Ja sit, tad paliek zilums
Kritiķu īsviedokļi par teātra trupas KVADRIFRONS izrādi “Sēri krāca ūdens viļņi” Rūdolfa Gediņa režijā
Cīņa tiešā un pārnestā nozīmē
Atis Rozentāls: Pirmais acīmredzamais fakts, ko var pateikt par teātra trupas KVADRIFRONS izrādi “Sēri krāca ūdens viļņi” – tas ir fiziskais teātris. Šis jēdziens ir pietiekami konkrēts, tomēr ar to vien nevar izskaidrot, kā izrāde iedarbojas uz skatītāju.
Rūdolfa Gediņa iestudētajā stundu garajā priekšnesumā notiek divu vīriešu nepārtraukta cīņa par dominēšanu, vienlaikus radot tieši tik neitrālus spēles noteikumus, lai skatītājam būtu iespēja izrādi interpretēt visplašākajā spektrā – no reālu vīriešu attiecību skaidrošanas līdz ideju cīņām sabiedriski politiskajā telpā. Āris Matesovičs un Rūdolfs Gediņš daļu kustību marķē, pastiprinot ar skaņas efektiem, kas rada iespaidu par spēli, bet tad ik pa brīdim tomēr ķermeņi pavisam reāli triecas pret grīdu, kas, lai gan ir elastīga, tomēr pietiekami cieta, lai triecienu ķermenis justu gana stipri. Mēs nezinām iemeslu, kāpēc šī cīņa notiek, un varbūt to nezina arī paši iesaistītie, jo teksta izrādē nav. Mazās uzvaras ir te vienā, te otrā pusē, bet brīdī, kad viena varoņa pārspēks šķiet neatgriezenisks, viņa pretinieks atdzimst citā veidolā, un cīņa turpinās.
Izrāde prasa no skatītāja veidot dramaturģiju katra paša prātā. No teātra puses ir nodrošināts atbilstošs fons – Ingas Siliņas scenogrāfija, Kārļa Tones mūzika, Nika Ciprusa gaismas. Likumsakarīgi, ka ticis pieaicināts arī cīņas treneris Sergejs Fjodorovs. Taču šo maskulīno priekšnesumu, protams, ir jāvērtē arī horeogrāfijas diskursā, jo abu ķermeņu mijiedarbība ir strikti organizēta. Izrādē netrūkst pašironijas, tā neslēpj, ka nepieciešamība nemitīgi cīnīties abus pretiniekus nogurdina, taču, īsti nesaprotot cīņas iemeslu, viņiem nav iespēju arī apstāties (bet varētu taču). Man gan liekas diskusijas vērta izrādes anotācijā paustā atziņa, ka “sabiedrība, aizvien no jauna konstruējot uzvarētājus un zaudētājus, turpina atkārtot vienu un to pašu kļūdu – ticēt, ka kāds uzvarēs.” Jā, cīņa, ja tā zaudē jēgu, tiešām ir postoša, vienlaikus cīņas elements ir neizbēgams jebkuras idejas virzībā, jo mēs dzīvojam tomēr ļoti saskaldītā pasaulē. Ejot uz izrādi Rīgas cirkā, bija iespējams vērot visai daudz jaunu cilvēku telpā ar lieliem logiem, kuri zīmēja plakātus piketam pret Stambulas konvencijas denonsēšanu. Arī tā ir cīņas forma.
Ievainojamības un nežēlības poētika
Ketija Jurčenko: Teātra trupas KVADRIFRONS izrāde “Sēri krāca ūdens viļņi” Rūdolfa Gediņa režijā ir teātris, kas sit un trāpa mērķī. Kritieni, celšanās, metieni pāri plecam, pļaukas, žņaugšana, brālīga pakauša paberzēšana, skūpsts un absolūts knockout veido izrādes dialogu, kas ļauj reflektēt par dažādajiem vardarbības veidiem un aizdomāties arī par skatītāja lomu uz skatuves notiekošajā – līdzjutējs, līdzdalībnieks vai aculiecinieks?
Rūdolfa Gediņa radītajā horeogrāfijā, kas izpildīta kopā ar aktieri Āri Matesoviču, redzama precizitāte un uzticība. Abi metas viens otram pretī ar fizisku un emocionālu atklātību. Vērojot mākslinieku duetu darbībā, kļūst skaidrs, ka viņi ne tikai cīnās, bet arī uztur viens otru līdzsvarā.
Mākslinieces Ingas Siliņas veidotā zilā scenogrāfija un tērpi ievelk sirreālā pasaulē, kur zilas ir pat asinis. Šajos “sēri krācošajos ūdens viļņos”, kuru nosaukums aizgūts no Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis”, var saskatīt nevis varonības, bet ievainojamības un nežēlības poētiku. Zilā pasaule it kā atsvešina no cīņas karstuma, vienlaikus ievelkot trauksmainā skaistumā. Vienīgi zilumi un sviedri uz aktieru ķermeņiem kalpo kā atgādinājums, ka zem zilās virsmas nemitīgi dūc dzīvība, kas jūt un pretojas.
Gaismu mākslinieks Niks Cipruss ir radījis teju kinematogrāfisku telpu, kur gaismas kadrē mākslinieku sejas un kustības gandrīz kā tuvplānā, uzsverot katru sitienu un aizturēto elpu. Kārļa Tones mūzika rada trillerim raksturīgu spriedzi. Īpaši trāpīgs šķiet Pētera Čaikovska “Gulbju ezera” motīvs, kas izskan sagrozīti un ar palēcieniem, it kā imitējot cīņas struktūru – solis uz priekšu, solis atpakaļ.
Uz skatuves jūtams Tarantīno filmas cienīgs draudīgums – Gediņa tēls ar nelāgu smaidu, kurā iemirdzas vardarbības priekšnojauta, un ķiveri, kas asociējas ar romiešu karavīra galvassegu, rada iespaidu par ļaundari, kas apzinās savas lomas absurdo skaistumu. Āra Matesoviča tēls šķiet iestrēdzis laika cilpā, kur nemitīgi jāaizstāv sava eksistence. Nav skaidrs, vai viņš ir vainīgs savā vajāšanā, taču viņa skatuviskais eksistences veids rada līdzpārdzīvojumu. Pat brīdī, kad Matesovičs aukstasinīgi iegrūž nekustīgo Gediņa ķermeni izvelkamā dīvāna glabāšanas nodalījuma dzīlē, paliek nojauta, ka šī uzvara nav galīga – pretinieks drīz vien atgriezīsies, un cīņa turpināsies, it kā nekas nebūtu noticis.
Izrādes kulminācijā abu ķermeņi saplūst vienā dzīvnieciskā formā, it kā rādot, ka vardarbība pārvērš par kropļojošu vienību, kas aprij abus. Šis tēls ir īpaši spēcīgs šobrīd, kad sabiedrībā tiek spriests par Stambulas konvencijas nepieciešamību. Iestudējums kalpo kā tiešs vizuāls pierādījums tam, kas notiek, ja vardarbība ilgstoši netiek atpazīta un definēta, kā arī mudina domāt – kas ir tas, par ko šodien izvēlamies cīnīties?
Rakstīt atsauksmi