Varšavā kūst „Ledus”
Varšavas Nacionālajā teātrī Konstantīns Bogomolovs nupat (pirmizrāde 2014. gada 25. janvārī) skatuviskā formā pārkausējis Vladimira Sorokina romānu „Ledus”, lai tiktu līdz dažām cilvēcei būtiskām idejām, kuras tā savas pastāvēšanas laikā ir pamatīgi sakropļojusi. Visiem tik labi zināmas un ikdienā bieži bez ievērības atstātas – ticība augstākiem spēkiem un neizsīkstošā vēlme atgūt „zaudēto paradīzi”. No vienas puses, šīs mūžam dzīvās idejas būtu neapgāžams pierādījums tam, ka esam garīgas būtnes ar iekodētu izpratni par vērtību vertikāli, bet, ja palūkojamies no otras puses – ko un kā mēs ceļam uz šī fundamenta, kam vajadzētu kalpot par pamatu visiem mūsu centieniem? Cik daudz reliģiju cilvēce no tām nav radījusi un cik daudz ciešanu dažos gadu tūkstošos sev sagādājusi? Cik daudz visaptverošas mīlestības tajās nav sludināts un cik daudz nežēlīgu slepkavību to vārdā ir ticis un joprojām tiek izdarīts? Jautājumi, uz kuriem mēs visdrīzāk baidāmies atbildēt, kurus mēs nobīdām savas apziņas tumšākajās pažobelēs, lai tie lieku reizi nešķobītu mūsu apmātību ar komfortu un materiālās pasaules labumiem, bet kuru nozīmīgums pieaug tikpat strauji, cik problēmas ar visas civilizācijas tālāko virzību.
K. Bogomolovs V. Sorokina romāna divās nodaļās ir saskatījis iespēju ne vien tuvoties šiem jautājumiem, bet ar teātra palīdzību aktivizēt tos publikas apziņā, ļaujot tai divarpus stundas dreifēt vispretrunīgāko atbilžu gūzmā. No aktieru spēles gandrīz pilnībā izskaužot sadzīvi, režisors visu uzmanību iestudējumā velta teksta pasniegšanai, rūpīgi attīrot tajā vienu jēgas slāni pēc otra un intonatīvi precīzi strukturējot tā enerģētiku. Izrādes vizuālais lauks paliek tikpat kā nemainīgs, vien daži spilgti akcenti kādas domas asociatīvajam paplašinājumam un nesteidzīgi ritmizēts teksta plūdums, kas tuvojas intelektuālai kontemplācijai. „Ledus” plaisā tikai iztēlē, atsedzot tajā iesaldētas asas šķautnes, lēnām kūst aktieru rēnajās intonācijās un pilina uztverē vārdus, kuru daudzās nozīmes atbalsojas mūsu apziņas dzīlēs. Kopā ar Ligeti Lux Aeterna un Lista Ungāru rapsodiju vārdi toksiski iedarbojas uz mūsu smadzeņu šūnām un vēl ilgi pēc izrādes liek grimt vīzijās un meklēt tām skaidrojumus.
No Varšavas Nacionālā teātra izrādes „Ledus” // Publicitātes foto
Režisoriskajā izejas punktā var saskatīt zināmu sasauci ar Alvja Hermaņa 2005. gadā veidoto šī paša romāna iestudējumu Rīgā. Arī Bogomolova izrāde ir romāna lasījums, viņš pat atļaujas vairākās ainās to uzsvērt, liekot kādam no aktieriem pie galda cītīgi studēt romānu, taču viņa attieksmē pret tekstu ir sajūtama šodienas teātrim pavisam neraksturīga pietāte. Uzskatīdams, ka Sorokina rakstības veids un valoda ļauj autoram iepresēt tekstā sarežģītas idejas, Bogomolovs savā iestudējumā meklē koncentrētu formu šo ideju atklāšanai un translēšanai skatītāju zālē un atsakās no jebkādas varoņu darbības ilustrēšanas. Uz skatuves nenotiek nekāda cilvēku dauzīšana ar ledus cirvjiem vai izmisīga „atmodināto” bēgšana no saviem blondajiem „glābējiem”, tieši otrādi – aktieri lielāko izrādes daļu sēž ērti atlaidušies izvelkamos dīvānkrēslos, mainās vietām, lai publikai vieglāk būtu uztvert sarunā iesaistīto personu statusu; vienu otru epizodi, papildinot ar spēcīgu metaforu, izceļ proscēnijā un bezkaislīgā tonī risina dialogus starp romāna personāžiem, bet par savu varoņu rīcības detaļām aktieri kopā ar skatītāju izlasa uz lielā ekrāna slīdošajā tekstā.
Scenogrāfe Larisa Lomakina skatuves telpu piepildījusi ar sešpadsmit vienādiem dīvānkrēsliem un kreisajā pusē aiz viena no tiem novietojusi palielu krustu ar uzspraustu galvaskausu. Romāna pirmajai daļai, kas vēsta par brāļu Ural, Moho un māsas Vor atmodināšanu, Bogomolovs izrādē pievieno visai jēgietilpīgu virsrakstu – Old Testament, un tādējādi iegravē publikas uztverē neredzamu tīklojumu, caur kuru mums būs skatīties uz visu tālāk notiekošo. Gara jeb, šajā gadījumā, Gaismas valstībā var ieiet tikai pa sirds vārtiem – doktrīna, kas prevalē teju vai visās reliģijās, taču, lai to izdarītu, sirds vispirms ir jāattīra no sārņiem, ar kuriem tā pārklājusies, ilgstoši smokot materiālās pasaules smogā, un jāiemāca runāt. Sarunāties sirds valodā – tā laikam ir skaistākā metafora, ko cilvēce ir radījusi, jo ietver sevī augstākās ētiskās idejas raisītu emocionālo pārdzīvojumu. Vienīgā nelaime, ka visiem šī spēja nav dota, 99% siržu izrādās tukšas un tikai vienā procentā mājo gaisma. Šeit arī pirmais klupšanas akmens vai varbūt, tieši otrādi, obligāts nosacījums visām reliģiskajām (un ne tikai) kustībām, jēdziens, ar kuru neviena no tām līdz pat šim laikam nav spējusi tikt galā – izredzētība. Pārākums, ko sniedz šī jēdziena piesavināšanās, vai reāla iemiesošanās tajā vienmēr izvēršas par katastrofu pārējai cilvēces daļai. Makiavelliskais princips – mērķis attaisno līdzekļus – kļūst par attaisnojumu visnežēlīgākajai rīcībai pret cilvēku, kas ieskaitīts „gaļas mašīnas” vai tikpat labi ķecera kategorijā. Lai atmodinātu dažus brāļus un māsas, ar kosmiskā ledus cirvjiem bez žēlastības tiek izdzēstas daudzas „tukšo siržu” dzīvības, jo tām tikpat nav paredzēta vieta izredzēto Gaismas valstībā. Visskaistākie sapņi rada visbīstamākās teorijas, un spēlēties ar tām mēģinājuši un joprojām mēģina visdažādākā līmeņa „izredzētie”, taču atkal parādās jautājums: ko tas maksā cilvēcei un vai tiešām tā nekad nebūs spējīga rast izeju no šī apburtā loka?
No Varšavas Nacionālā teātra izrādes „Ledus” // Publicitātes foto
Otrā izrādes daļa Bogomolova redakcijā saucas New Testament, ietver sevī māsas Hram dzīvesstāstu un īsu ekskursu padomju laika Krievijas un nedaudz arī Eiropas apstākļos XX gs. Hram sirds ir vienīgā, kas uzreiz spēj pacelties no pirmā līdz divdesmit trešajam pakāpienam un apgūt visus divdesmit trīs sirds valodas vārdus, tādēļ atmodināto kustības aizsācējs Bro, pār kuru atklāsme nākusi, savulaik guļot uz Tunguskas meteorīta ledus, atklāj viņai „patieso” aizlaiku vēsturi un padara par gaismas adeptu pirmo evanģēlisti. „Sākumā bija gaisma. Un gaisma spīdēja absolūtajā tukšumā. Un gaisma mirdzēja pati sev. Divdesmit trīs tūkstoši stari veidoja Gaismu. Un tie bijām mēs.” Kurš gan neatpazīst šīs poētiskās atklāsmes, kas spēj pārņemt savā varā katru sirdi, un, ja vēl tām pievieno visaptverošu Dieva mīlestību, tad ceļš uz ticību jau ir tikpat kā nobruģēts. Vajadzība pēc tās ir ielikta mūsu intelekta struktūrā, bet jautājums par bezgaldaudzajām reliģiskajām praksēm joprojām paliek atklāts. Vai tās ir tikai cilvēku centieni šo vajadzību uzturēt dzīvu jeb tomēr mēģinājumi ticību izmantot par vēl vienu manipulācijas līdzekli? Nīče saka, ka katrā reliģijā ir ietverta dvēseles savaldīšana un pakļaušana, bet nevienā nav paredzēta tās funkcijas attīstīšana, kas ļautu cilvēkam uz sevi raudzīties kā vērtību radītājam. Varbūt Nīčem taisnība un mēs esam un paliekam tikai avis, kurām vienmēr būs nepieciešami gani. Tā taču ir lieliska izdevība neuzkrītoši „pakoriģēt” ideju un pavērt ceļu „izredzētajiem”, lai spriestu tiesu, noteiktu avju grēku nastu un izlemtu viņu likteņus.
Virzoties cauri Staļina laikam, kara un pēckara notikumiem Hram stāstījums it kā atklāj visu represīvo sabiedrības pārvaldīšanas modeli, kurā savas lomas spēlē arī dažādu pakāpju „gaismas izredzētie”, sūtot nāvē milzīgus avju ganāmpulkus, kas, pateicoties kristietības iepotētajai pazemībai, pat nemēģina pretoties. Ja 2010. gadā Bogomolovs intervijā Pēterburgas Teātra Žurnālam atzinās, ka viņš patiešām nemīl ticību un līdzīgi Nīčem uzskata, ka kristietība ir vainojama pie daudzām mūsu greizajām attieksmēm pret dzīvi, tad šajā izrādē viņš šo savu pārliecību izceļ rampas ugunīs. Tā netiek akcentēta ar šodien ierastām teātra izteiksmes formām, un liela daļa publikas to pat nepiefiksēs, taču, atbrīvojot tekstu no stāstītāja emocionālās attieksmes pret pasacīto, režisors skatītāju mērķtiecīgi velk iekšā dziļākos jēgas slāņos un ieskicē virzienu, kurā katram pašam būtu vērts veidot savu loģisko sakarību ķēdi un meklēt atbildes uz iepriekšminētajiem jautājumiem. Tas, ka cilvēce no savas vēstures neko nespēj iemācīties, ir tīras nedomāšanas sekas, nevēlēšanās to izprast, saka Bogomolovs un izrādē dara visu, lai piespiestu mūs beidzot domāt. Vēstures „evanģelizēšana” ir vienkāršā cilvēka attālināšana no spējas patstāvīgi spriest, izdarīt secinājumus un saskatīt notikumos ietvertās cēloņsakarības, tā vietā piedāvājot skaidrojumu, ka viss notiekošais ir vienīgi augstāku spēku kompetencē, kuriem mums būs ticēt un akli pakļauties. Monotoni sludinošā tonī ieturētais Hram stāstījums uz skatuves tiek pasniegts kā savdabīgs ticības apliecinājums gaismas dievišķajam spēkam ar visiem tam nepieciešamajiem pārbaudījumiem un ciešanām. Trīs jaunatmodinātajos tas tiks iepludināts kā kanonizēts teksts, lai stiprinātu viņu sirdis grūtajā ceļā uz dievišķo gaismas apli. Šīs pasaules dzīvei, kas tikpat izzudīs, savienojoties divdesmit trīs tūkstošiem gaismas staru, nav nekādas vērtības un nozīmes, tāpat kā visiem tiem, kas nepieder pie izredzētajiem sirds cilvēkiem.
No Varšavas Nacionālā teātra izrādes „Ledus” // Publicitātes foto
Tiem, kas skatījuši Bogomolova populārākās izrādes Krievijā („Brāļi Karamazovi”, „Līrs. Komēdija”, „Ideāls vīrs” u.c.), Varšavas iestudējums var sagādāt pārsteigumu un daudziem pat vilšanos. Bogomolovs tajā ļoti radikāli ir novērsies no postmodernā teātra principiem un tā vietā, lai „nomirtu” aktieros, pilnībā pazudis tekstā. Ne velti saka, ka saprast tekstu nozīmē atkārtot autora radošo aktu, un tieši to Bogomolovs kopā ar izciliem poļu aktieriem cenšas izdarīt uz Varšavas Nacionālā teātra skatuves.
Rakstīt atsauksmi