Kāda Liepājas dzīvokļa šķērsgriezums
Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Dzīvoklis” Valtera Sīļa režijā
Liepājas teātris sezonas noslēgumā dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces un režisora Valtera Sīļa vadībā skatītājus ieved kāda Liepājas dzīvokļa vēsturiskajā arheoloģijā. Izrāde “Dzīvoklis” visvairāk būs interesanta lokālajam skatītājam, kas varēs izsekot gan pašas pilsētas stāstam (jaunu namu celtniecībai brīvvalsts gados, bombardēšanai Otrā pasaules kara laikā u.tml.), gan smalkajām atsaucēm uz dažādām Liepājas īpatnībām (jauniešu pirmo darba pieredzi “Fonteinā”, t.s. Liepājas aktierkursa izglītošanu Klaipēdā u.c.), gan pat pasmieties par kaimiņu lietuviešu interesi par piejūras dzīvokļiem Latvijā. Tajā pašā laikā “Dzīvoklis” nepretenciozi risina arī tēmu par latviešu likteni pēdējās simtgades nogrieznī – tiesa gan, ļoti interesantā ideja šķiet izšķīdusi radošās improvizācijas sadrumstalotībā un izskan ar sezonas noslēgumam raksturīgo sagurumu. Tomēr pabūt “Dzīvoklī” nenoliedzami ir interesanti.
Dzīvokļa fenomens
Liepājas teātra “Dzīvoklis” rosina asociācijas ar vairākiem latviešu kultūras fenomeniem – sākot ar nu jau paaudžu paaudzēs iemīļoto Vladimira Kaijaka tetraloģijas “Likteņa līdumnieki” dzimtas sāgas TV ekranizāciju vai 90. gadu beigās populāro seriālu “Dzīvoklis”, beidzot ar Zanes Daudziņas salīdzinoši neseno dienasgrāmatas formātā rakstīto dižpārdokli “Bērnudienas komunālijā”. No vienas puses, vienmēr saistoša bijusi ielūkošanās pa atslēgas caurumu svešu cilvēku ikdienas dzīvēs, ar smaidu vai rūgtu nopūtu konstatējot, ka “arī mēs to esam piedzīvojuši” (un šo funkciju Liepājas izrāde veic precīzi, tiesa gan, kolorītāk atspoguļot tieši padomijas traģikomisko realitāti). No otras puses, izrāde savā ziņā trāpa arī populārajā “ģimenes sāgas” žanrā, caur konkrētā dzīvokļa iemītnieku maiņām fragmentēti ļaujot izsekot arī vienas dzimtas liktenim. Bugavičutes-Pēces dramaturģiju veido pārdomātas laika cilpas, aptverot periodu no 1933. līdz 2033. gadam un brīžiem dažādo laiktelpu iemītniekiem uz skatuves liekot darboties paralēli. Kaut gan tēli cits citu fiziski neredz, ejot cits citam garām, aktieri telpā psihofiziki sajūt skatuves partnerus, tādējādi radot iespaidu par dzīvokļa bagātīgo vēsturi no šodienas, 21. gadsimta, skatpunkta. Par to, cik sarežģīta ir autores radītā darba struktūra, var gūt priekšstatu, ielūkojoties programmas grāmatiņā, kurā nodrukāta detalizēta laika un telpu shēma, kā vadmotīvu izvirzot ceļojumu no pagātnes uz nākotni. Arī no aktieriem izrādes temps un pārlēcieni laikā prasa zibenīgu pārģērbšanos (tostarp parūku nomaiņu) un psihofizisku pāriemiesošanos kardināli dažādos skatuves tēlos (gan reālistiskos, gan simboliskos, par ko vairāk – vēlāk).
Dramaturģiski darbība strukturēta, citu pēc cita kā šķērsgriezumā atsedzot katras dzīvokļa istabas “dzīvesstāstu” – no koridora jeb priekšnama kā prologa vietas, kur citu pēc cita redzam uznākam visus izrādes varoņus, virtuves kā mājīgāko sarunu vietas, līdz pat tualetei kā fizioloģisko procesu (atvieglināšanās vai spontānā aborta) atklājējai. Liela nozīme šajā ceļojumā cauri laikam un telpai ir Uģa Bērziņa (scenogrāfija), Ievas Kauliņas (kostīmi) un Viestura Andersona (gaisma) radītajam vizuālajam noformējumam. Pārbīdāmie sienu prospekti ar noplukušajām daudzslāņu tapešu kārtām kā gleznieciski rāmji darbību veikli fokusē konkrētās istabās, kamēr skatuves tērpi precīzi iezīmē ceļojumu caur dažādiem laikmetiem – no 20. gadsimta 30. gadu elegances līdz padomju laika komunālā dzīvokļa savstarpējo etiķetes robežu izzušanai, visiem pa dzīvokli bez kautrēšanās šļūcot apakšbiksēs vai rītasvārkos.
No mīlestības līdz vardarbībai
Kamēr pirmajā cēlienā vēstījumā dominē sīka sadzīviska konkrētība, tikmēr otrajā līdz ar skatuves telpas paplašināšanu vairāk ienāk saturisks vispārinājums, ļaujot kopsavilkt dažādo skatuves tēlu likteņus, kurus vieno īsāka vai ilgāka esamība dzīvoklī. Ne katram tēlam izrādē dots vienādi ilgs vai saturiski veiksmīgs “iznāciens”, vairākiem no tiem (kā Rolanda Beķera nelabvēlīgā ģimenē piedzimušajam bomzīgajam Tomiņam) paliekot spilgtu tipāžu līmenī, bet citiem kļūstot par caurviju varoņiem. Poētisko Latvijas brīvvalsts laika augstākās sabiedrības runasveidu asprātīgi iemieso Anetes Rimkus Emilija un Rolanda Beķera Alfrēds. Abu saskanīgā laulība, abpusējā iejūtība un romantiskie uzmanības apliecinājumi spilgti kontrastē ar Signes Dancītes jaunās māmiņas Aldonas un Artūra Irbes Adoma vardarbīgajām attiecībām. Izvērsti attēlots arī Armanda Kaušeļa jūras kara flotes admirāļa Mihaila un viņa sievas – Lauras Jerumas naivās lauku meitenes Tatjanas stāsts, pēc Baigā gada bez sirdsapziņas pārmetumiem ievācoties viņiem piešķirtajā miteklī. Divarpus stundu garajā vēstures ekskursā “iespiesti” arī dažādi Latvijas vēsturē būtiski notikumi (piemēram, 1941. gada 14. jūnija deportācija), kuriem gan fragmentārajā vēstījumā neizbēgami piemīt zināms ilustratīvisms.
Izrādē ir daudz humora, un šķiet, ka skatītāju zāle vislabprātāk uztver tieši padomju laika karikatūristiskās etīdes, kurās ar sevišķu kolorītu izceļas Andas Albužes Veltas tante. Visu redzoša, allaž pie sevis neapmierināti purpinoša un neizsīkstošas enerģijas pilna, viņa šķiet tikpat mūžīga kā viena no dzīvokļa mēbelēm, taču arī viņas dzīvība kādā brīdī izdziest, aizvedot vēstījumu līdz kulminācijai – mūsdienās arvien biežākajai situācijai, kad dzimtas īpašums jaunākajai paaudzei vairs nav nepieciešams. Dzīvokļa kā māju simbols dramaturģiski izskan Amerikas latvieša – Edgara Pujāta Alfrēda Jr. un viņa meitas – Signes Dancītes Madlēnes attiecībās, kuras gan uz skatuves caurvij pārlieku liels teatrālisms, aktieriem vairāk koncentrējoties uz amerikāņu akcentu kā komisma elementu. Savukārt jauniešu kopienu izrādē pārstāv 2000. gadu sākuma audiovizuālo studentu – Madaras Kalnas Zanes, Valta Skujas Jāņa, Kārļa Ērgļa Daiņa un Artūra Irbes Eduarda “radošā nometne”, kuras laikā ne tikai tiek prezentēti vairākas mākslas projektu idejas, bet arī notiek nelaimīga iemīlēšanās.
Kukaiņu dzīves
Izrādes pievienotā vērība, kas to atšķir no citiem līdzīgas tematikas darbiem, gan saistīta ne ar cilvēku, bet citu dzīvoklī kopš pirmsākumiem esošu iemītnieku – kukaiņu – dzīvi, kurai dramaturģe norādījusi darbības laiku “mūžība”. Ietērpti bērnu teātra estētiku ironiski atgādinošos kostīmos, Kristīnes Brīniņas detalizēti izstrādātajā plastikā un Viestura Andersona efektīgi izgaismoti, kukaiņi cits pēc cita atklāj savu dzīvesstāstu un skatpunktu uz dzīvoklī notiekošo. Vai tiešām mums vajadzīgas visas tās lietas skapī, kuras neaiztiekam pat vairākus gadus? – jautā Anetes Rimkus Drēbju kode. Vai Kārļa Ērgļa viedais Zirneklis, kurš pasmejas par to, ka cilvēki domā – ar viņiem viss ir sācies un beidzies, kamēr patiesībā tieši zirnekļu ilgdzīvotāju kolonija dzīvoklī mitusi laiku laikos. Irsis, Muša, Prusaks, Skudra, Žurka un Sudrabainā zvīņene – katrs plastikā un runasveidā atšķirīgi – ir tēli, kuri izrādē ienes filozofisko vispārinājumu, liekot uz cilvēka dzīvi paraudzīties no malas un uzsverot mūsu “lielo” ikdienas problēmu niecību. Šāds atgādinājums laiku pa laikam (jo sevišķi šodienas trauksmainajā globālajā situācijā) nāk par labu.
Rakstīt atsauksmi