Mīļumspēles
Kritiķu īsviedokļi par Latvijas Leļļu teātra kustību izrādi “Mīļumlietas” Kristīnes Brīniņas režijā
Zilbju mīklas
Ilze Kļaviņa: Latvijas leļļu teātra iestudējums “Mīļumlietas” spilgti apliecina horeogrāfes un režisores Kristīnes Brīniņas radošo rokrakstu. Brīniņas brīnumainā spēja izvērst vārdu nozīmes darbībā, bet emocijas – telpā atklājās iepriekšējā Valmieras Vasaras teātra festivāla mudžizrādē visai ģimenei “Visi skaitās”, kad saskaitāmo lietu meklējumos kopā līdzdarbojās gan aktieri, gan daudzdzīvokļu māju iemītnieki, pilsētas pūtēju orķestris un garāmgājēji, dažiem to pat nepamanot. Uz “Mīļumlietām” atceļojis Brīniņai raksturīgais kustību rotaļīgums un mijiedarbība ar skatītājiem. Saspēle starp lielo un mazo sākas jau izrādes pirmajās minūtēs, kad maza spēļu kaste uz skatuves pārtop par liela formāta kubu, rotaļu mantas atdzīvojas. Starp citu, izrādes programmiņa paredzēta līdzīgas kastītes salocīšanai.
Četri aktieri – Malgožata Apse, Lienīte Osipova, Agris Krapivņickis un Artūrs Putniņš, kuri iemieso četru emociju zīmes – prieku (Pri), skumjas (Sku), mīlestību (Miu), dusmas (Dus) –, darbojas izteiksmīgi un precīzi. Viņu kustības rada viennozīmīgi saprotamas zilbju spēles, ko “iekustināt” palīdz komponistes Lindas Leimanes oriģinālie muzikālie un skaniskie akcenti, kuros dzirdamas zilbes un omulīgi čuksti, neartikulētas skaņas un uz dejošanu aicinoši ritmi.
Kustības atspoguļo emocijas, zāle atsaucas skatuvei un visaptveroša spēle pārsniedz reālo ticami-neticamo robežu. Tā, vienam no personāžiem vēlmē apskaut apkārtējos, “izaug” neticami garas rokas džempera piedurknēs. Citam izdodas pārvērsties par putnu, un vēl pēc brīža Kāda ir kļuvusi par princesi. Pārvērtību improvizācijas ar tai raksturīgo neparedzamību uzbur atvērtu telpu skatītāju aizraujošai līdzspēlēšanai. Pri, Sku, Dus, Miu tērpu dažādās krāsu kombinācijas ar mākslinieču Mariannas Lapiņas, Justīnes Jasjukevičas (apvienība “Grāfienes”) palīdzību pasvītro kustību dinamiku.
Skatītāju rindās, ko gaismu mākslinieks Niks Cipruss niansēti izgaismo katrai ainai atbilstošos krāsu toņos, izvēršas atsevišķas recenzijas vērta darbība. Bērni sniedz instrukcijas, min mīklas un reaģē ļoti spilgti, vispārēju sajūsmu izsauc garlaikošanās ainas pārspīlētās kustības, kas, šķiet, bērniem labi pazīstamas. Lielu atsaucību gūst minēšanas epizode, aktieriem pārtopot par žirafi, mušu, princesi u.c. Arī finālā, kad četri varoņi dodas prom, skaļā ķipara balsī izteikts atvadu sveiciens skaidri atzīmē brīdi, kad izrāde beidzas. Ir vērts ieklausīties bērnos, jo turpmākā kosmosa ilustrācijas epizode vispārina jau nospēlēto ideju un mazliet izpludina lieliskās izrādes radīto iespaidu.
Spēlējamies kārbiņā
Atis Rozentāls: Kristīnes Brīniņas jaunajai izrādei “Mīļumlietas” Latvijas Leļļu teātrī ir sarūpēta brīnišķīga programmiņa ar Elvīras Beķeres zīmējumiem, kuru var transformēt par kārbiņu. “Grāfieņu” jeb Justīnes Jasjukēvičas un Mariannas Lapiņas veidotā scenogrāfija arī ir kārba, kurā atdzīvojas lellītes.
Brīniņa nāk no laikmetīgās dejas vides un uz savu jaunāko iestudējumu pārnes impulsivitāti un lineāra sižeta trūkumu. “Mīļumlietas” būtībā ir rotaļāšanās bez noteikta vēstījuma, tā ir dažādu emociju kaskāde, Malgožatas Apses atveidotajai meitenei sapnī pievienojoties viņas lellēm, kā teikt, uz vienādiem noteikumiem – viņa kļūst tām līdzīga un līdzvērtīga. Jāatzīstas, ka šāda tipa izrādes ir ļoti sarežģīti novērtēt un recenzēt tā, lai nepaliktu tikai aprakstošā līmenī. Režisore ir vairākkārt uzsvērusi, ka pieskaņojusi izrādi tieši bērnu uztverei. Taču saturiski tā ir uz skatuves uzcelta bērnu ballīte ar pieaugušajiem – animatoriem, kuri, saģērbušies kostīmos, spēlējas ar publiku. Atšķirība tā, ka šoreiz bērni netiek interaktīvi iesaistīti, ja neskaita dzīvnieku minēšanas spēli. Bērni reaģē atsaucīgi, viņiem šāda estētika ir pilnībā saprotama, un četru aktieru, kuru varoņu vienzilbīgie vārdi (Pri, Sku, Dus un Miu) signalizē par konkrētu emociju dominanci tēla raksturā, nepiespiestā dauzīšanās sagādā prieku.
Izrādei piemīt neapstrīdamas kvalitātes – komponistes Lindas Leimanes uzburtā asprātīgā skaņu pasaule un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa mērķtiecīgi veidotā, ja tā var teikt, telpas vizuāli poētiskā aura. Taču man kā pieaugušam skatītājam jāsamierinās ar režisores pārliecību, ka izrādei pietiek ar tēlu eksistenci kā tādu bez sižeta un arī tēlu attīstības. Bez jau minētās Malgožatas Apses izrādē atraisīti darbojas Lienīte Osipova, Agris Krapivņickis un Artūrs Putniņš, kuri brīžiem balansē uz klaunādes robežas, nojauc ceturto sienu, izmanto arī iespēju ienākt (ieskriet) zālē. Savas pašpietiekamības ziņā “Mīļumlietas” līdzinās pašiem mazākajiem skatītājiem adresētajiem iestudējumiem “Čuči, spilventiņ!” un “Tīrs zobiņš un bumba”, protams, Brīniņas izrāde ir komplicētāka, teātra noteiktais vecumposms ir “trīs plus”.
Rakstīt atsauksmi