais un fiziskais stāvoklis. Koncertnumuru iesaistīšana un vienlaikus sadzīviskā slāņa mazināšana hipertrofē norisi kā teju nepārtrauktu dejas neprātu, kamēr filmā diezgan daudz darbības notiek atpūtas brīžos aiz skatuves.
Pakļaujot darbību dejas izrādes likumībām, par vājo punktu kļūst ainas, kurās varoņi tomēr sarunājas. Pirmkārt, no aprautā teksta ne vienmēr pilnīgi skaidras ir tēlu attiecības, otrkārt, atveidot dialogu, kad pašam nav jārunā, izrādās sarežģītāk nekā tad, ja tas būtu jādara, kaut, visticamāk, šāds risinājums ir izvēlēts, lai dejotāji varētu darboties pilnā fiziskā amplitūdā, nerūpējoties par to, vai būs elpa, lai runātu – mikrofoni šajā gadījumā atkrīt pilnībā. Sarunas marķēšana ar žestiem, skanot tekstam ierakstā, izskatās samocīti (jo pretendē uz sadzīviskumu, kura pārējā izrādē nav), vienlaikus šis paņēmiens ļauj rādīt iestudējumu divās versijās – es redzēju viesizrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī krievu valodā ar latviešu subtitriem, savukārt gan Valmieras teātrī notikusī viesizrāde, gan 30. maijā izsludinātā viesizrāde Dailes teātrī ir latviešu valodā. Teātrī man apliecināja, ka gan vienā, gan otrā valodā ne visi aktieri, kuri “runā”, paši ir arī ierakstījuši fonogrammu.
Izrāde ir būvēta, respektējot sižetā iekļauto paradoksu – no dramaturģijas viedokļa ir nepieciešams kāpinājums, kamēr no romāna darbības viedokļa fiziskā ziņā katrā nākamajā ainā ir kritums pret iepriekšējo, jo varoņu nogurums tikai aug, vienlaikus izraisot emocionālo un psiholoģisko spriedzi. Respektīvi, dramatismu izraisa spēku zudums, nevis pieplūdums, bet izrādes loģika prasa temporitmu turēt līdz pat beigām. Lūzuma punkts ir Rokija ciniskā atzīšanās, ka solīto naudas summu uzvarētājs nemaz nesaņems, jo no tās tiks atskaitīti pasākuma rīkošanas izdevumi. Taču izrādes fināls tomēr nedaudz atslābst un nenoved līdz katarsei, un pie tā nav vainīgi aktieri – dejotāji. Tīri inscenējuma ziņā bezizejas cilpai ap galvenajiem varoņiem vajadzētu savilkties nepārprotamāk, tajā pašā laikā ir skaidrs, ka vēl vairāk skaidrojoša teksta, kas īsti notiek, atšķaidītu izrādes emocionālo temperatūru. Tā nu kombinētā kustību un teksta izrādes forma uzrāda gan savas stiprās, gan vājās puses. Ir līnijas, ko bez priekšzināšanām grūti saprast, piemēram, kāpēc kāda dāma no publikas, ko atveido Žanna Lubgāne, tik ļoti atbalsta tieši vienu pāri. Dejas izrādes formātā salīdzinoši grūti arī izcelt kādu par citiem īpaši pārāku aktierdarbu, ja neskaita Aleksandru Koguci Glorijas lomā, turklāt izrādes informatīvajos materiālos aktieri ir nosaukti visi kopā, lomas neizdalot. Koguces varone neapšaubāmi izceļas un arī tiek pozicionēta kā izrādes protagoniste.
“Nodzītus zirgus nošauj” ir izvirzīta Dejas balvai divās kategorijās, un tas nav pārsteigums, jo skatītāja priekšā nostājas neapšaubāmi labi attīstīta, tehniski un emocionāli varoša trupa, kuras atdeve atstāj spēcīgu iespaidu. Saglabājot savu noteiktu vietu Daugavpils teātra repertuāra un arī personāla politikā, kas ir ļāvis daudziem dejotājiem apgūt arī aktiermeistarības pamatus un piedalīties dramatiskajās izrādēs, Irinas Bogerukas komanda rāda, ka tā ir viens no šī teātra veiksmes stāstiem.
Rakstīt atsauksmi