Kitija Balcare

Teātra kritiķe

Nāvītes multiplicēšana turpinājumos

Nāve šoreiz ir nezināmais. Kā „x”. Vienādojumā, ko risina četri bērni jaunā režisora Elmāra Seņkova izrādē „Kucēni”.

Vienādojumā nāve ir pretnostatīta iepriekš neparedzamajai dzīvei, vai pat vienlaikus tik garlaicīgajai ikdienai, kurai itin saprotami piedien arī pašu desmitgadnieku režisētas nāvītes ainiņas. Izrādās, ka bērni savstarpējās attiecībās savās nežēlības izpausmēs var pārspēt pieaugušos, turpretī pieaugušie itin bieži ir samērā naivi un pat bērnišķīgi.

Ģimene kā valsts modelis

Izrādei par pamatu ņemta vienas no modernajām Eiropas dramaturģēm, Stokholmā dzimušās, bet Parīzē dzīvojošās jaunās serbu rakstnieces un arīdzan jau politiķes Bilanas Sbrļanovičas otrā luga „Ģimenes stāsti”, kas tapusi 1998. gadā. Šoreiz tulkotājas Aijas Uzulēnas versijā.

Dramaturģe daļu savas dzīves pavadījusi Belgradā, dokumentāli piedzīvojot Slobadana Miloševiča režīmu. Iespējams, tieši tas ir licis Bilanai Sbrļanovičai iedziļināties politiskajās aktualitātes un paust savu viedokli, piesaucot tādus fenomenus kā „Serbijas politiskās elites bezatbildība”, „serbu nežēlīgais nacionālisms” un „vardarbības un izstumtības kultūra serbu ikdienas dzīvē”. Iedziļinoties lugas tapšanas aizkulisēs un dramaturģes politiskajos uzskatos, luga „Ģimenes stāsti” ir ilustratīvs piemērs sabiedrībai, kur ir vieta kā vardarbībai, tā nežēlībai. Luga kā parafrāze par politiskajiem stāstiem, kas piedzīvoti uz savas ādas deviņdesmito gadu kontekstā.

Luga „Ģimenes stāsti” ir pieredzējusi pirmizrādes ne vien uz aptuveni 50 pasaules skatuvēm, bet arī Latvijā tā vairs nav pirmā lugas interpretācija. Pirms kāda laika šo tēmu risināja arī režisore Inese Mičule M. Čehova Rīgas krievu teātrī. Šis rudens nāca ar režisora Elmār Seņkova interpretāciju, izrādei dodot nosaukumu „Kucēni”.

Antropoloģisks seriāls

Situāciju prototipi, kas atainoti dažādās vidēs (dzīvoklis, ballīte, kūrorts u. c.) ir noskatīti pieaugušo ikdienā, pielāgojot tos savai izpratnei. Citiem vārdiem sakot, seriāla tipa izrāde „Kucēni” ir popārtam raksturīgā reproducēšanas manierē paveikts meistardarbs. Meistarīgi šajā gadījumā ir gan pats režisors Elmārs Seņkovs (kam starp citu, kā viņš pats atzīst, esot izglītība un pieredze arī pedagoģijā), gan arī aktieri, kas spēj antropoloģiskā niansētībā atklāt šī gadsimta sabiedrības priekšstatu kopumu, lomu sadalījumu, problēmu spektru.

Skatītājam nav grūti iejusties skatītāju rindās un seriālu uzaudzinātajā paaudzē. Lai arī katrreiz kārtējā sērija beidzas samēra traģiski, tomēr nākamā sērija pārceļ to nākamajā līmenī. Gluži kā datorspēlē, izejot vairākus līmeņus. Jo tālāk ir vēlme tikt, jo vairāk „ienaidnieki” jānoslaktē. Emocijām te nav vietas, svarīgi ir izkonkurēt pretinieku.

Vērojot notiekošo pēc pāris pirmajām izrādes „sērijām” skatītājs jau paredz, ka arī katra nākamā beigsies visnotaļ traģiski. Pie tam prātā jau virmo doma par to, ar kuru no serializētajām nāves situācijām noslēgsies šī epizode improvizētajā ģimenes dzīvē. Mūslaiku kontekstā izrādē redzēto varētu tulkot kā ar TV pulti un datorspēļu „džojstiku” rokā augušo (uzaudzināto?) bērnu pasaules skatījumu — bezkaislīgu un skarbu.

Turklāt, vērojot izrādi „Kucēni”, tās noskaņa neapzināti sasaucas ar jaunā britu dramaturga Mārtina Makdonas (kas, starp citu, neslēpj savas simpātijas pret Martina Skorsezes un Kventina Tarantino daiļradi) „mellumu”, ko tas uzliek uz teātra skatuves. Pie mums tas visspilgtāk vērots vairāku režisoru interpretācijā darbam „Spilvencilvēks” (gan Dailes teātrī, gan Valmieras Drāmas teātrī), kā arī tādās izrādēs kā „Vientulīgie Rietumi” un „Līnenas skaistumkaraliene”. It kā melnais humors, bet tomēr pārsātināts ar nežēlību un smalku psiholoģisku spēli. Tāpat arī „Kucēni” it kā liek pat smieties, bet caur piespiešanos, jo tā tomēr ir sabiedrības smalkā kaite – vardarbība.

Lomu spēles smilšu kastē

Paša režisora Elmāra Seņkova kolēģis jaunais aktieris Jurijs Djakonovs, kas nupat absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju ar atraktīvu performanci „Mīļākie — akts”, eleganti tiek galā ar savu Andža lomu. J.Djakonovu nebiedē naturālisma ainas, kur sejā lido dušas želeja uz pusdienu šķīvja, jo pirms kāda laika režisora Vladislava Nastavševa izrādē „Puiši smaržo pēc apelsīniem” nācās izbaudīt kā apelsīnu šļakatas, tā dubļu strūklas.

Tāpat patīkams pārsteigums ir jaunais Latvijas Kultūras akadēmijas students Jurģis Spulenieks, kas iejūtas tēva Armanda tēlā — viegli un pārliecinoši. Padzīvojis īgņa, kas spēj rast kopīgu valodu ar brīžiem vieglprātīgo māti Ēriku. Turpretī Ieva Aniņa mātes Ērikas lomā ne tik daudz ļauj ieraudzīt bērnu, kas spēlē māti, kopjot bērnu, vārot pusdienas, cik ļoti uzrāda komēdijas aktrises kvalitātes. Aktrises izpildījumā tas ir vairāk tādas lomas tēlojums, kas ir paredzēta melnā komēdijā, nevis desmitgadīga bērna ielekšana mammas lielajās augstpapēžu kurpēs, uzkrāsojot sarkanās lūpas. Respektīvi, tas rada atstatumu no lugas satura (bērnu spēles tēlojot pieaugušos) līdz izrādes formātam un izteiksmes veidam (tumši ironizējošam).

Savukārt aktrise Sanita Pušpure savā Ksenijas lomā, lai arī iekļaujas naturālistiskajā izrādes noskaņā gan rejot, gan bēgot, gan uzticoties cilvēkam, tomēr ik pa brīdim netop skaidra „suņa” funkcionalitāte atsevišķos „stāstiņos”. Lai arī pārējie trīs aktieri lomu ietvaros tomēr ik pa laikam it kā apliecina, ka tomēr tēlo māti, tēvu, dēlu, tad par Ksenijas suņa dabu jautājumi, nepārzinot lugas rakstisko versiju, paliek neatbildēti (vai suns arī ir bērns, vai suns ir suns, ko ataino jaunā aktrise u. tml.).

Zinot izrādes tapšanas priekšvēsturi (izrāde tapusi nedēļu ilgā plenērā Kuldīgas pilsētā, vērojot bērnus, analizējot to uzvedību rotaļlaukumos, transformējot savus bērnības priekšstatus lomu veidošanā), redzams, ka aktieri ir daudz ieguvuši un izmantojuši savu lomu īstenošanā. Turklāt ir itin labi sastrādājušies, saprotot vienam otru no pusvārda un nesaskādējot viens otru izrādes rekvizītu kalnos.

Leļļu mājas koncepts

Lai arī pirmizrādi „Kucēni” piedzīvojuši 2. septembrī „Dirty Deal Teatro” telpās Spīķeros, taču izrādes pārvietošana no sākotnējā improvizācijas laukuma Kuldīgā līdz pat jauno režisoru festivāla „Patriarha rudens” zālei, apliecina, ka izrāde ir spējīga ceļot. Un tas ir ieguvums. Telpas mobilitāte neierobežo aktierus.

Izrādes telpa arī šoreiz ir balta māja. Scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kārtējo reizi sadarbojoties ar režisoru Elmāru Seņkovu, ir spējis sajust konkrētās lugas pulsu. Ja abu jauno mākslinieku radītā nordiskās izrādes „Heda” spēles telpa Andrejsalas angārā, uzbūvējot vairākstāvu nama konstrukciju, ļauj katram skatītājam sekot notiekošajam pa savu lodziņu, tad izrādei „Kucēni” abi radījuši vēl vienu baltu telpu, ko izmantot kā fonu pilnasinīgajiem (un asiņainajiem) izrādes kadriem. Vārdusakot, režisors un scenogrāfs turpina īstenot savu „balto leļļu māju” motīvu, pielāgojot to konkrētas izrādes vajadzībām un saturiskajām līnijām.

Turklāt izrādes „Kucēni” proporcijas, domājams, ir izvēlētas apzināti, skatītāja acīm atklājot savdabīgu leļļu namu, kurā bērni realizē un vizualizē savas iedomātās lomu spēles. Baltais leļļu nams ir taisnstūra kastes formā ar apzināti izcirstām zemām durvīm, tādējādi akcentējot spēles raksturu.

Savukārt tērpu māksliniece Krista Dzudzilo ir spējusi izvēlēties to vizuālo tēlu, kas tikpat labi attiecināms uz šodienu, kā arī varētu tikt izmantots lugas uzrakstīšanas laikam — 1998. gadam.

Rekvizītu kalni epizodi pēc epizodes liek brīnīties, kā to visu iespējams apvienot un pakārtot izrādes saturam. Viss, kas ir pa rokai, pārtop par visu, kas nepieciešams, lai dzīvotu pieaugušo dzīvi. Telpas un izmantoto rekvizītu mijiedarbība īpaši izceļas mirklī, kad tiek izspēlēta ainiņa par tēmu „Remonts”. Tobrīd atveras durvis (priekškara vietā), pa kurām lieliem soļiem sarežģītu sejas izteiksmi iesoļo ģimenes galva Armands, padusē turot milzīgu paklāju. Tā apmēri spēles telpu vēl vairāk karikaturizē, padarot to par leļļu namiņu.

Atgādinājums

Nupat Baltās nakts ietvaros, viesojoties „Survival Kit” telpās, manīju tēlu ar nāves atribūtiku — izkapts pār plecu un seja, kas nav redzama. Šī „nāve” klīda no telpas telpā, elpojot blakus. Tai nebija sejas. Baiļu emocijas bija vienlīdz tuvas vēlmei tomēr pārvarēt sevi un ieskatīties tās neesošajā sejā. Izaicināt un pārvarēt bailes.

Izrāde „Kucēni” šo elpu atdzīvina. Starp rindām skan čuksti. Memento mori! Un pat ja šai izrādei centrālā tēma nebija nāve un visas tās iespējamās izpausmes, tad tomēr nenoliedzami tā ir indivīda neprasme būvēt veselīgas attiecības ģimenē un arī ārpus tās. Ja indivīds to spētu, tad kriminālhronikas slejas šodien būtu tukšas. Baltas slejas kā fons visam nenotikušajam. Bet šie „Kucēni” dzīvo, pat ja tie šoreiz ir pirmie režisora, aktieru un pārejās radošās komandas biogrāfijā. Kādā padomu lapā par kucēnu audzināšanu ir kāds lietderīgs ieteikums. „Kucēnam ir jāapgūst mācība, ka kost cilvēkam ir nepareizi. Visi kucēni spēlējoties kožas, it sevišķi zobu nākšanas laikā, taču to nedrīkstat pieļaut: turpinot kosties arī pieauguša suņa gados, var viegli nonākt arī līdz nopietniem savainojumiem.” Par to arī bija šī izrāde. Par košanos no bērna kājas, kas pēcāk pārtop sociālo kampaņu plakātos, kas aicina iestāties pret vardarbību ģimenē.