AKTIERIS RUNĀ: Elizabete Milta
Saruna ar aktrisi Elizabeti Miltu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
2025. gadā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvē režisora Elmāra Seņkova vadītais dramatiskā teātra aktieru kurss jeb “Seņkova studisti”. Viņu vidū – Elizabete Milta. Diplomdarba izrādē “Laikmetīga masku komēdija. Sapņotāji” Elizabete atveido trīs dēlu māti Ingu Bērziņu un par lomu saņem “Labākās aktrises” balvu skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā “Patriarha rudens”. Seko arī “Spēlmaņu nakts” balva kā 2024./2025. gada sezonas “Gada jaunajai skatuves māksliniecei”. Kopā ar grupu “Stūrī zēvele”, kur Elizabete ir vokāliste un taustiņinstrumentāliste, izdots ceturtais studijas albums “arLabunakti”.
Elizabetes kurss pēc absolvēšanas “izkaisīts” pa sešiem dažādiem Latvijas teātriem. Viņa pati pievienojusies Valmieras teātrim, kur Reiņa Suhanova iestudētajā traģēdijā “Mēdeja” atveido Kreonta meitu Glauki. Par iejušanos Valmierā, improvizāciju uz skatuves un dzīvē, kā arī vides un cilvēku nozīmi arī mūsu saruna.
Vai tas jums pašiem kā aktieru kursam ir ieguvums – neturpināt darbu vienā teātrī kā vienai trupai?
Mēs esam ļoti, ļoti spēcīgs kurss tad, kad esam kopā. Iespējams, kādam teātrim tas kaut kādā veidā bija zaudējums, neuzņemot vismaz daļu, jo tie ir tik labi piemēri, kad uzņem visu kursu. Piemēram, Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kurss Valmierā.
Mēs joprojām uzturam kontaktu, apciemojam viens otru un sekojam līdzi, ko katrs dara. Tā ir tik atkailinoša vide, kurā strādāt tos četrus intensīvos gadus. Jāuzticas, jo esi atnācis strādāt ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, viņi zina visus tavus noslēpumus. Būt vienā kursā ir arī izaicinājums, jo katrs ieņem kādu lomu attiecībā pret citiem. Aptuveni zināms, ko kurš var un nevar, veidojas ļoti skaidri noteikumi. Bet tad, kad ienāc jaunā vidē, ar jauniem cilvēkiem, kuriem jau izveidojušies savi noteikumi, ir jāmācās atšķirt to, kas interesē tevi, no tā, kas tu esi šajos noteikumos. Varbūt tieši tas, ka strādājam katrs savā teātrī, dod mums iespēju paskatīties uz sevi no malas un saprast, kas mūs interesē katru individuāli kā māksliniekus.
Kā jūties Valmierā?
Pagaidām ļoti labi. Tas gan ir kaut kas pavisam jauns.
Kā tu to domā?
Ir citāda vide. Tu satiec cilvēkus, kuri runā citādāk, viņiem jau ir izveidojies kolektīvs, kurā organiski jāienāk. Dažādas skolas, atšķirīgas izpratnes par teātri. Ar kursabiedriem esmu ļoti pieradusi, ka līdz kaut kam nonākam visi kopā.
Dažādas paaudzes.
Jā. Bet es jūtos ļoti labi. Man ir maz pieredzes, strādājot kopā ar citu paaudžu aktieriem. Ir interesanti. Ir forši. Pagaidām ļoti patīk.
Pastāsti par darbu pie “Mēdejas” (2025, Valmieras teātris, rež. Reinis Suhanovs)!
Mēs ar Reini Suhanovu sadarbojāmies vienā no mūsu diplomdarbiem. Jau tad ievēroju, ka viņš ļoti labi runā ar aktieriem un iesaka uzdevumus, kas neattiecas uz režiju, bet tieši uz pašu aktieri. “Mēdeja” tomēr ir ārprātīga traģēdija, bet Reinis procesam piegāja ar vieglumu un lielu spēlēšanos. Viņam ir ļoti laba humora izjūta. Mēģinājumi ir radoši, ar uzdevumiem, etīdēm. Reinis prot radīt labu ansambļa sajūtu – ka mēs visi strādājam viena kopīga mērķa labā. Viņš uzticas aktierim un ir ļoti atvērts aktieru piedāvājumiem. Man kā jaunai aktrisei tas radīja lielu drošības sajūtu.
Tev patīk, ka režisoram ar aktieri ir lielāks kontakts?
Jā, man tas darbā ir ļoti svarīgi. Man patīk, ka starp režisoru un aktieri veidojas dialogs. Citādi es vispār nesaprotu, ar ko es nodarbojos. Akadēmijā mēs mācījāmies paralēli režisoru kursam un piedalījāmies viņu darbos. Pieejas bija ļoti dažādas. Daži režisori formulē uzdevumus ļoti konkrēti, citi runā daudz asociatīvāk. Arī tādas lietas štukot reizēm ir interesanti. Domāju, ka Elmārs Seņkovs mūs tādus ir izaudzinājis – viņš ļoti iedrošina aktieri pašam meklēt, piedāvāt.
Jūs bijāt Seņkova studisti. Es jau redzu – tev sejā smaids.
(Smejas.) Kad tas jaunais cilvēks atnāk uz akadēmiju, viņš ir izveidojams jebkāds. Ar mums Elmārs strādāja ne tikai pie aktieriskajiem instrumentiem, bet ļoti daudz arī pie tā, lai mēs vienkārši domātu par teātri – kas mums pašiem šķiet svarīgi. Viņš uzsvēra: mēs nevis “aktierējam” un piedalāmies izrādēs vai darām to, ko liek režisors, bet mēs kā mākslinieki esam ar savām domām un balsīm un darām to, ko vēlamies darīt. Līdz ar to mēs esam mazliet spītīgi, bet ļoti ambiciozi, mērķtiecīgi. Es iztēlojos, ka daudzi no mūsu kursa būs ļoti spēcīgi mākslinieki.
To, ka jums ir sinerģija ne tikai kopā, bet arī katram atsevišķi, var just “Sapņotājos” (2025, LKA, rež. Kārlis Krūmiņš), jūsu diplomdarbā. Ko tev pašai nozīmē šī izrāde?
Es par “Sapņotājiem” varētu runāt ļoti ilgi, jo par šo izrādi rakstīju savu bakalaura darbu un joprojām bieži par to domāju. Režisors Kārlis Krūmiņš vēlējās delartiskajai komēdijai raksturīgos arhetipus padarīt par reāliem mūsdienu stereotipiem Latvijas kontekstā. Mūsu uzdevums bija pierakstīt stereotipus, ar kuriem saskaramies ikdienā, un tā arī sameklējām visas lomas, mēģinot spoguļot sabiedrību tieši tādu, kāda tā ir. Saņēmām arī ļoti nepatīkamas ziņas no skatītājiem, ka esam aizskāruši. Bet par to jau arī ir šis žanrs – joks iedarbojas spēcīgāk nekā nopietnība.
Vai jums svarīgāks bija patiesums?
Daudz domājām, lai joks būtu balstīts realitātē un cilvēka pasaules redzējumā, nevis tekstā, lai gan arī tekstuālu joku izrādē ir daudz. Katram tēlam ir domāšanas kļūda vai pasaules redzējums. Piemēram, mans tēls – Inga Bērziņa – visus vīriešus redz kā lupatas. Arī ķermeņa valodu meklējām, liekot kopā dažādus nesakarīgus fiziskos lielumus: uzrauti pleci; visu, ko runā, to arī rāda; kamēr runā, pozē Instagram pozās; augsta balss; zema balss. Inga man tā arī radās, sarakstot, kā kustas katra ķermeņa daļa, neskatoties, kā tas kopā izskatīsies.
Kā gāja ar šo fizisko izpausmi?
Tas ir milzīgs izturības pārbaudījums. Katru reizi intensīvi iesildāmies, jo izrāde ir kārtīgs kardio treniņš. Sarežģītākās ir tieši fiksētās pozas, jo tu esi ļoti ekspresīvs, bet tad pēkšņi ir jāsavācas un visa enerģija ir jānotur. Viss radās tikai un vienīgi caur improvizāciju. Man improvizācija ir ļoti biedējoša, jo prasa lielu uzticēšanos sev. Ir jābūt brīvam, neraugoties uz to, ka visu laiku ir bailīgi pateikt vai izdarīt kaut ko dumju. Bet no tā nedrīkst baidīties, jo no 100 sliktajiem piemēriem būs viens, kas šajā izrādē noderēs. Ar šo bija grūtāk nekā ar fizisko pusi.
Būtiski, lai ir vide, kur jūties droši un vari atbrīvoties.
Jā – ja šajā procesā nebūtu drošības sajūtas, tas vienkārši būtu neiespējami. Kursabiedri ir ļoti, ļoti atbalstoši, neviens tevi nevērtē. Visi saprot, ka tu meklē un izmēģini. Drīzāk sevi jānoliek malā un jādomā izrādes kontekstā, jo varbūt tas, ko dari, nenoderēs tev, bet kādam citam. To arī mēs darījām – viens no otra tīšām zagām.
Pirms akadēmijas bija Rīgas Doma kora skola. Kas ir tavs fons – no kurienes nāc?
Līdz 3. klasei mācījos Ķekavā un gāju mūzikas skolā. Sūtīt mani uz Rīgas Doma kora skolu ieteica dziedāšanas skolotāja, tas nav bijis manu vecāku nepiepildītais sapnis vai mana milzīga ambīcija. Bet esmu ļoti pateicīga, ka tur nonācu. Profesionālā izglītība – tā ir tāda skola, kur paralēli visiem priekšmetiem mācies vēl visus ar mūziku saistītos priekšmetus. Salīdzinot ar vienaudžiem, kuriem stundas beidzās, piemēram, trijos, mums beidzās septiņos. Tas iemāca lielu disciplīnu. Tur ir radoša vide, apkārt iedvesmojoši cilvēki, un visu laiku tiek mācīts – ja gribi kaut ko sasniegt, pie tā ir jāstrādā. Taču es par mūziku nejutos tā, kā jutās mani skolas biedri, kuros redzēju, ka mūzika patiesi ir viņu. Redzēju, kā viņi var piesēsties pie klavierēm un uzrakstīt dziesmu tieši tā, kā to jūt. Man tas būtu tā: okei, sēžos pie klavierēm, tagad šitāds akordiņš, šitāds vārdiņš. Tikmēr radošie cilvēki man apkārt nevarēja bez tā. Man tādas sajūtas nebija konkrēti par mūziku, bet vienkārši par kaut ko, kas ir radošs.
Es vidusskolā patiesībā nemaz nedomāju par aktieriem, lai gan manai mammai jau 18 gadus ir amatierteātris (režisore Līga Milta vada “Jauno Miltu teātri” – K. S.) , viņa pabeigusi LKA Latvijas Kultūras koledžu un maģistrantūru Latvijas Kultūras akadēmijas režisoros. Tā ka man ar teātri ir ļoti ilgs sakars. Abi mani vecāki ir arī mūzikas fanāti, un daudz par mūziku esmu iemācījusies tieši no viņiem. Mamma arī glezno, tētis pēc profesijas ir inženieris. Es teiktu, ka uzaugu ļoti radošā vidē. Vecāki ļāva visu ko izmēģināt. Rīgas Doma kora skolā mācījos mūzikla programmā, un tur bija aktiermeistarība, kas mani interesēja, tieši pie Kārļa Krūmiņa.
Jūs jau tur satikāties?
Jā, viņš pasniedza aktiermeistarību četrus gadus. Tieši Kārlis bija viens no cilvēkiem, kas mani “saslimdināja” ar teātri. Varbūt pat ne ar pašu teātri, bet ar attieksmi pret to. Viņš mani iedvesmoja kā pedagogs un mākslinieks – kā cilvēks, kurš dara to, kam pats tic un kas viņam šķiet svarīgs. Skolā viņš bija ļoti atbalstošs un vienmēr piegāja katram skolēnam individuāli. Savukārt akadēmijas laikā viņš jau daudz vairāk pavēra skatu uz pašu profesiju – iedeva profesionālus instrumentus un iedrošināja pašam domāt kā māksliniekam.
Bet es biju domājusi arī par kino operatoriem – man ļoti patīk kino. Vēl arī par teologiem. Iestājos arī Liepājā multimediju nodaļā. Zināju, ka gribu darīt ko radošu vai domājošu. Viens no variantiem bija pamēģināt arī uz aktieriem. Šobrīd izjūtu, ka tā ir tāda profesija, ar ko es varētu nodarboties visu mūžu.
Un arī aktieros ir teoloģijas izzinošais aspekts – jautājumu uzdošana, kāpēc, kas notiek, kas vispār ir kaut kādi lielāki procesi.
Ir, ir. Mums tieši divas meitenes pēc akadēmijas sāka mācīties teologos, kas man liekas ļoti pārsteidzoša, bet tajā pašā laikā tik loģiska izvēle. Es arī gribētu tur pamācīties.
Kā pievienojies grupai “Stūrī zēvele”?
Mani vecāki ļoti daudz klausās latviešu alternatīvo mūziku un iemācījuši to novērtēt kā ļoti kvalitatīvu mūziku. Tad, kad man bija 16 gadu, grupa feisbukā ielika sludinājumu, ka meklē solisti. Tētis sludinājumu atsūtīja mesendžerī, un es pieteicos, aizsūtīju savu video, aizgāju uz pirmo mēģinājumu. Neviens man neteica, ka esmu uzņemta vai “mēs tevi gribam”, drīzāk “nu tad ceturtdien nākamais mēģinājums”. Un kaut kā organiski es tur arī paliku.
Kā bija pievienoties? Jo tur arī kā teātrī jau bija gatavs kolektīvs.
Ir citādāk… Es grupā esmu kādus astoņus gadus. Teātrī esam kopā 24/7, un tā ir ļoti intensīva vide. Bet ar grupu ir tā, ka satiekamies vienreiz nedēļā uz dažām stundiņām un lielāko daļu no tā laika izpildām mūziku. Līdz ar to tas draudzēšanās process bijis daudz ilgāks. Turklāt man bija 16 gadu un es dzīvē esmu kautrīga. Nonācu tādā pieaugušu cilvēku vidē. Bet viņi mani ļoti jauki pieņēma, ar lielu rūpi pret mani.
Cik būtiski, ka visu laiku ir bijis kāds, kas ierauga potenciālu un iedrošina.
Jā, man ir ļoti paveicies. Visa dzīve ir ritējusi tā, ka nonāku pareizajā vietā un laikā. Ļoti uzticos tam, kas notiks. Man nav absolūti nekāda satraukuma, kas ar mani notiks, kur būšu pēc gadiem, ko es darīšu. Es zinu, ka ar mani viss būs ļoti labi.
Vai tev ir sajūta par nākotni – ka tu varētu piedalīties mūziklā vai vēl vairāk būt iekšā mūzikā?
Man šķiet, ka man ir tādas sarežģītas attiecības ar muzikālo teātrī.
Kā tas ir?
Es ceru, ka neviens no Doma kora skolas mani nenolinčos (smejas). Termins “dziedošais aktieris” man uzdzen šermuļus. Jā, ir aktieri, kuriem padodas dziedāt, bet, manuprāt, tas nosaukums uzliek tādu “štampu”.
Varbūt tas ir par nevēlēšanos būt kastītē? Pat, ja tie ir tikai vārdi, tomēr teikt “es esmu aktrise, kura tostarp labi dzied” ir citādāk nekā “es esmu dziedošā aktrise”. Otrais tomēr noreducē.
Jā, absolūti. Bet es labprāt piedalītos kādā mūziklā – tas varētu būt ļoti interesanti. Mani gan vairāk interesētu nevis klasisks mūzikls, bet tāds, kur režisors šo formu izmanto kā teātra valodu. Bet jā, es baidos no kļūšanas par “dziedošo aktieri”, kurš vienmēr tiek ņemts koncertos.
Kas ir tas, ko tu gribētu?
(Ilgi domā.) Droši vien gribētos visu ko pamēģināt – no visa pa bišķiņam. Es pēdējā laikā esmu sapratusi, ka ļoti augstu vērtēju izrādes, kur redzams, ka paralēli parastajam procesam aktieris ir nodarbojies ar papildu pētniecību vai attīstījis ekstra tehniku, piemēram, iemācījies spēlēt vijoli tieši tai izrādei. Viena no foršākajām izrādēm, ko pēdējā laikā esmu redzējusi, bija Leļļu teātra izrāde par Tutu (“Ludvigs un Tuta” – K. S.), kur spēlē mans kursabiedrs Krists [Jēkabsons]. Tā ir bērnu izrāde par draudzēšanos, uzticēšanos, tēmas ir visiem saprotamas un ļoti skaidras. Bet es skatos to izrādi ar atvērtu muti, jo vienkārši redzu to tehniku, kur aktieri ir ieguldījušies. Man ļoti patīk redzēt, ar ko aktieri izrādē ir strādājuši. Un, piemēram, just, ka pēc izrādes man negribas teikt kritiku, jo negribu pievērst uzmanību kaut kam tādam, kam veidotāji īsti nemaz nav gribējuši pievērst uzmanību.
Varbūt to var interpretēt kā atbildību pret lomu un aktiera darbu?
Jā. Un tā ir aktiera brīva izvēle – iekļaut šādu pieeju katrā iestudējumā. Gribētos laikam pabūt ļoti dažādos procesos, ar dažādiem cilvēkiem, daudz dažādās tehnikās, kā mēs jau studiju laikā esam strādājuši. Es ļoti gribētu būt aktrise, kas prot visu ko. Man šķiet, lai būtu labs aktieris, ir jābūt tādam cilvēkam, kuram interesē šī pasaule un cilvēki. Reāli jādzīvo dzīve neatkarīgi no teātra, jāpiedzīvo lietas un apkārtējās attiecības. Jo cilvēki daudz dzīvo autopilotā, un man liekas, lai būtu labs aktieris, ir ne tikai jāskatās, bet arī jāpiefiksē tas, ka tajā brīdī tu uz kaut ko skaties un vēro.
Šeit Elizabetes Miltas profils Valmieras teātra mājaslapā
Rakstīt atsauksmi