Dīkdieņi un pilsēta
Kritiķu īsviedokļi par Valmieras teātra izrādi “Diena projām palēja” Aigara Apiņa režijā
Iedzīvinot pilsētas tēlu
Atis Rozentāls: Aktiera Aigara Apiņa vingrinājums režijā, izvēloties Miko Rimminena “Alus tarbas romānu”, raisa pretrunīgas izjūtas. Somu rakstnieka asprātīgais romāns par trim pudeles brāļiem, 2009. gadā izdots Maimas Grīnbergas tulkojumā, transformējies savdabīgā skatuves darbā “Diena projām palēja”, kam tomēr trīs stundas ir daudz par daudz.
Izrāde diezgan nesaudzīgi atgādina, ka lasīt grāmatu un to uzlikt uz skatuves nav viens un tas pats. Paradokss ir tas, ka režisors to pat lieliski apzinās – viņš ir izdomājis veidu, kā ar neskaitāmu etīžu palīdzību iedzīvināt pilsētas tēlu, kurā, nemitīgi pārģērbjoties, darbojas Gerda Embure, Ieva Estere Barkāne un Kārlis Dzintars Zahovskis. Atsevišķi atradumi ir pat ļoti asprātīgi, piemēram, ēšanas un dzeršanas procesu imitēt, mainot kartītes ar zīmējumiem, kurā samazinās attiecīgā ēdiena vai dzēriena apjoms. Nenoliedzami asprātīgas ir arī vairākas teksta pasāžas. Tomēr nogurdina atziņa, kas skatītāju piemeklē diezgan drīz – šīs 24 stundas kādas trīs puišu kompānijas dzīvē nav pārāk bagātas ar notikumiem. Ja neskaita viņu ekscentrisko izskatu, sekot līdzi, kā šī trijotne notriec laiku, tomēr nav ļoti aizraujoši, un arī jautājums, kad tad beidzot spēlēs daudzkārt piesauktos kauliņus, īsti nerodas. Nu, spēlēs, nu, nespēlēs. Un tad?
Izrādes radošajai komandai ir bijusi iespēja apmeklēt Helsinkus, acīmredzot pamatā Kallio rajonu, kurā notiek darbība un kas šo izrādi stilistiski (vismaz pēc ieceres) pietuvina Aki Kaurismeki filmām. Vizītes atskaņas jaušamas arī Reiņa Suhanova scenogrāfijā. Lai cik talantīgi nebūtu Sandis Runge, Rūdis Bīviņš un Krišjānis Strods, viņu varoņu ārējais un iekšējais kūtrums nekļūst interesantāks tāpēc vien, ka viņi runā “izmeklētā” valodā un cenšas atrast sev kādu nodarbi. Respektīvi, garmatainā trijotne neizraisa aktīvus smieklus vai līdzpārdzīvojumu tāpēc vien, ka atrodas uz skatuves, kaut ideālā variantā mums kaut kādai reakcijai vajadzētu rasties (šobrīd vienīgais uzskatāmais rezultāts ir vairāki neaizņemti krēsli pēc starpbrīža). Būtu vajadzīgs režisors, kurš ne tikai veiksmīgi organizē epizodisku tēlu un priekšmetu funkcionēšanu, bet ar savu izrādi spēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc publikai ir vērts to visu skatīties. Pašlaik ir sajūta, ka ir piepildīta kāda ekstravaganta ideja, pašiem, cerams, ir jautri. Ir iesaistīti nopietni spēki komponista Jāņa Šipkēvica un dzejnieka Marta Pujāta personā, taču Ievas Esteres Barkānes dziedātās dziesmas dzīvo savu dzīvi, respektīvi, tās ir pašpietiekamas un konkrētajai izrādei neobligātas.
Kauliņi pa trim
Rēzija Krieviņa: Trīs pudelesbrāļi ar augstiem eksistenciālisma grādiem un marginālu ikdienību. Nenotikusī kauliņu spēle, kurai nekad nav viss nepieciešamais – laiks, pieci metamie kauliņi un viena “juška”. Pilsēta, kura kaleidoskopiski spoguļo noraudzīšanos uz citu gaitām un liek uzdot jautājumu, kur patiesībā beidzas “veiksmes” koeficients un sākas apzināta samierināšanās ar standartizēto gribu gravitāciju…
Režisors Aigars Apinis pēc Rimminena “Alus tarbas romāna” motīviem Valmieras teātrī iestudējis somu humoru un filozofiju. Darbu, kas nepieprasa vietu morālei, bet gan suģestē ar izteiksmes daudzslāņainību un binārajām opocīzijām. Maimas Grīnbergas tulkojums saista Rimminena izteiksmi un Ances Muižnieces dramatizējumu, kas, lai arī sižetiski nav precīzs romāna atreferējums, sekmīgi saglabā galveno varoņu – Speķista, Henninena un Maršala – autentisko patību.
Sanda Runges Maršals, Rūda Bīviņa Speķists un Krišjāņa Stroda Henninens imponē ar savādo dzejiskumu un filigrāni spoguļoto vīriešu bijību projicēt emocionalitāti, tomēr vietām tēli kļūst mazliet mākslīgi. Un līdzās viņu veiksmju gravitācijas neizbēgamībai, cerībām uz ilgi kāroto kauliņu spēli, domām “varbūt vajadzētu ar dzīvi kaut ko darīt” darbojas tikpat nozīmīgs tēls tēlos – Pilsēta, kas kļūst par izrādes apbrīnojamāko varoni. Tajā Ieva Estere Barkāne, Gerda Embure un Kārlis Dzintars Zahovskis spēlē 30 (!) lomas, kas ironiski precīzā izpildījumā reprezentē apkārt esošo vidi un galvenokārt mūs, sabiedrību. Ar Apiņa horeogrāfijas piesātinātību izrāde iemieso kustības teātra īpašības. Ķermenis kļūst par līdzvērtīgu izteiksmes līdzekli darbībai un tekstam, ko papildina spēcīgs vizuālais tēls. Kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas tērpi fascinē ar trāpīgu ironiju un prasmi nepazaudēt katra tēla ārējo identitāti, nepadarot tos līdzīgus.
Oskara Pauliņa gaismu partitūra veic gan noskaņas, gan robežlīniju funkciju šķietami viengabalainajā skatuvē. Ja sākotnēji Reiņa Suhanova scenogrāfija atgādina apšaubāmu tirgus laukumu, ne apdzīvotu ciematu, tad izrādes gaitā tā pāraug estētiskā pārsteigumā. Līmlente kļūst par ekskrementu un boulinga bumba par tramvaju: rekvizītu metaforiskā iedarbība, kas nav balstīta uz fiziskās līdzības, bet gan simboliskas funkcijas pamata, ir spēcīgākais izrādes “kauliņš”. Kamēr Marta Pujāta dzeja un Jāņa Šipkēvica skaņu celiņš aizkustinošā simbiozē nostiprina izrādes melanholijas spriegumu.
Lai arī eksistenciālisma izrādē ir vairāk nekā gaidītā humora un nepamet sajūta, ka izrādes beigas (gluži tāpat kā tēliem “kauliņi”) netika izspēlētas, “Diena projām palēja” aizdod palielināmo stiklu, kas ļauj paraudzīties uz to, cik novērtējams var būt šķietamais “nekas”, un atgādina, ka ne tikai ambīcijās ir gandarījums. Reizēm to var atrast arī ilgi meklētā “kauliņā” – galvenais, lai ir savi cilvēki, ar kuriem aizvadīt dienu projām palēšanu.
Rakstīt atsauksmi