Recenzijas

24. marts 2014 / komentāri 1

Nakts gaišais starojums

Nākamās dienas rīts. Džoanna sēž uz palodzes rītakleitā, smēķē, skatās ārā pa logu, ļaujot noritēt pa kādai holivudiski izteiksmīgai asarai. Turpat uz grīdas kopš vakarvakara nevērīgi nosviestas izejamās kurpes, kuras Maikls, pārradies mājās, nejauši pamana. Abu skatieni sastopas, un Džoanna ievelk elpu, lai... Tieši šādi – ar simbolisku daudzpunkti – beidzas kinofilma „Pagājusī nakts” (Last Night, 2010), pēc kuras motīviem Dailes teātra kamerzālē izrādi iestudējis aktieris un nu jau arī veiksmīgi debitējušais režisors Intars Rešetins.

Domājot par izrādi „Nakts vēl nav galā”, kas kļuvusi par kritiķu un skatītāju augstu novērtētu darbu, būtiskākais šķiet tieši fināla atrisinājums – salīdzinot ar kinofilmas atvērto izskaņu, kas pieļauj jebkādu stāsta turpinājumu, izrādē varoņu nākotnes prognoze ir optimistiskāka – turklāt ne tikai sižetiskā, bet arī filozofiskā līmenī. Režisora piedāvātā laulības dzīves anatomija, toleranti un ar psiholoģisku vērību pētot divu cilvēku attiecību peripetijas, rada reti sastopamu gaišu pēcgaršu un mierinošu apliecinājumu, ka dzīvē liela nozīme ir ne tikai liktenīgām nejaušībām, bet arī fundamentālām vērtībām – ģimenei, uzticībai, mīlestībai. Savā ziņā Intara Rešetina iestudētā izrāde „Nakts vēl nav galā” intonācijas un netieši arī filozofijas ziņā korespondē ar režisora Kārļa Krūmiņa veidoto iestudējumu „Truša alā” Nacionālajā teātrī – abas izrādes pēta ģimeni kā sabiedrības fundamentu krīzes situācijā, caur personisko pieredzi savā ziņā atklājot arī vispārīgāku mūsdienu Latvijas sabiedrības portretu.

Intars Rešetins izrādi „Nakts vēl nav galā” pamatā veidojis reālpsiholoģiskā teātra tradīcijās, lielu nozīmi piešķirot varoņu iekšējās motivācijas un savstarpējo konfliktu atklāšanai, bet vienlaikus iestudējumam zināmu svaigumu piešķir sīkas, rūpīgi atlasītas detaļas, kas labi saspēlējas ar izrādes pamatā esošo kinofilmu. Pirms izrādes uz ekrāna skatuves dziļumā tiek demonstrēti Dailes teātra Kamerzāles iestudējumu treileri, kolorīts ir Dailes teātra pieredzējušo aktieru video rullītis, kas aicina izslēgt mobilos telefonus. Arī izrādes laikā uz ekrāna tiek projicēti darbības vietai atbilstoši attēli, kas signalizē ne tikai par darbības vietas, bet arī laika (rīta, pēcpusdienas, nakts) maiņu. Šīs detaļas neuzbāzīgi, taču konceptuāli ļauj runāt par teātra un kino estētikas sapludināšanu, radot spēli ne tikai starp izrādi un tās pamatā esošo kinofilmu (šī tēma, piemēram, aktuāla Ināras Sluckas Nacionālā teātra izrāžu estētiskajā diloģijā „Zudušo laiku citējot” un „...bagātā kundze...”), bet teātra un kino skatīšanās pieredzi kā tādu.

Maikls – Gints Grāvelis, Džoanna – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Jānis Deinats

Izrādes vizuālais noformējums veidots konsekventi, katrai sīkākajai detaļai uz skatuves iekļaujoties kopējā vēstījumā – sākot ar ģimenes fotogrāfijām, kas it kā neobligāti novietotas plauktā, beidzot ar skatuves telpas harmonisko krāsu saskaņotību, kas veidota stilizēti naksnīgās toņkārtās – bordo, tumšzils, dūmakaini pelēks, melns, kas saspēlējas gan Kristiana Brektes scenogrāfijā, gan paša režisora atlasītajos kostīmos. Emocionālajai noskaņai izcili pieskaņota ir arī režisora izvēlētā skaņu partitūra, vizuālajam un audiālajam līmenim saslēdzoties vienotā atmosfērā.

Režisors izrādes organizācijā izmantojis arī dažādus atsvešinājuma paņēmienus, kas ļauj veiksmīgi pārlēkt no vienas ainas uz nākamo, nomainīt rekvizītus u.tml. Ar tumsas (no kino estētikas pārņemtu stilizētu montāžas šķēru) palīdzību organiski un skatītājam saprotami tiek mainītas darbības vietas – skatuves dziļumā esošā telpa konstanti iemieso Džoannas un Maikla dzīvokli, kuru „apdzīvo” dažādi interjera sīkumi, turpretī skatuves tukšais un salīdzinoši bezpersoniskais prospekts tikai dažu metru attālumā no skatītājiem izmantots kā viegli transformējama perifērā telpa, kļūstot te par bāru, te dzelzceļa staciju vai mājas jumtu. Vienlaikus režisoram izdevies no kino estētikas stilizētā veidā pārņemt kadru montāžas piedāvātās iespējas veidot divus paralēlus vēstījumus, kas netiešā veidā papildina viens otru – bieži, vienai ainai plūstoši pārejot nākamajā, varoņi uz skatuves atrodas paralēli – šķietami esot līdzās, taču vienam otru neredzot. Skatuviskās darbības organizācijā iesaistās arī divi perifēri tēli – viesmīļi, kuri pie zāles durvīm sagaida skatītājus, izrādes laikā uznes/nones rekvizītus, kā arī dažkārt pasteidzina aktierus, ja tie pārlieku „aizrāvušies”. Ideja par viesmīļiem kā varoņu dzīves „režisoriem” šķiet ierosinoša, tomēr izrādē tā nav konsekventi realizēta un brīžiem rada pašmērķīgi komisku efektu (piemēram, neloģisks šķiet brīdis, kad viesmīļi kādas skatuves pārbūves laikā pēkšņi sāk flirtēt ar publiku).

Endijs – Romāns Bargais, Maikls – Gints Grāvelis // Foto – Jānis Deinats

Salīdzinot ar kinofilmu, izrādē galveno varoņu – Ginta Grāveļa Maikla un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Džoannas – attiecības tiek atklātas kā harmoniskākas, cilvēciskākas. Abus, neskatoties uz sīkajiem sadzīves ķīviņiem, vieno kāda emocionāla saite, ko savukārt nevar just starp filmas varoņiem, līdz ar to latviešu variantā režisors izvairījies no holivudiskā fatālisma, piedāvājot nevis skatījumu no malas uz jau izdzisušām attiecībām, bet gan uz sarežģītu mīlas četrstūri, kurā svarīgs ir katrs no iesaistītajiem spēlētājiem, kamēr kinofilma centrējas tieši uz Džoannas skatupunktu. Izrādē salīdzinoši dziļākas un dzīvākas ir abu kārdinātāju – Jāņa Vimbas vai Mārtiņa Poča spēlētā Aleksa un Initas Dzelmes Lauras – lomas. Režisors, veidojot abus tēlus, atteicies no stereotipiskā pavedēju ampluā, pašu krāpšanas vai nekrāpšanas faktu tādējādi padarot tikai par sižetisku niansi – tā vietā Aleksa un Lauras tēli kļūst par nosacītiem robežsituācijas radītājiem, ar kuru palīdzību piekļūt tuvāk divu cilvēku – Džoannas un Maikla – sarežģītajām attiecībām.

Izrādes centrā izvirzījies tieši Ginta Grāveļa Maikls – tēls, kurā atklātas pretrunīgas rakstura šķautnes, taču vienlaikus saglabāta dziļa cilvēcība, kas šo aktierdarbu padara par vienu no spilgtākajām pēdējā laikā redzētajām Ginta Grāveļa lomām. Skatuviski piesātināts darbs ir arī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Džoanna – aktrise varoni atveido kā sievišķīgi kaprīzu būtni, kas nebaidās riskēt, ļaujoties kaislībai pret nejauši satikto bijušo draugu, tomēr vienlaikus nepazaudē galvu pēkšņas iegribas dēļ. Aizraujoši vērot viesaktiera Jāņa Vimbas pašironiski atveidoto mūsdienu dendiju Aleksu, kurā atklājas nedaudz komiska pašpārliecinātība un ambīcijas apvienojumā ar nemāksloti trauslajām jūtām pret Džoannu (jāatzīst gan, ka redzētajā izrādē aktieris spēlēja pārāk intraverti un, iespējams, pilnvērtīgi neatklāja varoņa iekšējo pasauli). Liriskāk Aleksa lomu otrā izrādes sastāvā spēlē Mārtiņš Počs, kura radītajā varonī ir mazāk ārējas pašpārliecinātības, bet vairāk iekšēja nemiera – šis Alekss šķiet daudz atkarīgāks pats no savām jūtām pret Džoannu, tādēļ finālā, kad M. Poča Alekss un I. Ķuzules-Skrastiņas Džoanna atvadās, daudz emocionālāk iezīmējas izrādes pamatā esošais mīlas četrstūris.

Džoanna – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Alekss – Mārtiņš Počs // Foto – Jānis Deinats

Uz kopējā stāsta fona komiski spilgtus un dzīvē atpazīstamus tipāžus miniatūrajās lomās izdodas radīt arī Ārim Rozentālam Trūmena, kā arī Mārtiņam Počam un (otrā sastāvā) Romānam Bargajam Endija lomā – perifērie tēli izrādē ne tikai palīdz risināt sižetu, bet kļūst par nedaudz groteskiem apkārtējās sabiedrības pārstāvjiem, piešķirot galveno varoņu attiecību stāstam dzīvāku kontekstu.

Dailes teātra Kamerzāles nosacīti eksperimentālajā repertuārā izrāde „Nakts vēl nav galā” ierakstās kā kvalitatīvs reālpsiholoģiskais teātris, kas ļauj ieraudzīt smalki uzbūvētas lomas un baudīt labu aktierspēli, taču vienlaikus režisors nav pazudis tulkojumā, radot atmosfēriski piesātinātu telpu, kura ļauj skatītājam sasniegt to, kas apzināti vai neapzināti tiek gaidīts no teātra – aizmiršanos no ikdienas dzīves.

Atsauksmes

  • n
    normixn

    "Ar tumsas (no kino estētikas pārņemtu stilizētu montāžas šķēru) palīdzību organiski un skatītājam saprotami tiek mainītas darbības vietas" - jājautā, vai cien.autore nav piemirsusi, kad radās teātra skatuve (tās tradicionālajā kārbas formā) , bet kad tika izgudrots kinematogrāfs? Kādas"montažas šķēres" tika aizgūtas?

Rakstīt atsauksmi