Aizpildot caurumus
Recenzija par Fēru salu Nacionālā teātra “Tjóðpallur Føroya” izrādi “Caurums” Valmieras Vasaras teātra festivālā 2026
Izrāde jau ir sākusies, kad ieejam zālē. Vismaz tā šķiet. Meitene savādā, kosmonauta tērpam līdzīgā apģērbā te raugās uz ienācējiem ar ne mazāku neizpratni kā mēs uz viņu, te izliekas mūs nemanām, bet skaidri redzams, ka viņa nesaprot, kas esam un ko te darām. Mēs savukārt nezinām, kas ir viņa un kur esam nonākuši. Varbūt vietā, kuras nemaz nav. Varbūt caurumā. Pētniecības process ir sācies.
Režisora Elmāra Seņkova un scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Reiņa Suhanova Fēru salu Nacionālajā teātrī Tjóðpallur Føroya tapušais “Caurums” (Holið) Valmieras Vasaras teātra festivālā nav jauniestudējums. Ziemeļatlantijas arhipelāgā tā pirmizrādi piedzīvoja šā gada pavasarī. [1] Latviešu mākslinieki atveduši uz Latviju fēriešu kultūrtelpā tapušu izrādi, kurā piedalās aktieri Kristina Sorensena Ūgārda (Kristina Sørensen Ougaard), Kristina Sundara Hansena (Kristina Sundar Hansen), Rannva Gudrunardotira Niklasena (Rannvá Guðrunardóttir Niclasen) un Būi Rušs (Búi Rouch), bet mūzikas un skaņas autors ir Hedins Ziska Dāvidsens (Heðin Ziska Davidsen). Aktieru profesionālās iemaņas skaidri apliecina, ka “Caurumā” ķermenis nav tikai teksta trūkuma kompensācija – kustība, žests un fiziska reakcija uz telpu kļūst par vienu no izrādes pamatvalodām. Teju visi no aktieriem ir profesionāļi laikmetīgajā dejā un horeogrāfijā.
Paskaidrojumus izrāde nepiedāvā. Toties atstāj norādes, kam sekot. Pieci ceļotāji izzina telpu, priekšmetus, cits citu un mūs. Mēs cenšamies izprast viņus. Šī pētniecība ir lipīga – drīz kļūst mazāk svarīgi noskaidrot stāstu un interesantāk vērot, kā cilvēks mēģina apjaust nezināmo. Aktieri runā valodā, kuru nesaprotam. Tajā iekrīt pa latviešu vārdam – reizēm neveikli, pārspīlēti izrunātam –, un svešā artikulācija kļūst par humora avotu. Taču saprašanās notiek arī ārpus valodas – ar skatienu, intonāciju un skaņu. Tas sasaucas ar pašu izrādes tapšanas situāciju – latviešu režisora un scenogrāfa darbu kopā ar fēriešu māksliniekiem. Abu kultūru sastapšanās bijusi būtiska arī izrādes veidotājiem. [2] Nesaprašanās kļūst par radošu materiālu.
Šai sastapšanai ir vēl kāds interesants fons. Fēru salās teātris vēsturiski bijis cieši saistīts ar fēriešu valodas un nacionālās pašapziņas nostiprināšanos. Profesionālais teātris izaudzis no spēcīgas amatierteātra un kopienu teātra tradīcijas: pirmā profesionālā teātra grupa Gríma dibināta 1977. gadā, bet tās darbu 2005. gadā pārņēma Fēru salu Nacionālais teātris. [3] “Caurumā” šīs teātra kultūras aktieriem saprotamā verbālā valoda gandrīz tiek atņemta. Paliek nepieciešamība atrast citus ceļus vienam pie otra. Un viņi tos meklē. Pret skatītājiem aktieri darbojas kā komanda, iesaistot mūs saziņā, cits pret citu ir uzmanīgi, pret telpu – pētnieciski. Arī fiziski viņiem nav ļauts justies ērti: karstajā “Kurtuves” telpā – darba tērpi, gumijas zābaki un cimdi, ķiveres. Scenogrāfija burtiski tiek nesta uz muguras.
Skaņa “Caurumā” ir tikpat klātesoša kā aktieri un priekšmeti, brīžiem pat pārņemot stāstīšanu. Mūzikas autors Hedins Ziska Dāvidsens ir komponists un mūziķis ar pieredzi ļoti atšķirīgos skaņas laukos – no ģitāras, džeza un rokmūzikas līdz elektronikai, improvizācijai un trokšņu mūzikai. Viņš strādā ar skaņas apstrādi reāllaikā un modulārajiem sintezatoriem, komponē dažādiem instrumentāliem sastāviem un veido skaņu instalācijas. [4] “Caurumā” Dāvidsens pats ir arī uz skatuves – līdzās četriem aktieriem kļūst par izrādes piekto ceļotāju un skaņu rada skatītāju acu priekšā. Viņa vieta ir gumijas laivā pie melnas kastes ar skaņas aparatūru. Pagaidām tā ir tikai melna kaste. Vēlāk, kad izrādes detaļas sāk savienoties ar “Challenger”, tā neizbēgami iegūst vēl vienu nozīmi – melnā kaste kļūst par melno kasti. Taču Dāvidsena pārziņā ir ne tikai skaņas, kas rodas šajā kastē. Skan pati telpa, priekšmeti un aktieru darbošanās tajā. Pat ķiveres aizsargstikla pacelšanai un nolaišanai ir sava skaņa. Sprādzieni, mehāniskas skaņas, ilga akmeņu krišana kaut kur dziļumā mudina iztēloties to, ko nevar redzēt. “Kurtuves” zāle izrādē iegūst ārpusi – aiz zaļā telts auduma pārklājuma var būt aiza, nezināma ainava, varbūt pat Visums. Mēs jau nezinām, kā tur skan.
Reiņa Suhanova scenogrāfija arī atstāj vietu skatītāja iztēlei. Caurspīdīgie, piepūstie gaisa spilveni var atgādināt mākoņus, sarkanais aplis – sauli vai citu planētu, bet nelielais iluminatoram līdzīgais lodziņš kosmisko asociāciju padara arvien grūtāk ignorējamu. Un tad ir gumijas laiva. Uz tās sāniem rakstīts – “Challenger 3”. No šī brīža atsevišķas detaļas savienojas. Aizsargtērpi. Iluminators. Sprādziens. Kritiens. Melnā kaste. Cilvēki nezināmā telpā. Challenger. 1986. gada 28. janvārī NASA kosmosa kuģis “Challenger” piedzīvoja sprādzienu 73 sekundes pēc pacelšanās. Dzīvību zaudēja visi septiņi apkalpes locekļi. [5] Izrāde katastrofu nepiesaka, un nav pamata apgalvot, ka tā būtu veidotāju iecere. Tā ir mana skatītājas asociācija – vairāku zīmju sakritība. Sāk niezēt uztveres nervs: vai es redzu to, kas tur ir, vai to, ko pati no redzētā esmu izveidojusi?
Nu jau pats vārds challenger sāk darboties kā vēl viena zīme. Izaicinātājs – tas, kurš izaicina vai apstrīd. Savā ziņā arī “Caurums” met skatītājam izaicinājumu, atsakoties piedāvāt vienu pareizo lasījumu. Šādu brīvību uztur arī izrādes humors. Tas nav straujš. Joks tiek izstiepts, apskatīts, pārbaudīts, reizēm novests gandrīz līdz neveiklībai. Brīžiem šis lēnums kļūst smagnējs, tomēr lielākoties tieši atturība ļauj asprātīgi nostrādāt vienkāršām situācijām. Arī svešo latviešu vārdu skaņu pārspīlējumi ir smieklīgi, taču humors šeit neprasa tūlītēju reakciju. Pazīstami priekšmeti aktieru rokās zaudē ierastās funkcijas. Auklas, kas jau sākumā parādās zaļā auduma mazajos caurumos, vēlāk iegūst citu nozīmi; koferi atver jaunas spēles iespējas. Tas, kas ilgi atradies acu priekšā kā šķietami nenozīmīga detaļa, tikai gaida savu uznācienu. Ne visur pētnieciskais azarts saglabā vienādu spriegumu. Brīdī, kad viena no aktrisēm pazūd un pārējie viņu meklē, pirmoreiz ieskatos pulkstenī. Nespēju situācijai noticēt līdz galam. Cilvēka pazušana nezināmos apstākļos, šķiet, prasītu pavisam citu satraukuma pakāpi, ja vien šie ceļotāji nav īpaši trenēti saglabāt mieru un rīkoties arī tad, kad nav zināms, kas notiks nākamajā mirklī. Gluži kā kosmonauti. Varbūt tieši tāpēc viņu reakcijās ir tik maz panikas un tik daudz vērojuma, pārbaudes un praktiskas darbošanās. Tomēr šajā epizodē izrādes lēnais ritms man drīzāk mazina spriegumu, nekā to rada. Priekšmetu spēle un agrāk ieviesto detaļu atgriešanās vēlāk uzmanību atkal savāc.
Visbeidzot caurums no iespējamās metaforas pārtop pavisam praktiskā problēmā. Tas ir, laivā. Un caurums ir jāaizlāpa. Līdz ar to pārkārtojas arī iepriekš redzētais. Priekšmeti iegūst citas funkcijas, tiek izmēģināti risinājumi. Izrādes pieteikumā minētā vieta, “kas, iespējams, nemaz neeksistē”, man tomēr šķiet pārāk reāla. Skaņa, tērpi, priekšmeti un telpas pārvērtības liek domāt ne tikai par caurumiem cilvēku komunikācijā, bet arī par vēl neizzināto, par cilvēka tieksmi doties turp, kur viņš vēl nav bijis, un atklāt to, ko vēl nepazīst. Ieskatīties caurumā, nezinot, ko tur ieraudzīs. Piesardzīgi.
Finālā viņiem ir viena laiva. Un tajā kaut kā jāsatilpst. Izrādei nav nepieciešams skaļi runāt par kopību un uzticēšanos. Tēls to izdara precīzāk. Šie ceļotāji var nesaprast cits cita valodu, nezināt, kur atrodas un kas sagaida tālāk, tomēr ceļš jāturpina kopā. Tajā ir cerība, absurds un pavisam praktiska nepieciešamība paļauties citam uz citu. Un tad rodas vēl viens caurums manā pašas uzbūvētajā teorijā. “Challenger 3” ir pavisam reāls trīsvietīgas piepūšamās gumijas laivas modeļa nosaukums. [6] Tātad kosmosa kuģis, iespējams, visu šo laiku eksistējis tikai manā galvā. Taču tas neatceļ redzētās zīmes. Drīzāk precīzi parāda, kā darbojas “Caurums”. Seņkovs, Suhanovs, Dāvidsens un Fēru salu aktieri piedāvā detaļas, bet nesteidzas aizpildīt atstarpes starp tām. To dara skatītājs. Caurumus aizpildām mēs paši. Varbūt tieši tāpēc tajos tik ļoti gribas ieskatīties.
Rakstīt atsauksmi