Recenzijas

10. februāris 2014 / komentāri 1

Par sportu, politiku, teātri un dzīvi

Aizvadītajā rudenī gandrīz vienlaikus pirmizrādi piedzīvoja divas sporta tēmai veltītas izrādes – Regnāra Vaivara „Bask@bols” Valmieras teātrī un Valtera Sīļa „Nē Minskai 2014?” Nacionālajā teātrī. Abi iestudējumi sportu izmanto kā atskaites punktu plašākai sarunai – pirmajā gadījumā par sporta un teātra, otrajā – par sporta un politikas trauslo, bieži vien nenovelkamo robežu.

Saistību starp šīm trim jomām – teātri, sportu un politiku – plaši aprakstījis amerikāņu teātra teorētiķis un praktiķis Ričards Šēhners, apgalvojot, ka jebkuru dzīves situāciju (sākot ar ikdienas dzīvē pieņemtajām sociālajām lomām jeb maskām, beidzot ar dažādiem organizētiem notikumiem, kuros piedalāmies) iespējams uztvert kā spēli. Gan teātrī, gan sportā mēs pieņemam konkrētās spēles noteikumus, laika un vietas ierobežojumus un piešķiram īpašu nozīmi spēlē izmantotajiem objektiem vai norisēm (vienalga, vai tā būtu bumbas iemešana grozā, vai arī aktiera iejušanās kādā tēlā), savukārt sportu un politiku vieno princips vēlamā mērķa sasniegšanai izmantot dažādas stratēģijas un manipulācijas. Pieteiktā tēma abos gadījumos kļūst par intriģējošu filozofisku uzstādījumu arī teātra un dzīves attiecību izvērtēšanai, liekot domāt par to, cik reāla ir mākslas spēja ietekmēt cilvēka dzīvi, respektīvi, vai konkrētā izrāde mūsos spēj kaut ko mainīt arī ārpus teātra ēkas sienām.

Atnāciet ciemos

Valmieras teātrī režisora Regnāra Vaivara un aktiera Riharda Jakovela sadarbībā tapušais „Bask@bols” ir viens no iedvesmojošākajiem notikumiem šajā teātra sezonā. Grūti atcerēties vēl kādu izrādi, kas pēdējā laikā spējusi tik pozitīvi uzlādēt, runājot par būtisko, bet izvairoties no ieslīgšanas didaktikā vai banalitātēs. Izrādes pamatā esošais teksts pārsteidz ar vieglumu un asprātību, turklāt šķiet piemērots ļoti plašai mērķauditorijai – gan tiem, kas jebkādā pakāpe ir saistīti ar sporta „praktizēšanu” vai „patērēšanu”, gan tiem, kam sports asociējas ar troksni, kas nāk no fonā ieslēgtā televizora puses.

Rihards Jakovels izrādē „Bask@bols” // Foto – Matīss Markovskis

Iestudējumā skatuve iekārtota kā sporta zāle, līdz ar to arī telpas kategorijās postulējot teātra un sporta situāciju līdzību – abi norisinās konkrētā ierobežotā telpā, abos vienlīdz būtiska ir kā spēlētāju, tā skatītāju līdzdalība, turklāt abās situācijās spēle, no vienas puses, ir organizēta, bet, no otras, rezultāta ziņā neprognozējama.

Izrāde sākas gluži nepiespiesti – R. Jakovels, ģērbies basketbolista tērpā, iznāk spēles laukumā un sasveicinās ar skatītājiem – „semināra apmeklētājiem”, kuri ieradušies, lai uzzinātu basketbola piedāvāto laimes formulu. Pamazām dziest gaismas virs skatītāju galvām, taču atraisītā savstarpējā komunikācija tiek saglabāta – skatītāji gan pirmizrādē, gan redzētajā „ierindas” izrādē labprāt atbalsta aktieri, sitot plaukstas dribla ritmā un finālā arī aktīvi iesaistoties skatuviskajā darbībā. Izrādes veiksmīguma un iedarbīgās pozitīvās enerģijas pamatā ir jaunā aktiera Riharda Jakovela precīzais darbs, demonstrējot gan fizisku veiklību, gan spēju pārliecināt, aizkustināt un ieinteresēt skatītāju. Basketbola tēma, ar ko aktieris arī dzīvē ir aizrāvies, izrādē tiek apspēlēta no dažādām pusēm – gan ironizējot par sporta fizioloģisko pusi (sviedriem, pārgurumu u.tml.), gan ar sporta palīdzību piedāvājot visiem saprotamu, bet ne vienkāršotu dzīves filozofiju – mudinot sasniegt iecerētos mērķus, nekad neapstāties sevis pilnveidošanā un saglabāt godu un cieņu, neskatoties uz dzīves piespēlētajiem pārbaudījumiem un netaisnībām.

Rihards Jakovels izrādē „Bask@bols” // Foto – Matīss Markovskis

Izrāde veiksmīgi iedalīta divās daļās – pirmajā R. Jakovels iemiesojies jauna, ambicioza basketbolista tēlā, aizraujot skatītājus gan ar dažādiem „spēka vingrinājumiem” un ķermeņa manifestāciju, gan pārliecinošu pozitīvisma filozofiju, liekot sev jautāt, vai sevis žēlošana ir tā vērta, lai atkal un atkal atliktu iecerētos mērķus. Savukārt otrajā izrādes daļā aktieris ar stilizēta iniciācijas procesa palīdzību pārtop par pieredzējušu treneri, kurš, sēžot uz sola skatuves dziļumā, skatītājus uzrunā kā dzīvē un sportā pieredzējis cilvēks. Iestudējuma otrā daļa gan izpildījuma, gan režijas ziņā sasaucas ar Alvja Hermaņa „stāstošā teātra” metodi – R. Jakovela atveidotā varoņa pamatā ir reāls prototips (pieredzējušais treneris Pēteris Višņēvics) un vēstījumu veido konkrētā cilvēka dzīvesstāsts un dzīves vērojumi. Intonācijas maiņa starp abām daļām ne tikai veiksmīgi korespondē savā starpā, liekot domāt par vērtībām, kas aktuālas katrā cilvēka dzīves posmā, bet vienlaikus vēstot arī par lietām, kas nemainās – par cilvēka veiktajām izvēlēm, pieņemtajiem lēmumiem un to sekām, un savā ziņā arī par cilvēka kā individualitātes nozīmi plašākā – sporta vai, ja vēlaties, dzīves – procesā.

Ārpus labā un ļaunā

Nacionālā teātra izrāžu cikls „Ārpus labā un ļaunā” izveidots kā eksperimentāla platforma, kurā runāt par aktuālākajiem politikas, mākslas un dzīves jautājumiem nepierastos izrāžu formātos. Pirmā ciklā tapusī izrāde „Nē Minskai 2014?”, kuras radošo komandu veido režisors Valters Sīlis un aktieri Ivars Kļavinskis un Mārtiņš Brūveris, kā konsultantam piedaloties Dmitrijam Petrenko, pievēršas 2014. gadā Baltkrievijā notiekošā Pasaules hokeja čempionāta „aizkulisēm”. Izrādes iezīmētais problēmu loks rezumēts lakoniskā jautājumā – vai Latvijas hokeja izlasei vajadzētu piedalīties Minskā notiekošajā hokeja čempionātā, respektīvi, vai šī dalība ir vērtējama ne tikai kā dalība pasaules mēroga sporta notikumā, bet arī kā Latvijas valsts politiskās nostājas paušana.

Ivars Kļavinskis izrādē „Nē Minskai 2014?” // Foto – Gunārs Janaitis

Pieteiktais žanrs – izrāde-lekcija – piedāvā gan informatīvu, gan analītisku situācijas izpēti, atklājot Baltkrievijas politiskā režīma nežēlīgumu caur dažādu Lukašenko opozicionāru likteni. Vienlaikus izrāde neieslīgst arī „sausā” politiskās bilances izklāstā, piedāvājot arī režisoru un aktieru personisko viedokli. Izrādes veidotāju izvēlētais skatupunkts ir ne tikai asprātīgs (piemēram, ironizējot par Baltkrievijas sociālpolitisko notikumu atspoguļojumu masu medijos u.c.), bet arī vērīgs, pievēršot uzmanību gan šķietami mazsvarīgiem sīkumiem (tādiem kā Lukašenko un Latvijas Saeimas hokeja komandu sadraudzības spēles organizācijai), gan rosinot domāt par tik sarežģītiem jautājumiem kā cilvēktiesību pārkāpumi, cenzūra u.tml.

Tomēr, neskatoties uz tematisko dažādību, izrāde izpildījuma ziņā šķiet pārlieku nevienmērīga, jo tiek variēti gan režisora un abu aktieru sarunvalodā izpildīti monologi, kas atklāj viņu personīgo attieksmi pret sportu un politiku, kā arī situāciju Baltkrievijā, gan ironiski izpildīti komentāri piedāvātajiem video materiāliem, bet izrādes finālā aktieris Mārtiņš Brūveris izpilda monologu, būdams nogrimēts kā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Kaut arī piedāvātā dažādība ir atsvaidzinoša un palīdz noturēt skatītāju uzmanību, tomēr plašais informācijas un vizuālo materiālu klāsts un izrādes pamatā esošais scenārijs, pie kura ar improvizācijas iespējām pieturas izpildītāji, šķiet līdz galam nesakārtots. Respektīvi, tas nav strukturēts kā mērķtiecīgs vēstījums, ar kura starpniecību izrādes veidotāji skatītājiem nodod skaidri nolasāmu ideju, vienlaikus izvairoties piedāvāt viennozīmīgu problēmas vērtējumu vai risinājumu, kā jau to paredz izrāžu cikla nosaukums („Ārpus labā un ļaunā”). Izrāde beidzas arī ar „taustāmu” rezultātu – režisors un aktieri stājas kameras priekšā, lai īsi formulētu savu viedokli par Latvijas dalību Baltkrievijā notiekošajā Pasaules hokeja čempionātā, un aicina to darīt arī skatītājus. Redzētajā izrādē vienīgais cilvēks, kurš atsaucās šim piedāvājumam, bija dramaturgs Jānis Balodis, kamēr citi skatītāji atzina, ka pēc redzētās izrādes-lekcijas tā arī nav kļuvis skaidrs, kādēļ radošā komanda Latvijas dalību šajā hokeja čempionātā uzskata par politisku „žestu”.

Valters Sīlis, Ivars Kļavinskis un Mārtiņš Brūveris izrādē „Nē Minskai 2014?” // Foto – Gunārs Janaitis

Pēc izrādes noskatīšanās, bez šaubām, ir jādomā gan par situāciju Baltkrievijā, gan daudz plašākās kategorijās – par cilvēka nozīmi uz politisko spēļu fona, par to, vai vispār iespējams nošķirt sportu no politikas, un par neitrālas pozīcijas iespējamību situācijā, kad arī klusēšana jeb pasivitāte, pašiem to negribot, pauž noteiktu (politisku) nostāju. Tomēr izrādes-lekcijas laikā ierosinātie jautājumi pie skaidra viedokļa nokļūt tā arī nepalīdz.

Atsauksmes

  • A
    Anita

    09.02.14. Zirgu pastā redzētā izrāde „Bask@bols” ir paņēmusi mani savā varā un negrib laist vaļā vēl šodien. It kā tik vienkārša, bet tomēr tik dziļa, tik precīza savā lakonismā, tik emocionālās stīgas ievibrējoša. Lielisks Vaivara un Jakovela kopdarbs. Ja kaut kādā ziņā pirmā daļa jaunā censoņa tēlā šķiet pašsaprotama, tad otrā - dzīves rūdītā, pavecā trenera tēlā, izraisa prieku un cieņu par aktiermeistarību un attieksmi. Tāds vīrišķīgs maigums.

Rakstīt atsauksmi