Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Arī bagātie raud. Tikai „spicāk”

Šķiet, mūžība jau pagājusi, kopš gaidījām darba dienu vakarus, lai vērotu pirmās no ārzemēm nākušās ziepju operu sērijas. Tostarp atceros tādu nosaukumu kā „Arī bagātie raud”, kas nu jau folklorizējies. Bet tieši tas bija pirmais, kas ienāca prātā, skatoties jautro mūsdienu partnerattiecību parodiju jaunākajā Regnāra Vaivara iestudējumā „Vecpuiši un vecmeitas”. Režisors Dailes teātra Mazajā zālē Izraēlas dramaturga, dzejnieka un režisora Hanoha Levina lugu „Singles” izspēlē kā jaunu (un ne tik jaunu) cilvēku attiecību epizodes „ideālās” dzīves meklējumos.

Gandarījumu sagādā tas, ka, atšķirībā no aizvadītā gadsimta seriāliem, šodien spējam uz sevi paskatīties caur nesaudzīgu ironiju, pat ar sarkasmu. Esam kļuvuši nežēlīgāki gan pret apkārtējiem, gan arī pret sevi. Regnāra Vaivara izrādes kontekstā nāk prātā Jaunā Rīgas teātra „Latviešu mīlestība”, kur attiecību pētījumā pietrūka šo glancēto, skaisto un veiksmīgo cilvēku maldu ceļu. To lugas formātā ar krietnu devu farsa estētikas elementu labi izdevies atklāt Hanoham Levinam.

Hanohs Levins uzmanīgāko skatītāju interesi piesaistīja jau aizvadītajā sezonā, kad M. Čehova Rīgas Krievu teātrī Jevgeņijs Arjē iestudēja viņa lugu „Jakišs un Pupče”. Šis režijas darbs gan primāri iepriecināja ar citādo (tik atšķirīgo no M. Čehova Rīgas Krievu teātrī ierastā) aktierspēles veidu un izturēto klaunādes stilizāciju uzveduma formā, tomēr nepamanīta nepalika arī Hanoha Levina lieliskā humora izjūta. Dailes teātra iestudējumā Regnārs Vaivars gan nav aizrāvies ne ar īpašiem estētiskiem meklējumiem, ne ētiskiem problēmjautājumiem. Viņš, pats arī būdams lugas tulkojuma autors, ar azartu ritinājis tieši Hanoha Levina raibi asprātīgi noausto teksta pavedienu – stāstu par (acīmredzot) trīsdesmitgadnieku Zingaru, kurš apmaldījies sevī, savās vēlmēs un ilūzijās.

Buļba – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Zingars – Artūrs Dīcis // Foto – Jānis Deinats

Izrāde ļauj domāt, ka stāsts ir par vēl plašāku vecumposma diapazonu – par cilvēkiem vecumā apmēram līdz četrdesmit. Par visiem tiem, kam studijas sen aiz muguras, kas pēc augstskolas taisījuši karjeru un paralēli centušies ņemt pretī visas iespējas, ko dzīve sniedz. Ir sasniegts tāds kā dzīves pilnbrieds, kurā ir tikai viens trūkums – vēl nav atrasta „ģimenes ligzda”. Izrāde kā karikatūrā rāda visai ērkšķaino ceļu uz šo ligzdiņu, jo nav nemaz tik vienkārši noturēt attiecības, ja tagad satikušies subjekti līdz šim rēķinājušies tikai ar savām vēlmēm, vajadzībām un kaprīzēm. Tāda – racionāla un egoistiska – cilvēka superkoncentrāts izrādē izdevies Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, kura atveido Buļbu. Vērojot aktrises spēli, gandrīz fiziski var just, cik ļoti aktrisei „garšo” sava varone. Katrai epizodei aktrise atradusi niansētas intonācijas, pamatoti atrodot loģiku arī visā Buļbas uzvedībā. Klausoties Buļbas tekstos Ilzes Ķuzules-Skrastiņas uzsvērtajā „tikai sev visu” paģērošā intonācijā, piemēram, par nepieciešamību pēc ilgiem glāstiem pirms un sarunām pēc seksa, vienlaikus arī saproti, ka it kā jau viss ir pareizi – pilni žurnāli ar šādiem „ierosinājumiem” intīmās dzīves kvalitātes nodrošināšanai… Meitene vienkārši ZINA, ko un kā vajag! Bet pat šajā farsā tu pilnīgi notici jeb precīzāk – sadzirdi, kā tikšķ Buļbas bioloģiskais pulkstenis un kādēļ lēmums – kuru no diviem vīriešiem savākt – jāpieņem ātri.

Tieši tikpat „stresainā” situācijā atrodas arī Kristīnes Nevarauskas Pukija, kas, atšķirībā no lugas, šķiet daudz vitālāka un vēl mērķtiecīgāka, tādējādi raksturā un uzvedībā līdzinoties savai kaimiņienei Buļbai. Grūti pateikt, vai Zingara uzdevums izšķirties par vienu no viņām tādējādi nekļūst vēl sarežģītāks? Pagaidām gan, vērojot Artūru Dīci, ir skaidrs, ka lomā aktieris vēl īsti nejūtas kā zivs ūdenī. Redzam cilvēku, kurš mēģina spēlēt Zingaru, runā viņa tekstus, piedalās mizanscēnās, taču pats aktieris no sava tēla šķiet atrodas tālā distancē. Tā vietā, lai es kā amerikāņu kalniņos trauktos kopā ar viņu pa atraktīvo dialogu līkločiem, savās domās neviļus sāku meklēt aktiera neveiklās skatuviskās eksistences iemeslus. Jo runa ir par aktieri, kas uz lielās skatuves ticis galā gan ar Mocartu, gan ar Romeo. Un brīdi vēl pirms šīm abām lielās skatuves lomām Artūrs Dīcis bija radījis sulīgi atraktīvu mūslaiku puisi Juri Regnāra Vaivara iestudējumā „Aija pēc Jaunsudrabiņa” (2010), turklāt ar to pašu skatuves partneri – Kristīni Nevarausku. Hanoha Levina uzrakstītais varonis tomēr nav tik dumjš, kāds viņš brīžiem izskatās Artūra Dīča atveidojumā. Skatuves stāsts tikai iegūtu, ja zem šķietami infantilajiem Zingara tekstiem ticami ieskanētos arī Hanoha Levina ierakstītie filozofiskie vispārinājumi par abu dzimumu attiecībām, kā arī uz šodienas pasauli attiecināmas atziņas par dzīvi bezgalīgu izvēļu sprostā.

Zingars – Artūrs Dīcis, Pukija – Kristīne Nevarauska // Foto – Jānis Deinats

Veselu džentelmeņa drāmu savā salīdzinoši epizodiskajā lomā izdodas nospēlēt Jurim Bartkevičam, kurš „otrā plāna vīrieti” – veco kārumnieku Oistvindu – atveido ar galantu atturību un pašcieņu, kam cauri spraucas arī tāda kā vainas apziņa. Mazāk sāpīgs dramatisms ieraugāms Daiņa Gaideļa pašpārliecinātajā Ūdīno, taču varam pieņemt, ka šis „frukts” vienkārši savus augoņus labāk prot nomaskēt. Abi aktieri lieliski nospēlē cilvēkus – maskas. Tās maskas, ko mūsdienu cilvēks labprāt nēsā un kas kalpo kā zīme „ar mani viss ir vislieliskākajā kārtībā – esmu veiksminieks, jo es taču labi izskatos”.

Mārtiņa Vilkārša radītais interjers, kuru apdzīvo Hanoha varoņi, šķiet kā no mūsdienu stila žurnāliem. Skatuves uzbūvē gan ir arī viens darvas piliens – stikla ārdurvis uz abu sieviešu dzīvokļiem gan lieliski papildina perfektos mitekļus, taču kaut kas tehniski līdz galam nav atrisināts, un skatuves tēliem darbošanās pie durvīm brīžiem izskatās kā ņemšanās ap karstu kartupeli – ka tik neaizcērt par stipru un kaut kas nesagāžas. Emocijas un kaislības Vaivara skatuves stāstā tomēr brīžiem sit tik augstu vilni, ka durvju sišana te beidzot būtu īsti vietā. Ir taču atšķirība – vai aizejot varonis durvis aiz sevis aizcērt, vai tikai klusiņām piebīda durvju stenderei…

Zingars – Artūrs Dīcis, Oistvinds – Juris Bartkevičs // Foto – Jānis Deinats

Dailes uzbūvētā teātra realitāte, kur sajaukušās Hanoha Levina „tirgus laukuma” rupjības ar ļoti skaistiem cilvēkiem glamūrā vidē, izrādās visai nesaudzīgs mūsdienu labi situētā cilvēka portretējums. Un viņi arī raud. Kamēr skatītāji brīžiem smejas kā kutināti, jo ainiņas ir labi atpazīstamas.