Kristīne Spure

Žurnāliste, tulkotāja, tekstu autore, TV un radio raidījumu vadītāja un veidotāja

Gribot negribot liek just

NOSLĒDZIES CETURTAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Sadaļā "RECENZIJAS" publicējam konkursa laureātu rakstus par 2025. gadā tapušiem Latvijas skatuves mākslas jauniestudējumiem

Konkursa 2. vietu dala divas autores – Kristīne Spure (RTU Liepāja) un Rūta Jēkabsone (Latvijas Kultūras akadēmija).

Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Egles stāsti" Ināras Sluckas režijā recenzē Kristīne Spure –žurnāliste, tulkotāja un tekstu autore, TV un radio raidījumu vadītāja un veidotāja, kura šobrīd studē rakstniecību RTU Liepājas akadēmijas maģistrantūrā.

Režisore Ināra Slucka, Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējot “Egles stāstus”, izvēlējusies izdevīgu starta pozīciju. Uzmanību izrādei piesaista jau tas vien, ka dramatizējuma pamatā izmantoti godalgotās un lasītāju iemīļotās rakstnieces Janas Egles stāsti, kas, lai gan ekranizēti, uz skatuves parādās pirmoreiz.

Pretēji Daces Pūces pilnmetrāžas filmai “Bedre”, kas balstīta vienā Janas Egles stāstā ar teju tādu pašu nosaukumu (atšķirība vienā vienīgā garumzīmē), režisore Ināra Slucka “Egles stāstus” izvēlējusies veidot kā sešu stāstu kolāžu divos cēlienos, iekļaujot stāstus no trim autores krājumiem – “Latvju pacients”, “Dzimšanas diena” un “Svešie jeb Miļeņkij ti moi”. Stāsti nesavijas kopā vienā sižetā, bet ir sakārtoti lineārā secībā – trīs stāsti vienā cēlienā, trīs stāsti otrā. Un tik tiešām – rodas sajūta, it kā skatītājs pats reāllaikā lasītu Egles oriģinālo tekstu. Līdz ar to autores daiļrades cienītāji aptuveni var nojaust, kas viņus sagaida gan saturiski, gan emocionāli. Savukārt tie, kuri ar Egles rakstīto iepazīstas pirmoreiz, var gatavoties skarbiem un vienlaikus cilvēcības un sirsnības piepildītiem mirkļiem, kas gribot negribot liks just – turklāt ne tās vieglākās emocijas.

Kā norādījuši veidotāji, viņu mērķis bijis radīt izrādi “par mums vistuvākajiem cilvēkiem, kuri reizēm kļūst sveši, un par mūsu spēju pārtrūkušās saites sasiet no jauna”. Gribētos teikt, ka iecerēto izdevies sasniegt, jo dabiskais stāvoklis, sekojot līdzi darbībai, ir just, līdzpārdzīvot un atpazīt skatuves tēlos sevi vai apkārtējos. Uz to mudina varoņi – ticami, no morālās perfekcijas tālu stāvoši personāži, kuru prototipus viegli atpazīt arī reālajā dzīvē un kuri mēģina izvairīties vai tikt galā ar pārdzīvojumiem, no kuriem pasargāts nav neviens. Piemēram, stāsts “Baltā māja kalna galā”, kas gan sākas, gan noslēdzas ar baltu namu, vēsta par sievieti un novecošanu, īpaši izceļot atmiņas traucējumus. Tiem skatītājiem, kuri piedzīvojuši, cik sāpīgi ir zaudēt tuvinieku demencei, šis mirklis var nostrādāt kā mini katarse, lai attīrītos, jo kāds – šajā gadījumā Egle un Slucka – apstiprina, cik neizturami smaga var būt atmiņu nesēja un aprūpētāja nasta. Ja vērīgi ieskatās, līdzīgu atmiņas zuduma un apļveida principu var ieraudzīt arī 2004. gada romantiskajā filmā un kases grāvējā “Atmiņu klade” (The Notebook).

Ņemot vērā, ka Ināra Slucka darbā ar aktieriem mudina tiekties pēc patiesuma un izvairīties no teatralitātes, režisores radošais rokraksts un Egles teksti sader kā cimds ar rociņu.

Izvēlētie stāsti atspoguļo Janas Egles literārā stila esenci, un Slucka ļāvusi tiem diktēt arī iestudējuma noskaņu. Egles teksti ir skaudri un atklāti vēsta par dzīves pieredzēm, par kurām latviešu sabiedrībā nereti klusē (piemēram, nāvi, sērām, sadzīvošanu ar zaudējumu, vēzi, vardarbību un alkoholismu). Līdz ar to arī izrādē uzmanības centrā ir “sāpīgie” temati vai margināļi, kuriem ērtāk būtu paiet garām un izlikties viņus neredzam. Tā, piemēram, stāsts “Aļevtina” vēsta par sievieti, kas Latvijā ieradusies no Krievijas. Aļevtinu, ko atveido gan Daiga Kažociņa, gan Lāsma Kugrēna, katra iejūtoties Aļevtinas tēlā citā vecuma posmā, itin viegli varētu satikt kā Rīgas Centrāltirgū, tā tepat, kaimiņos. Jā, Aļevtina runā krieviski, jā, viņa mīl iedzert, jā, pie viņas uz dzīvokli nāk vīrieši, varbūt viņai vienkārši vājš raksturs. Taču Slucka, tāpat kā Egle, mudina ieskatīties aiz cilvēka fasādes. Un aiz Aļevtinas fasādes slēpjas traģiskā nelaimes gadījumā zaudēta mīlestība, nesavtīgas rūpes pret dēlu un centieni izdzīvot par spīti vīramātes naidam un neiecietībai.

Mākslinieciskajām komponentēm savukārt raksturīgs izteikts minimālisms. Nacionālā teātra Aktieru zāles nelielā ietilpība, tumšās sienas, zemie griesti un intīmā gaisotne, vēl pirms izrāde sākusies, pačukst priekšā, ka stāsts nebūs uz ārēju drāmu un ekstravertu eksploziju vērsts. Pieklusinātā telpa noskaņo skatītāju ne tikai ieklausīties varoņu teiktajā, bet arī pietuvoties kaut kam trauslam un dziļi paslēptam pašam sevī.

Arī tas, ka aktieru grupa ir pavisam neliela, ļauj skatītājam nesteidzīgi ļauties izrādes plūdumam un iekšējam monologam, nevis koncentrēties uz arvien jaunu skatuves mākslinieku iepazīšanu. Iestudējumā piedalās pieci aktieri, kas prasmīgi un bez liekas ārišķības atklāj Janas Egles frekvences un Ināras Sluckas dramatizējuma smalkjūtīgumu. Ivars Kļavinskis, Daiga Kažociņa, Lāsma Kugrēna, Jana Ļisova un Juris Hiršs iemiesojas dažādos varoņos. Arī tēlojumā ieturēta minimālisma estētika bez ārēja skaļuma. Ķermeņa valoda ir rimta un nesaraustīta, arī mīmika ir dabiska, nepārspīlēta, teju dokumentāla.

“Mazāk ir vairāk” princips ievērots arī scenogrāfijā. Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Marijas Ulmanes veidoto paleti kā uz skatuves, tā kostīmos raksturo askēze un pietušētas, pelēcīgas zemes krāsas. Personāžu daudzslāņainība izcelta arī ar caurspīdīga plīvura palīdzību, izmantojot to gan videoprojekcijās, gan kā robežu, kas akcentē, kuri notikumi ir reālas varoņu dzīves ainas un kuri ir iedomas vai fantāzija.

Edgara Mākena “Egles stāstiem” radītie skaņdarbi pievērš uzmanību nevis ar skaļumu un grandiozitāti, bet ar to, cik eleganti un harmoniski tie papildina izrādes notikumus un personāžu stāstus. Komponists izvēlējies likt akcentus ar liegām klavieru melodijām. Īpaši hipnotizējošs ir noslēdzošais skaņdarbs “Baltā māja”, kur dzirdama arī aktrises Agneses Budovskas balss. Pietiek noklausīties šo skaņdarbu, lai notvertu stāsta “Baltā māja kalna galā” motīvu un arī visa iestudējuma saldsērīgo nokrāsu. Starp citu, šo skaņdarbu iespējams atrast un uz “atkārtot” uzlikt straumēšanas platformā Spotify.

Trīs stundu ilgs, nesteidzīgs maratons skaistas mūzikas pavadībā – lūk, kāds iespaids rodas par Ināras Sluckas “Egles stāstiem”. No vienas puses, skaisti, jo izrāde atgādina, cik patīkami ir izjust lēno laiku, piemēram, lasot vai piedzīvojot, ka priekšā lasa kāds cits. No otras puses, lasīšana trīs stundu garumā var būt nogurdinoša, kur nu vēl lasīt skaudrus stāstus un just neērtas emocijas. Tas arī šķiet iestudējuma lielākais izaicinājums – katrs no stāstiem ir kā atsevišķs miniuzvedums, taču trūkst spriedzes, kulminācijas un savienojošas līmes, kas to visu stiprinātu kopā. Neviļus rodas jautājums: vai tas ir viss? Jušana jušanas pēc? Kur ir beigas? Vai tās meklējamas “Skumjajā stāstā par Niklāvu un viņa namu”? Tajā tik tiešām gribas gatavoties sirdi plosošai kulminācijai vai vismaz skumjām, jo – nu, nosaukums taču saka priekšā, kādas emocijas sagaidāmas. Jā, smeldze Niklāva stāstā tik tiešām ir, taču tāpat tajā ieskanas Eglei raksturīgais smalkais humors, asprātība un pat cerība. Varbūt tomēr kulminācija ir melnbaltais video dziesmas “Baltā māja” pavadījumā? Ar šo video “Egles stāsti” noslēdzas, un teju dokumentālos kadros iemūžināts viss izrādes aktieransamblis. Tas redzams ārpus skatuves, aktieri smaida, sarunājas, it kā filmēti paslepšus. Vai video izcelts, ka mēs visi esam cilvēki un tieši ikdienišķais, pat ja skarbs un sāpīgs, ir skaistais?

Nebeidz urdīt sajūta, ka, ar bijību izturoties pret oriģināltekstu, režisore paļāvusies, ka skatītājs pats sajutīs, kas ar šo visu domāts. It kā, rakstot dramatizējumu, nebūtu pielikts punkts; it kā Janas Egles spilgtie stāsti paši par sevi būs labs atrisinājums. Un, no vienas puses, varbūt galvenais tik tiešām ir piedalīties pārdzīvojumā, nevis nonākt pie konkrēta atrisinājuma. Taču, no otras puses, pastāv risks, ka, šūpojoties šūpolēs, skatītājs paliks, karājamies gaisā.