Rasa Maija Armale

RTU Liepājas akadēmijas Rakstniecības studiju MSP 2. kursa studente

Meklēt jēgu bezjēdzībā

Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Navigācija uz Nekurieni” Elīzas Dombrovskas režijā

Jaunās paaudzes režisore Elīza Dombrovska un dzejnieks Kirils Ēcis Liepājas teātrī debitē ar ambiciozu ieceri – iekarot tradicionālā teātra skatuvi un skatītāju sirdis ar performatīvās dzejas palīdzību. Vai iecere nav bijusi pārāk ambicioza un jaunajiem talantiem to izdevies sasniegt – rādīs laiks.

Autori izrādei devuši abstraktu žanrisko apzīmējumu – “jaunību daudzinoša mistērija jūras viducī”, un pirmajā mirklī šķiet, ka iestudējums vēsta par visu un neko, taču, rūpīgāk paraugoties zem raibā ielāpu deķa, izdodas satvert arī anotācijā pieteikto jaunības pavedienu. Jāpiekrīt, ka eksperimenti un robežu nojaukšana ir pirmie soļi jaunrades virzienā, taču vēlme pārāk daudz ietilpināt vienā iestudējumā ir riskants gājiens. Viss kļūst par dzeju, un nekas vairs nav dzeja, viss ir nekas, un nekas ir viss. Iespējams, iestudējums iegūtu, ja tā vadmotīvs tiktu pārliecinošāk virzīts viscaur izrādei, raisot izjūtu, ka tai ir spēcīgs centrs, kas notur par spīti apkārt valdošajam haosam. Haoss un šaubas par pašmērķību diemžēl rodas, kad dažādas savstarpēji nesaistītas vai nosacīti saistītas sižeta līnijas, mijoties cita caur citu, nespēj sevi līdz galam attaisnot. Mūzika mēģina saturēt iestudējumu kopā, taču pilnai laimei pietrūkst arī dramaturģiskās līmes.

Gaidot kumeliņu

Interesanta ir režisores izvēle tēlu izveidē. Aktieri reizē sevi iepazīstina ar īstajiem vārdiem, dalās (iespējams, autentiskos) dienasgrāmatu ierakstos, bet reizē slēpjas zem hipertrofētām banalitātēm. Tieši sākumā pieteiktie tēli ir tie, kas atgriežas izrādes beigās, viešot nosacītu struktūru jeb gredzenveida kompozīciju, taču šiem tēliem sāpīgi trūkst diferenciācijas. Tie jaušas pārāk vienādi un tā zaudē ticamību. Neskatoties uz to, aktieru trio Madaras Kalnas, Kintijas Stūres un Valta Skujas sastāvā jāpaslavē. Iestudējums ir izaicinošs ne vien tā uztvērējiem, bet arī izpildītājiem, taču izcila ir aktieru profesionālā meistarība, līdz niansēm iejūtoties lomās pat tad, kad konvencionālās lomu robežas ir nojauktas. Starp sākuma un fināla ainām aktieri iemieso vēl dažādus abstraktus, mazāk abstraktus un gluži reālus tēlus, kam nav tiešas sasaistes ar iepriekš pieteiktajiem, taču ar kuru palīdzību izrādē spilgtāk ienāk absurds un performativitāte.

Otrs motīvs, kas atkārtojas vēl vismaz pāris reižu, balstīts brīnumpasaku un latviešu folkloras tematikā. Par būtisku tajā izvēlēts kumeliņa tēls, kas tāpat kā tautasdziesmā pazūd nakts miglā. Izrādes gaitā šis motīvs liek izvirzīt jautājumu par iespējamu simboliku, kura tiklab varētu būt arī kārtējā spēle ar skatītāju. Tomēr līdz ar kumeliņa atrašanu un miglas krišanu gribot negribot rodas sajūta, ka to iespējams interpretēt kā sava aicinājuma atrašanu, kas ļāvis kliedēt neskaidro šaubu miglu, ar kuru pieaugšanas procesā saskaras teju ikkatrs. Kumeliņa epizodes ir īpašas ar koncentrētu absurda klātbūtni. Atsvešinātība, ko tas piešķir tēliem, ir ārkārtīgi garšīga, atgādinot Anetes Meleces mazāk zināmo, bet izcilo absurda animācijas filmu “Šodien Vilma nestrādā” (2007), taču līdzīgi, kā tas noticis ar citiem izmantotajiem elementiem, arī konkrētā absurda estētika ir vien epizodiska un izrādes kopainu vairāk sadrumstalo, nekā vieno. Izvēle par labu absurda ienākšanai izrādē gan ir ļoti saprotama. Tas brīnišķīgi spoguļo sabiedrības izjūtas uz ģeopolitisko notikumu fona, līdzīgi kā 20. gadsimta četrdesmitajos gados. Izrādē nepārprotami ieskanas arī postmodernā spēle ar skatītāju, taču kopējā noskaņā vairākkārt uzjundī tieši metamodernismam raksturīgā vēlme pēc īstuma. Tik baudāmi ir brīži, kad ironija tīri un nepastarpināti mij emocionālo kailumu, ka tie jo skaudrāk pasvītro tos brīžus, kad virsroku ņem uz gaumes robežas balansējoša parodija un kariķējums.

Elektro & etno saspēle

Iestudējuma stiprā puse viennozīmīgi ir Elīzas Dombrovskas un Valtera Vuciņa veidotā skaņaina. Kad nepieciešams, tā piešķir ritmu, kāpina spriedzi un virza iestudējumu. Turklāt ar mūziku lieliski harmonē arī gaismu un horeogrāfijas saspēle, kas īpaši sevi atklāj kinētiskā dzejoļa laikā. Elektroniskās mūzikas ritms līdz ar Emīla Jāņa Pētersona gaismu partitūru un Kristīnes Brīniņas horeogrāfiju suģestē un ļauj beidzot ar visu būtību līdzdzīvot izrādes darbībai, padarot to par vienu no emocionāli spēcīgākajām epizodēm. Visa iestudējuma laikā klausāma dažādu mūzikas stilu harmoniska mijiedarbe. Aktieru uznākšanu arī izrādes sākumā pavada trāpīgs skaņdarbs, kas, pārradot ierasto, sevī meistarīgi iekodējis Emila Melngaiļa aranžētās latviešu tautasdziesmas “Tumša nakte, zaļa zāle” motīvus, lai tie kalpotu kā pavediens tālākā sižeta attīstībā. Jāuzteic arī vairāki  mākslinieces Ildzes Jurkovskas vizuālie risinājumi, piemēram, parūkas un mikrofonu statīvi, kas kalpo sirmbārža dieviņa un zirga atveidei. Saglabājot lakonismu, šīs vizualizācijas iederas kopējā estētikā, precīzi nodod vēstījumu un atstāj telpu arī iztēlei.

Kill your darlings [1]

Izrādes finālā izskan hrestomātiskā frāze “No ballītes jāaiziet labākajā punktā”, kas pārfrāzējot varētu kalpot par iedvesmas vārdiem arī iestudējuma tālākā slīpēšanā. Varbūt, atmetot lieko, izrādes plūdums uzlabotos un ļautu mirdzēt tīrradņiem tajā. Ieteicams vēl drošāk izvērst tādas  performanču dzejas teātra raksturības kā virzību emocionālajā dziļumā un skatītāja aktīvu iesaisti nozīmes veidošanā. Tieši brīžos, kad tas saklausāms vai sajūtams, raisās vēlme identificēties un atpazīt tēlos sevi. Kā dzejas rindā “Es atkal gaidu vasaru, lai gribētos būt ziemā” vai atklātajos dienasgrāmatu ierakstos. Diemžēl daudzas epizodes, pat labi iesākušās, kļūst pārāk izstieptas. Piemēram, potenciāli veiksmīga ir aina par jauniešu iztēloto nākotni, kas raisa asociācijas gan ar līdzīgām pagājušā gadsimteņa jauniešu intervijām un dokumentālās filmas “Vai viegli būt jaunam” estētiku, gan mūsdienu raidierakstiem, taču tās ilgums un pieaugošā bezjēdzība neizbēgami garlaiko.  

Izrāde ārpus kastes

Skaidrs, ka šī iestudējuma ietvars pārsniedz tradicionālā teātra robežas, tāpēc to vērtēt pēc klasiskajiem kritērijiem nav iespējams. Tomēr arī pārdrošākie skatuves mākslas eksperimenti neizslēdz vajadzību pēc dramaturģiskā materiāla tīrības un vienojoša kodola, lai iestudējums nekļūtu klišejisks un bezmērķīgs. Neatkarīgi no iespējamiem trūkumiem un iestudējuma neviendabības atzinīgi vērtējama režisores un radošās komandas drosme paplašināt ierastos rāmjus. Pēcgaršā lai paliek izrādes vēlējums, kas trāpīgi raksturo arī visu tās būtību: “Kad liekas, ka tur nekā nav, lai jums tomēr izdodas kaut ko tur atrast.”