Vīriešiem arī sāp
Kritiķu īsviedokļi par “Dirty Deal Teatro” izrādi “Stiprais dzimums” Toma Treiņa režijā
“Vai notiks reprodukcija?”
Zane Radzobe: “Stipro dzimumu” Dirty Deal Teatro piesaka caur dramaturga Matīsa Gricmaņa prizmu, tāpēc liekas, ka tieši caur to izrādi arī jāskatās. Pat ja gadījums varētu izrādīties sarežģītāks.
Par asi Gricmanis izraudzījies demogrāfijas problēmu. Izrādei sākoties, pie skatītājiem iznāk aktieris Jānis Āmanis un uz demogrāfijas tendenču grafika fona sāk lekciju, ka Latvija izmirst. Grafiku “spēlē” vertikāli sastutēti saliekamie metrmēri, kuri, scenogrāfa Reiņa Suhanova iztēles vadīti, pēcāk pārtop visā izrādei nepieciešamajā priekšmetiskajā vidē – tos izloka gan mājas, gan Ēdenes dārza formās, gan stilizētos dzimumorgānos. Pēc īsa ievada, ka viss ir slikti un būs sliktāk, Āmanis rosina iedziļināties, kāpēc tā, un žvikt – esam Paradīzē, kur Emīla Krūmiņa Dievs (viņš arī Arhitekts – celtnieks, kurš visu no metrmēriem iekārtojis) pārguruša vientuļā vecāka intonācijās cenšas neļauties īgnumam pret hiperaktīvo Jurija Djakonova Ādamu.
Kādā intervijā Gricmanis teica, ka šī viņam ir atgriešanās pie tradicionālākas dramaturģiskas formas. Teksts šoreiz varētu būt īpaši interesants, lai saprastu, kādas ir autorības robežas un kā veidojas jēga. “Stiprais dzimums” nav klasiskas formas luga, un kā līdzautori ir minēti aktieri un režisors Toms Treinis. Materiāls veidojas no atsevišķām epizodēm, kas miksē dažādu modus – ne tikai nopietnību un komisko, biogrāfisko, statistisko un iztēloto, bet arī to, kuri aktieri “spēlē” paši sev un kuri – pāriemiesojas tēlos. Treinis izrādei piešķīris elegantu formu (liekas, tā bieži arī modificē nozīmes), tomēr ne līdz galam ticis galā ar balansu – līdztekus spoži asprātīgām un emocionāli aizkustinošām lietām ir arī epizodes, kas maļ uz riņķi ātri uzķeramas idejas un nogurdina. Bet interesantākais jau, ko izrāde vēsta.
Pārsteidzoši liela iestudējuma daļa veltīta tēmai “vainīgas sievietes”, turklāt bieži – stereotipiskā veidā. Uz šī fona – ir atšķirība, vai vecis muld par valsts izdzīvošanu un žēlojas par sievu, pats nespēdams pat bikses nepiedirst (atvainojiet par rupjību – citāts no izrādes tiešs un burtiskā nozīmē; bet vispār – valodas slāņi “Stiprajā dzimumā” ir izmantoti ne tikai mērķtiecīgi, bet arī asprātīgi), vai mēģina ko saprast par sevi problēmas kontekstā. Izrāde nav īpaši pašanalītiska, tomēr tās porainajā struktūrā atkārtojas virkne tēmu. Tēviem savi bērni īstenībā nepatīk. “Dieva funkciju” – proti, pasaules būvēšanu un uzturēšanu – vīrieši veic stipri tizli. Pašu traumatiskās attiecības ar tēviem vīriešus notur mūžīgā bērna arhetipiskā stāvoklī. Skatītājam tas varētu likt domāt, ka noslēpums, kāpēc sievietes tik maz dzemdē, nemaz nav tik noslēpumains. Paši izrādes varoņi gan to nesaprot, un nav skaidrs, vai to saprot (un vai tā domā) izrādes veidotāji. Skatīšanās pieredzi gan tas nemaitā – “Stiprais dzimums” ir izrāde, ko patīkami skatīties un ērti apspriest inteliģentā sabiedrībā. Bet gaidīt, ka Gricmanis piepeši atrisinās jautājumu, ar ko netiek galā neviens attīstītajā pasaulē, vienkārši būtu pārspīlēti.
Vientuļais dzimums
Anna Andersone: Pirms dažiem gadiem Valmieras teātris veselu sezonu pieteica kā vīriešu smeldzei veltītu, bet tā arī nesniedza nevienu māksliniecisku komentāru par to, kā šī smeldze izpaužas 21. gadsimta realitātē. Tagad Dirty Deal Teatro tapis sešu vīriešu – dramaturga Matīsa Gricmaņa, režisora Toma Treiņa, scenogrāfa Reiņa Suhanova un aktieru Jurija Djakonova, Emīla Krūmiņa un Jāņa Āmaņa – kopdarbs “Stiprais dzimums”, kura pieteikumā solīts ieskatīties aiz pašlaik politiski nokaitētā demogrāfijas jautājuma un atklāt problēmas sakni – to, ka vīriešiem arī sāp.
Taču izrāde mulsina ar pašu pieteiktās tēmas risinājumu. Nenoliedzami, ka mūsdienu maskulinitātes krīze, par ko liecina gan vīriešu vientulība, radikalizēšanās un manosfēras uzplaukums, gan arī izrādes ievadā pieminētais īsais vīriešu dzīves ilgums un augstais pašnāvību īpatsvars Latvijā ir sarežģīta un par maz pašu vīriešu cilāta problēma, taču izrāde tikai brīžiem uzdrošinās par šo problēmu runāt nopietni un godīgi. Piemēram, visiem vecākiem atpazīstamā ainiņa no Ēdenes dārza, kur Krūmiņa Dievs ir noguris tētis, bet Djakonova Ādams – nenogurdināms un kaitinošs bērns, ir jauka un asprātīga un ļauj aktieriem izspēlēties Suhanova brīnišķīgajā, no salokāmajiem lineāliem veidotajā scenogrāfijā, bet nav skaidrs, tieši ko tā mums vēsta par vīriešu sāpi vai sešu mākslinieku viedokli par to. Galu galā to, ka sievietes radītas tam, lai vīrietim nebūtu garlaicīgi, mēs zinām jau no Bībeles, vai ne?
Katrā ziņā šajā izrādē veicas bērniem, kuri piešķir vīrieša dzīvei jēgu, nevis sievietēm, kuras lielākoties ir vai nu nogurušas mātes, ko iepazīstam caur viņu nelaimīgo partneru atstāstiem, vai kaprīzas un nesaprotamas būtnes, ar ko nav iespējams sarunāties. Taču arī pašiem vīriešiem neklājas daudz labāk – nav skaidrs, kāpēc izrādē, kas tiek ievadīta ar tik nopietnu pieteikumu kā vīriešu pašnāvības, tik liela tās daļa jāvelta dažādu stereotipu un anekdošu atkārtošanai – vīrieši kā “tēviņi”, kuri pēc darba atnāk mājās un grib, lai viņus ar vakariņām sagaida, uzklausa un mierina seksīgā apakšveļā tērpta sieviete, bet sievietes kā “mātītes”, kuras, tiklīdz savaldzinājušas vīrieti, pārvēršas par nīgrām mājsaimniecēm un gaida, kad “psihiski nelīdzsvarotais bankomāts” pārnesīs mājās naudu. Jā, Jurijs Djakonovs ir brīnišķīgs aktieris un spētu sasmīdināt pat akmeni, bet, kamēr daļa publikas gardi smejas, nevaru nedomāt, ka šis garais stendaps drīzāk iederētos izrāžu apvienības “Panna”, nevis Dirty Deal Teatro repertuārā, kas pēdējos gados kopis pavisam citu – ļoti godīgu, emocionāli inteliģentu – intonāciju. Iespējams, kontrasts saistīts arī ar aktieru paaudžu atšķirībām – no trim izrādes aktieriem visjaunākais ir Emīls Krūmiņš, kurš arī atļaujas nokratīt ironijas bruņas un emocionāli atkailināties skatītāju priekšā. Redzams, ka tas ir grūti un neveikli, bet atmaksājas vienā no retajām emocionāli jaudīgajām ainām, kurā Krūmiņa varonis kopj uz nāvi slimo tēvu, bet saprot, ka pat šī bezpalīdzība un pilnīgā atkarība nespēj salauzt vīrišķīgā stoicisma sienu starp abiem.
Iespējams, ka izrādes autori mēģina sasniegt tos Latvijas vīriešus, kuri nekad nenāks uz laikmetīgā teātra izrādi par maskulinitāti, un mazināt viņu vientulību, bet es pēc izrādes jutos vientuļāka un svešāka vīriešu pasaulei, ko redzēju uz skatuves. Izrādes beigās Jānis Āmanis atzīstas, ka ir grūti būt vīrietim un runāt par savām sajūtām. Varbūt tomēr vērts mēģināt?
Rakstīt atsauksmi