Glumovisma rokasgrāmata
Recenzija par Nacionālā teātra izrādi “Arī gudrinieks pārskatās”.
Režisors Glumova ļaunprātību attaisno, un arī skatītājs neapzināti jūt līdzi Glumova pārdzīvojumiem, viņam cenšoties sasniegt savu mērķi.
Aleksandra Ostrovska lugu „Arī gudrinieks pārskatās” iespējams interpretēt divos veidos. Pirmkārt, kā sava laika sociāli politiskās ainas atmaskojumu, kas ir pietiekami elastīgs, lai to skatītāja apziņā bez pūlēm varētu piemērot konkrētam mūsdienu sabiedrības modelim, un, otrkārt, kā galvenā varoņa psiholoģikas portretējumu, ko ietekmē dažādi iekšējie un ārējie apstākļi. Režisors Mihails Gruzdovs savā iestudējumā tomēr vairāk pievēršas lugas sociālajam skaidrojumam, tādēļ Artusa Kaimiņa tēlotais Jegors Dmitričs Glumovs dažkārt (un, manuprāt, ne aktiera vainas dēļ) paliek ēnā.
Lugā attēlota Krievijas muižnieku vide pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19.gs. 60. gados, iezīmējot tālaika paradoksu – lai arī sabiedrībā pēc reformu veikšanas saglabājas feodālisma paliekas, tomēr šīs pārmaiņas dod impulsu zināmam kapitālisma attīstības sākumam. Rodas jauns sabiedrības slānis – lietišķie cilvēki, kas izmanto visdažādākās iedzīvošanās metodes, lai (banalizējot) sapelnītu daudz naudas. Taču šo cilvēku „lietišķums” bieži vien ir tikai šķitums, izlikšanās un ārišķīga poza. Tas precīzi atspoguļots arī šajā Ostrovska lugā, piemēram, Mamajeva tēlā, kurš katru dienu apbraukā neskaitāmus dzīvokļus, izrunājas ar visiem, ko sastop savā ceļā (pat ar sētniekiem), un, šādi nositis pusi dienas, jūtas lietderīgi aizpildījis savu laiku. Par ideālo cilvēku šajā laikā tiek uzskatīts tāds sabiedriskais darbinieks, kas spētu ietekmēt citu prātus un likt ieklausīties savā viedoklī, respektīvi, ar savu personību ietekmēt sabiedrību. Tieši šāds cilvēks ir lugas galvenais varonis Jegors Dmitričs Glumovs.
Izlikšanās tēma zināmā mērā tiek turpināta izrādes scenogrāfijā. Režisors Mihails Gruzdovs izrādē darbību pārcēlis no Maskavas uz Pēterburgu. Lugā Ostrovskis tēlo konkrēti Maskavas sabiedrisko dzīvi, kur jaunbagātnieki izliekas par inteliģenci. Arī Glumovs par Maskavu izsakās nicinoši: „Protams, Maskavā nekāda karjera neizdosies... Karjeru veido un lietas kārto Pēterburgā, šeit vienīgi dzesē muti. [..] Ar ko Maskavā plātās? Ne jau ar darbiem – biežāk ar vārdiem.” Scenogrāfs Aigars Ozoliņš izveidojis plašu, greznu un gaumīgu skatuves iekārtojumu, kur par galveno objektu kļūst Pēterburgas Ziemas pils makets skatuves dziļumā, pa kuru izrādes varoņi bieži vien pastaigājas. Tādējādi režisors uzsvēris šī liekulīgā sabiedrības slāņa pārākuma sajūtu – savā apziņā viņi jūtas tik daudz sasnieguši, ka, viņuprāt, nebūt nav sliktāki par „īsto” krievu inteliģenci. Šīs izjūtas uz skatuves lieliski izdevies atspoguļot vairākos izcilos aktierdarbos – Jura Lisnera vientiesīgajā Mamajevā, Ulda Anžes harizmātiskajā Goroduļinā, Ģirta Jakovļeva slīpētajā Krutickī. Tieši šie varoņi izrādē veido patriarhālo jeb varas līniju, kurā par visu cenu vēlas iekļūt Artusa Kaimiņa Glumovs. Scenogrāfijas izkārtojuma maiņa 2.cēlienā apliecina to, ka viņam tas ir izdevies – Glumovs ar māti vairs neapdzīvo skatuves proscēniju, kuru no pārējās skatuves norobežo milzīgi dzelzs vārti, un darbība notiek stilizētā iekšpagalmā, respektīvi, Glumovs šajā sabiedrībā ir pieņemts par „savējo”.
Taču vienlīdz spēcīgi izrādē atklājas matriarhālās shēmas, kurās Glumovs iesaistās labprātīgi, taču beigu beigās sapinas. Šo shēmu veido Glumova attiecībās ar trim sievietēm – māti, ko izrādē spēlē aktrise Daiga Gaismiņa, mīļāko – Ditas Lūriņas Kleopatru Ļvovnu un Ingas Misānes tēloto Turusinu jeb potenciālo sievasmāti. Jau izrādes pirmajā ainā skaidri iezīmējas Artusa Kaimiņa Glumova spēcīgās saites ar māti, kad viņš kā mazs bērns baiļu lēkmē iespiež galvu mātes klēpī. Daigas Gaismiņas Māte mudina Glumovu iesākt, attīstīt un pabeigt iecerēto mazās sabiedrības apmānīšanas shēmu. Taču aktrises groteskais (un brīžiem pārlieku kariķētais) tēlojums Glumova māti padara līdzīgu pārējiem varoņiem – viņas motivācija ir piezemēta, intereses – šauras, par galveno uzskatot nevis dēla laimi, bet materiālo labklājību. Veiksmīga ironiskās intonācijas ziņā ir aina, kurā Daigas Gaismiņas Glafira Kļimovna Glumova un Ditas Lūriņas Kleopatra Ļvovna kopīgās sarunas laikā notiesā saldo ēdienu, gandrīz pēc katra kumosa groteski laizīdamas karotes – šeit simboliski parādītas sievišķīgās kaislības, līdzīgi kā vīriešu kompānijās, piemēram, pusdienojot Ģirta Jakovļeva Krutickim un Jura Lisnera Mamajevam, par rituālu darbību kļūst šņabja glāzītes cilāšana.
Ditas Lūriņas Kleopatra Ļvovna lugā iezīmē otru matriarhālo loku – viņa, būdama pieredzējusi un turklāt precēta sieviete, ieved Glumovu augstākajā sabiedrībā, atklādama tās iekšējos, nerakstītos likumus un vienlaikus izjuzdama spēcīgu instinktu Glumovu mātišķi pasargāt no viņam draudošajām „briesmām”. Tomēr tādā gadījumā aktrises Ditas Lūriņas izvēle šai lomai šķiet neloģiska pat sižetiskā līmenī. Pirmkārt, viņa vairāk ir paša Artusa Kaimiņa vienaudze un tādēļ vecuma ziņā neatbilst šai „mātes” lomai. Otrkārt, šaubos, vai Ditai Lūriņai būtu piemērojami Glumova dienasgrāmatā rakstītie vārdi par Kleopatras Ļvovnas „uzblīdušajiem pleciem”. Turklāt Artusa Kaimiņa Glumova un Ditas Lūriņas Kleopatras Ļvovnas attiecību tēlojums šķiet sašķelts – no vienas puses jūtu patiesumu abu varoņu starpā apliecina aktieru emocionāli siltais tēlojums, taču ironisku pretstatu šīm itin kā patiesajām attiecībām iezīmē režisora veidotas plakātiskas ainas (piemēram, abu aktieru burtiskā nozīmē izkauktā mīlestība, trinoties pret vārtiem). Šāds savā starpā nesaistīts dramatiskās un spēles tehnikas izmantojums, iespējams, atrisina dažus sižetiskus sarežģījumus, tomēr īpaši dziļu zemtekstu abu varoņu attiecību tēlojumā neiezīmē un tādēļ šķiet neobligāts.
Trešo matriarhālās shēmas daļu veido Sofija Ignatjevna Turusina – Glumova iecerētās Mašeņkas tante –, kura vairakkārt ar tiešiem un netiešiem mājieniem raksturota kā jautra sieviete ar krāsainu pagātni un kura, tikko iepazinusies ar Glumovu, apgaroti paziņo: „Mīlēsim viņu kopā!”. Ingas Misānes tēlojums Turusinas lomā atklāj iepriekš neredzētas nianses aktrises skatuviskajās iespējās. Aktrise pārsvarā izmanto groteskus spēles līdzekļus (lieliskas ir ainas, kurās viņa pēc apreibināšanās atvaira halucinācijas kā uzmācīgas mušas), taču izrādes finālā atklājas, ka tā ir bijusi tikai ārēja maska, aiz kuras slēpjas Turusinas patiesā būtība. Gandrīz visu Ingas Misānes Turusina ir ietērpta halātveidīgos mētelīšos un tikai izrādes finālā, atmetot jebkādas ilūzijas par iecerētā precinieka Glumova raksturu, Turusina nomet mēteli kā vairs nevajadzīgu pieklājības čaulu, izaicinoši atklājot kailos plecus un no vecas, sagumušas „raganas” kļūstot par skaistu, spēcīgu sievieti, kas ir līdzvērtīga jebkuram vīrietim.
Gan izrādē, gan lugā varoņi tēloti negatīvā, izsmejošā intonācijā – tiek atklātas viņu vājības, lišķīgums un izlikšanās. Lugā arī Glumovs ir negatīvais varonis, jo viņš, lai arī ir apveltīts ar daudz gudrāku prātu, iedzimtu šarmu, izskatīgumu un nepiespiestām manierēm, tomēr neizmanto dabas dotās priekšrocības un izvēlas būt tāds pats kā visi citi. Un, tā kā viņš šo izvēli izdara apzināti, tad viņš, iespējams, ir vēl nicināmāks par pārējiem varoņiem, kuri šādu dzīvesveidu izvēlējušies neapzināti. Iestudējumā šo negatīvo zemtekstu nevar manīt. Artusa Kaimiņa tēlojums Glumova lomā ir vērtējams divējādi. No vienas puses pārsteidz aktiera talantīgums, mainot visdažādākās maskas atbilstoši situācijas diktētajai sociālajai lomai (piemēram, no naiva muļķīša Mamajeva sabiedrībā līdz cēlam mīlniekam Turusinas un Mašeņkas klātbūtnē). No otras puses – šīs metamorfozes tā arī neiegūst dziļāku vispārinājumu, respektīvi, pat izrādes finālā nav iespējams saprast, kura no Glumova sejām ir īstā, bet kura – tikai maska. Par zināmu atskaites punktu tomēr var uzskatīt Glumova dienasgrāmatu; tajā Glumovs atklāj savas patiesās domas, kuras nebūt nav glaimojošas viņa raksturam. Glumovs saka: „Visu žulti, kas uzkrāsies dvēselē, es nopludināšu dienasgrāmatā, bet manās lūpās zaigos medus.” Šis motīvs ļauj Glumova tēlu salīdzināt ar Oskara Vailda romāna „Doriana Greja ģīmetne” galveno varoni. Arī Dorians Grejs ir apveltīts ar dievišķu skaistumu, patīkamām manierēm un vēlmi piederēt augstākajai sabiedrībai, kur viņu labprāt arī uzņem tieši viņa pievilcīgās ārienes dēļ. Lai mūžīgi paliktu skaists, Dorians Grejs pārdod savu dvēseli velnam, un tā vietā, lai novecotu viņš pats, noveco viņa portrets. Un, kamēr Doriana Greja seja paliek tikpat skaista un šķīsta, viņa dvēsele, kas iemiesojusies gleznā, satrunē. Līdzīgi arī Glumova seja mūžīgi ir savilkta laipnā, pakalpīgā smaidā, kamēr viņa dvēsele ir naida pilna.
Tomēr šķiet, ka režisors Glumova ļaunprātību attaisno, un arī skatītājs neapzināti jūt līdzi Glumova pārdzīvojumiem, viņam cenšoties sasniegt savu mērķi. Taču fināla mizanscēnā Mihails Gruzdovs Glumova tēlu itin kā glorificē, pretstatīdams nicināmajai sabiedrībai. Finālā visi izrādes varoņi ir sasēdušies pie gara galda, sākot ar Jura Lisnera Mamajevu un Ulda Anžes Goroduļinu kreisajā pusē, beidzot ar Daigas Gaismiņas Glafiru Kļimovnu Glumovu un Astrīdas Kairišas mistiķi/krāpnieci Manefu galda galā. Kopskaitā tie ir 12 varoņi, ja ieskaita divus kalpotājus/statistus, kuri gan nesēž, bet stāv turpat līdzās. Artusa Kaimiņa Glumovs izaicinošā pozā viņus vēro, stāvēdams skatuves dziļumā uz Ziemas pils. Tādēļ rodas vēlēšanās šo mizanscēnu salīdzināt ar Svēto vakarēdienu, jo Glumovs izrādē tiek tēlots kā gudrības un veikluma ziņā pārāks par pārējiem varoņiem, kuri savukārt apzināti vai neapzināti kļuvuši par viņa mācekļiem.
Fināls izskan ironiski – pie galda sēdošie varoņi rotaļīgi saskandina glāzes, kopīgi izspēlējot harmonisku melodiju, bet Glumovs burtiskā nozīmē paliek ārpus šī ironiskā skatījuma, nolūkodamies uz šo mazo sabiedrību no augšas. Režisors tādējādi apliecina savu skatījumu uz Glumovu kā pozitīvo varoni (iespējams, pat svēto), kurš atrodas ārpus sīkajām sabiedriskajām intrigām un kuram ir augstāks mērķis. Tomēr rodas jautājums – vai tiešām režisors par mūsdienu ideālo cilvēku uzskata cilvēku bez jebkādas morāles?
*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente
Rakstīt atsauksmi