Sengrieķu dievu ģimenes portrets
Kritiķu īsviedokļi par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Pirmā jauniete” Roberta Daubura režijā
Ģimenes problēmas Olimpa kalnā
Atis Rozentāls: Latvijas Leļļu teātris turpina veidot izrādes jauniešiem, un tāds ir arī jaunā režisora Roberta Daubura iestudējums “Pirmā jauniete” teātra Mazajā zālē. Lindas Rudenes luga mēģina sakausēt divus slāņus – savstarpēji konfliktējošas ģimenes portretējumu un informāciju par sengrieķu dieviem, par kuriem, kā sūdzas izrādes varone Hēra, skolās pašlaik māca maz.
Tādējādi ar zināmu ironisku distanci skatītājiem tiek piedāvāta situācija, kad Zeva un Hēras dievišķais pāris vēlas veidot savu atpazīstamības kampaņu, bet neviens no viņu pavēles formā aicinātajiem bērniem – dieviem nav ieradies. Uz vietas ir tikai mūžīgās jaunības dieviete Hēbe, kuru vecāki izmanto kā kalponi un neņem par pilnu. Viņa tad arī ir virsrakstā minētā pirmā jauniete.
Daļēji interaktīvajā izrādē skatītājiem tiek uzdoti daži jautājumi un viņus aicina fotografēt galveno Olimpa dievu pāri, atkāpjoties no prakses, ka parasti izrādes laikā fotografēt nav atļauts. Dramaturģiski tomēr ir kāda līdz galam nepārvarama problēma, proti, paģirainā Zeva un augstprātīgās Hēras attiecības no sākta gala ir toksiskas un nekā īpaši neattīstās, tāpat kā viņu attieksme pret meitu. Zināms pavērsiens ir vienīgi brīdī, kad māte atgādina Hēbei, ka jaunietei sava dievietes statusa dēļ ir gana daudz privilēģiju, kuras tā labprāt izmanto. Tomēr izrādes sižets pārvirzās uz stāstījumu par tiem dieviem, kuri nav ieradušies, atgādinot, kas viņi ir un kādas ir viņu attiecības ar radītājiem.
Justīnes Jasjukevičas veidotais Olimpa fragments ar pseidoskulptūrām pats par sevi ir asprātīga ideja, taču, vienveidīgi lietota, tā sevi kādā brīdī izsmeļ. Respektīvi, lugas sižetiskais aizmetnis ieceres līmenī ir asprātīgs, taču tas neizaug par kaut ko jaunu, turpat ap sākotnējo ieceri rotēdams vairāk nekā stundu. No šīs situācijas salīdzinoši labi izkļūst Baibas Vanagas Hēra, iezīmējot dzīvē vīlušās sievietes drāmu, ko aizsedz ar valdonīgumu. Matīss Millers Zeva lomā demonstrē fiziskus muskuļus, taču tālāk par trula mačo attēlošanu netiek, šim tēlam nav nekādu nianšu un attīstības. Galvenā varone Hēbe izrādē ir kontaktpersona ar mirstīgajiem, respektīvi, publiku, un Annai Klišānei kopumā tas arī sekmējas labi, tomēr dramaturģijas ierobežojošie rāmji skar arī viņu.
Vecākus atstājiet mājās!
Zane Radzobe: Ne viss teātris ir paredzēts visiem. Īpaši iestudējumi bērniem un jauniešiem, jo kritiķiem nav ne viens, ne pieci, ne pat piecpadsmit gadu. Tāpēc, runājot par Lindas Rubenes “Pirmo jaunieti”, ko Latvijas Leļļu teātrī iestudējis Roberts Dauburs, sākšu ar svarīgāko: izrādi pusaudži skatās klusi. Telefonus, kad to prasa aktieri, izvelk, tātad sadarbojas. Diskusijā pēc izrādes uzdod jautājumus. Tas ir daudz, jo es tā nedarītu.
“Pirmā jauniete” mēģina izdarīt divas lietas – tai ir didaktiska un sociāla funkcija. Sižetiski tas ir grieķu mitoloģijas daidžests, liekot centrā mazāk zināmu plašā panteona tēlu. Aktrise Anna Klišāne iemiesojas Hēbes, Zeva un Hēras meitas, tēlā. Hēbe ir mūžīgās jaunības dieviete, un izrādē viņai piešķirta pusaudzes loma. Baibas Vanagas Hēra ir saorganizējusi ģimenes fotosesiju, uz kuru gan ierodas tikai Matīsa Millera paģirainais Zevs, un tiek izlemts, ka vecāki plašās saimes atvases nospēlēs paši. Mākslinieces Justīnes Jasjukevičas iztēlē tas izpaužas kā lielformāta kartona izgrieznes, uz kurām drukāti antīko statuju stāvi, bet sejas vietā – tukšums, kur aktieriem izbāzt galvu.
Doma skaidra – aiz fasādes slēpjas pavisam citāda realitāte, un tieši to Hēbe pusaudzes intensitātē arī atmasko, mūsdienu leksikas mērcē iezīmējot dievu biogrāfijas. Klišāne organiski nospēlē atrašanos starpstāvoklī. Tas ir stāsts par pieaugšanu, jo jaunieši, protams, nav vairs bērni, bet arī pieaugušie ne. Un arī par vērtībām un piederību, jo Hēbe gan visus radus vērtē stingri, tomēr īsti nošķirties no viņiem arī nav spējīga, kā jau tas daždien pusaudžiem gadās – dzīvodama tā, ka viņas vārdi un darbi nesaskan.
Idejiski man doma liekas laba; izpildījums – mazāk. Varbūt vaina ir tajā, ka es grieķu mitoloģiju labi zinu un teksts neaizsniedzas pat līdz vikipēdijas šķirkļa dziļumam? Var būt... No vienas puses – par Latvijas izglītības sistēmu man ilūziju nav, un var būt, ka tas, ko es zināju jau desmit gadu vecumā, tiešām nav pašsaprotami. No otras puses – grieķu mitoloģija ir pamatā daudziem populārās kultūras stāstiem, tāpēc – ja jaunieši skatās kino vai lasa komiksus, vai tiešām zināšanas būtu tik vājas? Ja kaut ko zina, tad no sižeta viedokļa ir garlaicīgi, bet dramaturģes meistarība nav tik liela, lai priecātos par to vien.
Par meistarību, manuprāt, jārunā arī sociālās aktualitātes laukā. Uz izrādes beigām izrādās, ka tas iecerēts kā stāsts par toksisku ģimeni, mudinot jauniešus atpazīt iezīmes arī savās dzīvēs un, ja nepieciešams, vērsties pēc atbalsta. Tas ir labs vēstījums, diemžēl – izrādē arī grūti ieraugāms. Var būt, ka to redz cilvēki, kam tā ir problēma; bet mākslai jau vajadzētu spēt uzrunāt arī tos, kuri dzīvo citādi.
Katrā gadījumā – ja jūs izrādi apmeklēsiet, vecākus labāk atstāt mājās.
Rakstīt atsauksmi