Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Kas par putnu tas Blaumanis ir?

Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Trīs bēres un divas kāzas” Mārtiņa Eihes režijā

Dramaturģe Laila Burāne un režisors Mārtiņš Eihe respektējuši latviešu demogrāfijas statistiku un izveidojuši traģikomēdiju pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem “Trīs bēres un divas kāzas”. Blaumaņa darbu lasījumā ieturēts ekoloģiskās ētikas skatpunkts, bet dramaturģiskā kompilācija veidota no Blaumaņa sižetu un tēlu krikumiem, kas ar vieglu roku un neslēptu ironiju savīti vienā stāstā un iemesti mūsdienu kontekstos. Stilistika izrādē drīzāk tuvinās satīriskajam Pulierim [1] nekā poētiskajam reālistam Blaumanim, lai arī teksti un tēli lielākoties ņemti no visnotaļ dramatiskajām novelēm “Salna pavasarī”, “Raudupiete”, “Nāves ēnā”,  “Spijēnos”, “Andriksons”, “Laimes klēpī” un  lugas “Indrāni”. Tomēr te ieskanas arī Blaumaņa satīriskā dzeja un manāmas smīnīgas atsauces uz dažādām Blaumaņa darbu iepriekšējām interpretācijām. Izrāde rosina pašironiski palūkoties sev apkārt un domāt par to, kam un kādā mērā šodien piemīt morālā vērtība. Ja vien tāda ir pie cilvēkiem atrodama.

Cilvēki un putni

Ekoloģiskā ētika runā par dzīvesveidu saistībā ar dabu – gan filosofiski, gan tīri pragmatiski, un šis skatpunkts izrādē ir gana plaši izvērsts – gan Māra Ruskuļa veidotajā scenogrāfijā un Mārtiņa Feldmaņa gaismu režijā, gan tēlu darbībā un sižetiskajās peripetijās, gan kostīmu krāsās un detaļās, gan rituālajās kustībās un izvērstajā putnu tēmā, kas atsauc atmiņā ekocentrisko izrādi “Visi putni skaisti dzied”. Galu galā arī pats Blaumanis laikabiedru atmiņās bijis liels dzīvās un nedzīvās dabas mīļotājs – mīlējis lauku puķes un kokus, aizstāvējis krupjus, kam citi puiši darījuši pāri, medībās ar savu bisi klusi stāvējis, lai stirnas var paiet viņam garām neskartas, bet reiz brālim atzinies, ka piespriedis nāves sodu kaķim par slepkavību – putniņu ligzdas izpostīšanu. [2] Scenogrāfijas centrālā detaļa ir putnu figūras, kas iekārtas virs skatuves kā gaismas ķermeņi un met koncentrētus gaismas kūļus. Tādā veidā spēlējas gaisma ar tumsu, un Aigara Apiņa veidotā horeogrāfija izloka mizanscēnas tā, ka izgaismojums kļūst gluži simbolisks. Piemēram, Mārtiņa Kalitas atveidotā Kārļa un Agnijas Dreimanes Marijas dialoga laikā gaismas starā nonāk tikai viņu kopā saliktās rokas, gluži kā uzsverot viņu galvenās vērtības – mīlestību un fizisku darbu, iekopjot laukus un mājas. Daba ir vērtība ikvienam latvietim, tikai vienam tā, citējot Blaumani, ir vērtīga tāpēc, ka pilda maku, bet citam – ka priecē sirdi. Izrādē šo pretstatu visspilgtāk un pārliecinošāk iemieso Kaspara Goda atveidotais Edvarts Raudups (ne velti vārds un uzvārds ņemti katrs no sava darba) un Hugo Puriņa fiziski lielais, bet mentāli bērnišķīgais Matīss. Arī pārējos tēlus potenciāli varētu grupēt pēc to attieksmes pret dabu, bet acīmredzot tāds nav bijis radošās komandas nolūks, jo vairāku sižetu kompilācijā tēlu raksturi nav tik grodi, un mainās arī viņu emocionālā reakcija uz notikumiem.

Aktieri epizodēs, kur viņiem nav teksta, ir tērpti bezpersoniskos baltos kombinezonos un atveido kaut ko līdzīgu sengrieķu korim vai – drīzāk – nosacīti pārlaicīgam sociumam. Savukārt abas Vērpējas Andas Albužes un Ineses Kučinskas artistiskajā atveidojumā izspēlē epizodes no Blaumaņa darbiem kā “teātri teātrī”, un viņu tekstus palaikam var uztvert arī kā galveno varoņu mokošus iekšējos dialogus pirms izšķirošu lēmumu pieņemšanas. Apzīmējums “vērpējas” drīzāk norāda uz mitoloģiskām likteņdievēm, tomēr diez vai tās ir labvēlīgās latviešu Laimiņas. Ineses Kučinskas Vērpēja ar eksotisku dredu frizūru, tērpta tumšā bikškostīmā, un Andas Albužes Vērpēja rozā tērpā ar šķidrām salmu krāsas bizītēm veido klasisku komisko duetu – gluži kā kaprači Šekspīram vai Vladimirs un Estragons Beketam. Vērpjamā ratiņa ar dzīves pavedieniem viņām nav, tā vietā dāmas vienā no epizodēm dūšīgi plūc butaforiskus putnu kautķermeņus, ka spalvas vien iet pa gaisu (sic! Alerģiskie cilvēki, nepērciet biļetes pirmajās rindās!). Varētu teikt, ka Vērpējas koncentrēti iemieso latviešu tikumus un netikumus, kas plašā spektrā rodami Blaumaņa daiļradē.

Tie paši plikumi

Izrādes programmiņā kā epigrāfs ir Blaumaņa dzejolis: “Citādi laiki un citādi tikumi/ Ak, un tomēr vecveco tik redzam.../ Tie paši kailumi, tie paši plikumi:/ Lupatas mainās, ar kurām tos sedzam.” Šis vadmotīvs izmantots gan izvēlēto fragmentu kompilācijā, gan laiktelpas modelēšanā, gan kopējā iestudējuma vēstījumā. Par ko tad ir šī izrāde? Manuprāt, tās veidotāji uzlūko Blaumani kā latviskās dzīvesziņas sludinātāju un meklē viņā šodienas latvieša rakstura iezīmes. Vienlaikus tā ir diskusija par attieksmi pret kanonizētu kultūru, ko spilgti iezīmē prologs. Proscēnija malās ir divi monumenti, notriepti baltām strīpām, bet priekškara vietā ir prospekts ar Blaumaņa karikatūras projekciju. Putnu apķēzītie pieminekļi redzami visu izrādes laiku, bet šī pati projekcija atkal parādās izrādes finālā, kad visi dejo Kārļa un Marijas kāzās, bet Agneses Jēkabsones atveidotā Liene Raudupiete ieskrien mežā.

Kā pretstatu dabas vērtībai režisors akcentējis tieksmi pēc mantas, kas, bez šaubām, ir viena no lielajām Blaumaņa tēmām un arī mūsdienu aktualitāte. Mantas pielūgsmes kvintesence ielikta Lienes tēlā, taču dramaturģiski šis tēls ir apdalīts, ierobežojot aktrises iespējas uzmirdzēt pilnā spektrā. Tipizējot varoni, virknētas epizodes, kas uzsver Lienes mantisko dabu, un pēkšņais kaislības uzplūds, kā panterai metoties virsū Kārlim, ir traģikomisks, bet nepārliecinošs, un līdz ar to viņas traģēdijā pietrūkst kaut kādu detaļu. Skatuviski nepateicīgs, fragmentārs tēls ir Armanda Kaušeļa saimnieks Vanags, kura prastā gānīšanās par “ekoteroristiem” nepavisam nav “pēc Blaumaņa”. Viņam, tāpat kā Agnijas Dreimanes Marijai Kārklēnai, izrādē atvēlēts otrais plāns gan idejiski, gan mizanscēnās. Daudz rūpīgāk ir izstrādāts Rolanda Beķera iemiesotais Kārlis Birkenbaums. No Kārļa ņemta tikai jūsma par Lieni jaunībā, bet viņš nav tas, kurš raud stallī pie bērīša. Viņš ir muzikants ar ģitāru, kurš sienāža vieglumā bildina meiču, dziedot panku grupas “PND” hitu “Ei, tu, skaistā meitene, kāpēc tev nav grebene?”, un pārāk nepārdzīvo atteikumu. Kā Birkenbaums viņš uz ledus sildās no kabatā noslēptās blašķītes un savu izglābšanos neuztver kā emocionāli grūtu lēmumu, bet gan kā veiksmes formulu, ar kuras sludināšanu viņš kļūst par finansiāli veiksmīgu ietekmeli (ak, kā apziņā izgaismojas prototipi!). Pārdomāti un loģiski būvēts arī Kārļa Silabrieža tēls, šajā gadījumā apvienojot vairāku tēlu saderīgas īpašības un radot pilnasinīgu dzīvu būtni, turklāt aktierim izdodas saglabāt viegli ironisko attieksmi pret paša atveidoto raksturu. Mazliet butaforiska ir epizode ar mēģinājumu iesaistīt skatītājus Marijas bildināšanā, aicinot dziedāt korī Renāra Kaupera dziesmiņu “Mazā bilžu rāmītī”, jo publikas iesaiste atņem jēgu skatuves korim. Muzikālā partitūra, ko veidojis Raimonds Petrauskis, kopumā varbūt pārāk neslēpti ironizē par šodienas sabiedrību, savukārt dramaturģiski izrādes otrā daļa zaudē blaumaniski smalko vieglumu, kur komiskajā ir dzīles, bet traģiskais ir smeldzīgi poētisks. Pilnā mērā šīs noskaņas visu izrādes laiku rodamas vien spēles telpā – scenogrāfijā un gaismu partitūrā, kas atklāj vairāk nekā vārdi.

Iestudējums ir vizuāli pievilcīgs un darbībā dinamisks, ne brīdi neliekot garlaikoties. Lai arī ne viss šajā kāzu un bēru rituālajā kompilācijā ir “pēc Blaumaņa”, vēl pāris dienu tā neliek mieru, liekot domās diskutēt ar izrādes veidotājiem un pašam sevī meklēt atbildi uz jautājumu – kas tas latvietis ir par putnu?