Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Vilsona poētiskais testaments

Recenzija par Roberta Vilsona iestudējumu “Septiņas vientulības” Nacionālajā Kauņas Drāmas teātrī rubrikā “Theatricum Balticum”

Roberta Vilsona (1941-2025) iestudējums “Septiņas vientulības [1]” (Septynios vienatvės/ Seven Solitudes) izskan kā atvadu vēstījums, kurā koncentrēta izcilā teātra reformatora pasaules un mākslas izjūta.

Iestudējuma “Septiņas vientulības” veidošanas laikā Vilsons jau zināja savu liktenīgo diagnozi, un arī radošā komanda saprata, ka katrs mākslinieka norādījums var būt pēdējais. Vilsons izstrādāja režijas, telpas un gaismu konceptus, zīmēja skices, radīja savu vīziju. Pērn 31. jūlijā Roberts Vilsons devās Mūžībā, un līdz pirmizrādei iestudējumu sagatavoja viņa līdzautori, kas bija rūpīgi dokumentējuši mākslinieka izteiktās idejas, scenogrāfijas skices un piezīmes. Iespējams, tāpēc formas ziņā izrāde atgādina mākslinieka piemiņai veltītu rituālu izstādi, kurā apmeklētājs dodas no viena vizuālā mākslas darba pie nākamā izteiksmīgas, žanrā un ritmā gleznām pieskaņotas mūzikas un poētisku audio formāta epigrāfu pavadīts. Ikviens elements šajā notikumā ir pārdomāts, lai tie visi kopā saplūstu perfekcijā un ļautu publikai piedzīvot nepārtraukto melodiju – tā, kā to savulaik formulēja Rihards Vāgners, un totālo teātri, Vilsona rokrakstā apvienojot Vāgnera Gesamtkunstwerk, Valtera Gropiusa mākslu sintēzi teātrī un Stīvena Berkofa [2] fizisko ekspresiju. Arī saturiski šī izrāde ir atmiņu ekskurss – lai gan pamatā ir nebijis dramaturģiskais materiāls, te virknējas arī vizuāli citāti no viņa iepriekšējiem iestudējumiem. Atliek vien nožēlot, ka bijusi iespēja noskatīties tikai pāris no tiem, tāpēc intertekstualitātes mīkla paliek līdz galam neatrisināta.

Ģenētiska satikšanās

Diez vai tā ir nejaušība, ka Vilsons savas daiļrades (šis no akadēmiskās leksikas izspiestais vārds attiecībā uz Vilsonu der ideāli) gulbja dziesmai izvēlējies lietuviešu un ebreju izcelsmes, franciski rakstošā Oskara Miloša jeb Milašus (Oscar Vladislas de Lubicz Milosz jeb Oskaras Milašius, 1877-1939) poēziju – dzejas, prozas un fabulu fragmentus, ko izrādes vajadzībām sakārtojis franču izcelsmes dramaturgs, režisors, aktieris un ilggadējs Vilsona radošās komandas dalībnieks Šarls Šemēns (Charles Chemin). Jāuzsver, ka Šemēns ir arī režijas līdzautors, kas noteikti ir ienesis arī savas unikālas zīmes skatuves universā. Lai arī viņi katrs pārstāv savu laiku, Miloša poēzijai un Vilsona skatuves interpretācijai ir kopīgs ģenētiskais kods, jo abi kaut kādā ziņā ir vienpatīgi mākslinieki – gan radošās unikalitātes un polifonijas, kas laiku un telpu saloka metafiziskā poēzijā, gan apzinātās trimdas dēļ. Izrādei izmantoti teksti no Miloša dzejas krājuma Les Sept solitudes (“Septiņas vientulības”, 1906), viņa poēmām (1895-1927), dzejas krājuma Les Éléments (“Elementi”, 1911), lugām Miguel Mañara (“Migels Maņara”, 1913) un La Confession de Lemuel (“Lemuela grēksūdze”, 1922), filosofiskās poēzijas “Ars Magna” (“Lielā māksla”, 1924), kā arī lietuviešu pasakām un teikām, ko apkopojis Milošs (1930-1933). Tādējādi teksts aptver visu Miloša radošo biogrāfiju, kas sapludināta ar Vilsona skatuves maģiju.

Protagonists, kura sevis meklējumiem publika seko sirreālā pasaulē, ir Dzejnieks. Šo tēlu, kas nepārprotami runā ar Miloša balsi Vilsona vārdā, atveido lietuviešu aktieris Daiņus Svobons (Dainius Svobonas), kura skatuves tēli vēl pirms satikšanās ar Vilsonu izrādē  “Dorians” (2023) bija tuvi tādai teatrālai eksistencei, kur vienlīdz nozīmīgs ir izskats, žests, mīmika, iekšējais temporitms un balss modulācija. Lai atceramies Svobona atveidoto Klaudiju/Ģertrūdi Vida Bareiķa iestudētajā Šekspīra “Hamletā” (2015) vai Prospero Pētera Jalaka iestudētajā “Vētrā” (2023). Arī šoreiz Svobona tēls ir fascinējošs, it kā iezīmēts vai, drīzāk, animēts Roberta Vilsona un Stefānijas Engelnas (Stephanie Engeln) radītajā scenogrāfijā, Roberta Vilsona un Marčello Lumakas (Marcello Lumaca) gaismu dizainā, līdz sīkākajam žestam un sejas kustībai saspēlējoties ar Hansa Jerga Brandenburga (Hans Jörg Brandenburg) oriģinālmūziku un citiem skaņainas ritmiem, kuru amplitūda ir tikpat pārsteidzoša kā jebkas cits Vilsona daiļradē. Līdzās oriģinālmūzikai te skan sīriešu klarnetista Kinana Azmeha (Kinan Azmeh) liriskās melodijas, kurās austrumu intonācijas apvienojas ar rietumu klasiskās mūzikas un džeza frāzējumu. Asās, enerģiskās vijolnieces Dženiferas Ko (Jennifer Koh) radītās skaņas. Johana Sebastiana Baha sakrālā mūzika. Dikija Lendrija (Dickie Landry) saksofons blūza ritmos un Lū Rīda (Lou Reed) raupjie ritmi. Pasaules literatūrā ikonisks raksturs ir arī dons Žuans, ko izrādē atveido Gitis Laskovs (Gytis Laskovas). Šo literāro tēlu iestudējuma veidotāji definējuši kā Dzejnieka ceļabiedru, kurš iemieso neaptveramas dzīves alkas. Tomēr drīzāk to var saprast kā Dzejnieka alter ego, viņa iekšējo cīņu liminālajā telpā starp laicīgas dzīves alkām un metafizisko universu jeb mūžību, ja uztveram iestudējumu kā Vilsona pašatklāsmi un testamentu.

Būt brīnišķā absurdā

Publikai ieņemot vietas zālē, uz baltas skatuves sēž balti grimēts večukiņš baltā sakrālā tērpā, sarkanām (pāvesta?) čībiņām kājās, un bērnišķīgi pavērtu muti lasa mazu, melnu grāmatiņu. Fonā skan jautra mūzika, kuras ritmā vecītis kustina kājas un šūpo galvu kā mehāniska lelle vai no realitātes apziņas atbrīvots seniors. Nojaušams, ka Vladimira Šerstabojeva (Vladimiras Šerstabojevas) bez teksta atveidotais tēls ir pilnībā iegrimis savā pasaulē. Asi kontrastējoša ir pirmā aina pēc prologa. No pilnīgas tumsas dažādās skatuves vietās kā Češīras kaķis Brīnumzemē iznirst Daiņus Svobona Dzejnieka bāli grimētā seja, skandējot vārdus, kas pauž rudens vēju, krītošu lapu, cilvēka atsvešinātības, eksistences mistikas un laika netveramā ritējuma trauksmainās noskaņas.

Turpmākajā darbībā ainas mijas kā kaleidoskopa stikliņu ilūzijas – ar ģeometrisku precizitāti un tīrām krāsu kombinācijām. Ar kostīmos, grimā, žestos un mizanscēnās it kā jau redzētiem tēliem, kas tomēr veido savu, nebijušu stāstu. Tas vēsta par to, kā Dzejnieks pēta pasauli, meklējot tajā savu vietu. Satiekas un diskutē ar donu Žuanu, uz brīdi apturētā laikā ar citiem tēliem veido gleznieciskas mizanscēnas, iesaistās dialogos ar Martinas Gedvilaites (Martyna Gedvilaitė) un Agņeškas Ravdo (Agnieszka Ravdo) atveidotajiem tēliem baroka laika stīpotos kostīmos – melnā un sarkanā. Īsas intermēdijas un fragmentāra iesaiste dialogos atvēlēta Ķēstuta Jakšta (Kęstutis Jakštas) atveidotajiem tēliem – mūķenei un Sganarelam, Moljēra komiskajam raksturam, kas runā tekstus no Miloša lugas Miguel Mañara. Visā izrādes gaitā nepazūd binaritāte – poētiski vārdi, kas izteikti skarbā, trauksmainā tonī, dzidras, košas krāsas pret melnu tumsu, asimetriski iezīmēta telpa, sastinguši tēli uz video mākslinieka Tomaša Ježorska (Tomasz Jeziorski) radītā trakojošā okeāna fona. Baha svinīgā mūzika un laicīgie ritmi. Miloša liriskajā poēzijā iestarpinātas epizodes ar sadzīviskā tonī ierakstītām balsīm. Līdz beidzot skatītājam tiek atklāta viendabīgi balta, klusumā sastingusi, absurda pasaule ar lietuviešu pasaku tēliem – zem palmām sēž lācis, putns uz postamenta, uznāk divi balti pērtiķi, tad atdzīvojas putns un lācis. Liekas, ka Dzejnieks un dons Žuans savā ceļojumā jau šķērsojuši robežu starp dzīvi un mūžību. Tomēr tas vēl nav fināls, seko vairākas ainas, it kā iestudējuma veidotāji vilcinātos pabeigt izrādi, pirms ir pilnīgi skaidrs, ka notikusi Dzejnieka un dona Žuana garīga pārtapšana, atbrīvošanās no cilvēka individuālajām vājībām un kļūšana par universāliem mākslas simboliem. Fināla tekstu ievada fragments no Miloša apcerējuma “Ars Magna”, kur izskan frāzes, kas raksturo arī Vilsona uzskatus – minot jēdzienus laiks, telpa un matērija, dzejnieks uzdod retorisku jautājumu – kur lai tos atrod? Un pats atbild – kustībā. “Kustība eksistē pirms lietas. Lietas eksistē, vienīgi pateicoties kustībai.” Izskaņā ir Dzejnieka saruna ar Migles Navasaitītes (Miglė Navasaitytė) atveidoto putnu, kas tieši un netieši norāda uz dzīves un nāves robežas šķērsošanu. Starp citu, Milošs esot miris savā Parīzes mājā, cenšoties noķert iemīļoto kanārijputniņu, kurš izbēdzis no būrīša. Pēdējais dialogs ņemts no Miloša “Lemuela grēksūdzes” un beidzas ar vārdiem “viss bija piesātināts ar citu mūžību”. Mūžību, kas pieejama tikai izciliem talantiem.