Ieva Rodiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Nogalināt mūziku

Recenzija par Oļģerta Krodera jaunāko iestudējumu „Orfejs pazemē” Valmieras Drāmas teātrī.

Pirmais, kas pārsteidz pēc izrādes noskatīšanās, ir tās intonācija. Oļģerta Krodera iestudējums „Orfejs pazemē”, izvairoties no režisoram raksturīgā ironiskuma un spēlēšanās motīva, sevi piesaka kā dziļi filozofisks pētījums par cilvēka individualitāti un tās dzīvot(ne)spēju sabiedrībā.

Izrādes laiktelpa šķietami atbilst lugas burtam – darbība notiek Amerikā 20.gs. 50. / 60. gados, taču, kā norāda režisora definētais izrādes žanrs („senas leģendas mūsdienu variants”), iestudējumā risinātās problēmas ir universālas un piemērojamas arī mūsdienu situācijai. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtotā telpa ir ieturēta pelēkos un nodzeltējušos toņos, uzsverot mazā ciematiņa vides ikdienišķumu un pliekanumu. Rodas sajūta, ka reiz šeit viss bijis tīrs un balts, taču laika gaitā pārklājies ar netīrumiem un pelējumu – ne tik daudz fizisku, cik garīgu –, sabiedrības aizspriedumiem kļūstot arvien smagnējākiem un nomācošākiem. Skatuves telpas galveno daļu veido plašs laukums – Ievas Puķes tēlotās Leidijas un Riharda Rudāka Džeiba veikals, kurā izvietoti plaukti ar pelēkām kurpēm, konserviem un amerikāņu populārās kultūras simbolu – Coca Cola pudelēm.

Skatuves kreisajā pusē atrodas ieejas durvis veikalā, pie kurām piekārtais zvaniņš nošķind katru reizi, kad durvis tiek atvērtas vai aizvērtas, iezīmējot atnākšanas un aiziešanas rituālu kā cilvēka dzīves ritma noteicēju. Laika ritumu iezīmē arī pie griestiem piekārtais ventilators, kura griešanās cikliskums mainās atbilstoši galveno varoņu laika izjūtai – kad Ievas Puķes Leidija un Krišjāņa Salmiņa Vels pavada nakti nesteidzīgās sarunās, ventilatora griešanās ir gandrīz apstājusies, taču izrādes finālā laika absurditāti un bezjēdzīgumu Vela dzīvē pēc Leidijas nošaušanas iezīmē ventilatora kustības strauja paātrināšanās. Telpas paplašinājumu veido skatuves dziļumā izvietotas divas nišas, aiz kurām, kā uzzinām, atrodas Leidijas topošā konditoreja un Vela naktsguļas vieta. Būtiski, ka tieši starp šīm abām telpām uz sienas piekārts izrādes galvenais simboliskais objekts – Vela ģitāra. Scenogrāfijā izmantots arī simbolisma teātrim raksturīgs elements – kāpnes, kuras izrādē simbolizē ceļu uz sabiedrisku atzīšanu. Kāpnes arī veido telpas iedalījumu divās nosacītās daļās: augšstāvā un lejasstāvā, respektīvi, augstajā jeb „pareizajā” un zemajā jeb „nepareizajā” dzīvē. Augšstāvu un nelielo platformu kāpņu augšgalā lielākoties apdzīvo sabiedrības acīs krietnās māsas Templas Ilzes Pukinskas (vai Daces Eversas) un Ineses Pudžas attēlojumā, Skaidrītes Putniņas Kopēja un Riharda Rudāka bargais Džeibs, kamēr lejasstāvā tiek risinātas sadzīviskas intrigas un dzimst neatļautā mīlestība Ievas Puķes Leidijas un Krišjāņa Salmiņa Vela starpā.

Varoņu hierarhiskajā sistēmā visaugstāko vietu ieņem Riharda Rudāka spēlētais Džeibs – no viņa visi baidās, taču vienlaikus vietējā sabiedrība viņu pielūdz kā svēto un pakļaujas katrai viņa iegribai. R. Rudāka Džeibs pa kāpnēm tiek uzstumts kā veca, antīka mēbele, un viņa noturētās runas kāpņu augšgalā tiek bijīgi uzklausītas kā sprediķošana no kanceles. Pa kāpnēm uz otro stāvu izrādes laikā kāpj lielākā daļa varoņu, izņemot Krišjāņa Salmiņa tēloto Velu un Ineses Ramutes gleznotāju Vī. Visbiežāk ceļu augšup pa kāpnēm salīkušu muguru grūtsirdīgi mēro Ievas Puķes Leidija, pildīdama uzticīgas sievas pienākumus un dzīvodama savu dzīvi nevis pati sev, bet gan savam vīram. Sabiedrībā viņa tiek pieminēta ar labiem vārdiem, lai gan mirklī, kad vecišķais vīrs viņu skūpsta, visi pretīgumā aizgriežas. Šīs laulības neestētiskumu un neētiskumu neviens nesaredz vai izliekas neredzam, pat zinot, ka Leidija apprecējusi sava tēva slepkavu. Sabiedrības liekulība tiek parādīta jau izrādes sākumā – Baibas Valantes Bjūlas un Regīnas Devītes Dollijas sarunā, kurā tiek apklačoti visi pārējie varoņi. Šīs abu aktrišu spēlētās varones, kā arī Ineses Pudžas un Ilzes Pukinskas (vai Daces Eversas) māsas Templas turpina scenogrāfijā iesākto atkārtojuma motīvu – varones lielākoties darbojas pa pāriem un ir ģērbtas līdzīgos kostīmos, akcentējot sabiedrībā pastāvošo negatīvo īpašību atkārtojumu. Tā, piemēram, I. Pudžas un I. Pukinskas varoņu ārējā pieticība un šķīstums tiek atmaskots galējā negausībā, kad viņas, palikušas vienatnē, nekautrējas pāri palikušos cienastus sabāzt īpaši šim nolūkam līdzpaņemtās papīra turzās.

Uz šīs liekulīgās un aizspriedumainās sabiedrības fona izceļas četri varoņi – Ievas Puķes apspiestā Leidija, Krišjāņa Salmiņa čūskādas jakā ģērbtais Vels, Elīnas Vānes ekscentriskā Kerola un Ineses Ramutes mākslinieciskā Vī. Šie varoņi sabiedrības shēmā neiederas fizisku vai garīgu īpašību dēļ. Sievietes tiek nosodītas tādēļ, ka neatbilst viņām ierādītajai lomai. Uz E.Vānes tēlotās Kerolas uzvedību visi noraugās ar šausmām, kritizēdami gan sievietes apģērbu, gan dzīvesveidu, gan uzskatus. Savukārt I. Ramutes Vī gleznojumi vai mēģinājumi runāt par mākslu tiek uztverti ar smaidu; savā būtībā traģiskas ir Vī attiecības ar viņas vīru. Agra Māsēna Šerifs Talbots pret sievu izturas ar tēloti iecietīgu gādību, saukdams viņu par „mammīti” un tādējādi pauzdams sabiedrībā valdošo uzskatu par to, ka sievietes vienīgais dzīves mērķis ir apkalpot vīru un laist pasaulē bērnus, nevis, piemēram, būt māksliniecei vai uzturēt intelektuālas sarunas.

Iestudējuma pamatā ir traģēdijas struktūrai raksturīgā indivīda brīvības problēma, pretstatot to sabiedrības dogmatismam. Izrādē brīvības jautājums tiek apskatīts arī atkarības problēmas kontekstā, cilvēku analizējot kā dažādām fiziskām un garīgām atkarībām pakļautu. Visi izrādes varoņi, lai gan paši to neatzīst, ir no kaut kā atkarīgi – no pašu vai citu radītiem aizspriedumiem vai no bailēm savā dzīvē kaut ko mainīt. Krišjāņa Salmiņa Vels atrodas gan pozitīvu, gan negatīvu atkarību pakļautībā – viņš ir mākslinieks, taču vienlaikus ir atkarīgs ne tikai no mākslinieka misijas, bet arī no bohēmiskā dzīvesveida, kas to pavada; viņš ir iemīlējies, taču sabiedrības acīs viņa attiecības ar sievietēm tiek uzskatītas par nepiedienīgām. Ierodoties mazajā ciematiņā, Vels vēlas sākt dzīvi no jauna un, līdzīgi kā čūska nomet ādu, arī Vels vēlas atbrīvoties no pagātnes kļūdām un sliktās slavas, taču vienlaikus viņš ir atkarīgs no bailēm, kas viņu saista un neļauj piepildīt sapņus. Krišjāņa Salmiņa Vels ir piesardzīgs un sākotnēji iekšēji pretojas pat likumsakarīgai mīlestībai pret Ievas Puķes tēloto Leidiju – tādai mīlestībai, kurai būtu viņi abi jāatbrīvo no dzīves uzspiestajiem likumiem un važām.

Tieši Vela radītā mūzika ir tā, kas atraisa gan viņu, gan Leidiju, kura arī pagātnē ir pieļāvusi kļūdas, taču visu atlikušo dzīvi centusies tās slēpt. Mūzikas metafiziskā daba izrādē atklāta komponista Emīla Zilberta liriskajās melodijās, kuras skan, stihiski „atdzīvojoties” pie sienas pakārtajai Vela ģitārai (skatuviski tas atrisināts, ar prožektora izgaismojot ģitāru un tādējādi mūzikas atskaņošanu no reālistiskas jeb ikdienišķas darbības padarot par skatuvisku metaforu). Mūzikai izrādē piemīt dziļa simbolika – tā ir gan Vela dvēseles atspulgs, gan mīlestības metafora, gan mākslas kā metafiziska fenomena alegorija. Māksla ir parādība, kas stāv pāri pelēcībai, ikdienišķām intrigām, pāri dzīvības un nāves iezīmētajām robežām. Mākslai piemīt vara, kas cilvēku padara nemirstīgu. Tieši mākslā iespējams iegūt vienīgo patieso, cilvēcisko brīvību. Izrādes traģiskajā finālā, kad pūļa naids burtiski iznīcinājis Velu un Leidiju, mākslinieka brīvības simbolu – Vela čūskādas jaku – pārmanto Elīnas Vānes tēlotā Kerola. Viņa ir vienīgā izrādes varone, kas nebaidās no mākslas izvirzītās prasības – ļauties saviem sapņiem (jeb, kā to definē I. Ramutes gleznotāja Vī, – vīzijām), būt bezbailīgai un vienaldzīgai pret citu nosodījumu.

Galveno varoņu tēlojumā režisors par būtiskāko izvirzījis pārvērtību un attīstības motīvu. Galveno varoņu metamorfozes izceltas gan fiziskā, gan garīgā dimensijā. Visvairāk tas jūtams Ievas Puķes spēlētajā Leidijā. Izrādes sākumā Leidija, ģērbta maigi rožainos toņos, ir neizteiksmīga un pakļāvīga sieviete, taču izrādes finālā viņa ir pārtapusi par izteikti sievišķīgu, pašapzinīgu, drosmīgu sievieti, kura dzīvo un nejūtas vainīga par to, ka ir laimīga, pat ja sabiedrība viņai aizliedz būt laimīgai. Ievas Puķes tēlojums ir izteiksmīgs, un aktrise vienlīdz pārliecinoši atklāj pārmaiņas gan varones iekšējā, gan ārējā būtībā.

Izrādes lielākais pārsteigums ir Krišjānis Salmiņš Vela un Inese Ramute Vī lomā – aktieri izrādē šķietami mainījuši savu psihofiziku, radot iepriekš neredzētus un psiholoģiski sarežģītus tēlus. Krišjāņa Salmiņa darbs Vela lomā ir viena no aktiera izcilākajām lomām, kurā apvienojas gan formas smalkums, gan psiholoģiski pārliecinoša, intelektuāla aktierspēle. Īpaši lomai tikusi izstrādāta varoņa gaita un mainīts aktiera balss skanējums, Vela tēlam piešķirot izteikti lēnu, rāmu temporitmu. Gan aktiera gaita, gan balss iezīmē spilgtu kontrastu starp pārējo sabiedrību un Velu kā izrādes protagonistu. Vela gaita ir lēnīgi laiska, taču vienlaikus pašapzinīga, un arī balss ritmu aktieris pielāgojis varoņa psihofizikai, izrunājot vārdus lēni, rāmi un skaidri, tādējādi pastiprinot Vela citādību. Viņa mierīgā pašizpausme izrādē atklāta spilgtā kontrastā ar pārējo varoņu straujajām, haotiskajām un neaprēķināmajām kustībām, garajiem un tukšajiem vārdu plūdumiem, seklajām, taču skaļajām un trokšņainajām runām.

Arī Inese Ramute spēlē pārliecinoši, turklāt gleznotājas lomā spējusi lugā ierakstīto simbolisko Vī tēlu padarīt cilvēcisku un psiholoģiski motivētu. Aktrise spēj gan pārliecinoši atklāt varones fizisko aklumu, gan psiholoģizēt viņas ceļu uz to, ļaujot Vī fizisko aklumu izrādes finālā interpretēt kā varones nespēju pilnībā aptvert un fiziski izturēt mākslinieka sūtību un piepildīt to. Diemžēl ne tik veiksmīgi lomas simboliku ar cilvēciskiem vaibstiem izdevies atdzīvināt Rihardam Rudākam Džeiba lomā; viņa tēlotais varonis tā arī paliek tikai „Misters Nāve”, jo aktieris uzsver tikai Džeiba ārējās īpašības – bargumu, nežēlību, cietsirdību un ļaunumu –, kuras izceltas groteskā, teatrālā spēles tehnikā.

Arī pārējais aktieransamblis spēlē nevienlīdzīgā kvalitātē; šajā kontekstā īpaši iespējams izcelt Mārtiņa Liepas un Aigara Apiņa aktierspēli, kuri uz skatuves izpilda statisku dežūru kovboju kostīmos. Taču visneviennozīmīgāk izrādē vērtējams Elīnas Vānes darbs Kerolas lomā. Aktrise spēlē ar dziļu pārdzīvojumu, taču brīžiem izmanto pārāk spilgtus groteskos izteiksmes līdzekļus, tādējādi pārlieku izceldama varones ārišķīgo ekscentriku un mazāk akcentēdama iekšējo pārdzīvojumu dinamiku.

Ja visa iestudējuma gaitā, konkrēti, sabiedrības groteskajā (šķietami greizo spoguļu) tēlojumā, sajūtama režisora ironiskā attieksme, tad izrādes finālā Oļģerts Kroders, šķiet, apzināti izvairās izmantot groteskus un ironiskus izteiksmes līdzekļus. Tieši finālā viskonsekventāk atklājas iestudējuma filozofiskā intonācija, režisoram akcentējot lugas mitoloģisko dimensiju un apzināti izvairoties no sentimentalitātes vai ironiska atsvešinājuma. Tā vietā Oļģerts Kroders „Orfeja pazemē” finālu veidojis kā Orfeja un Eiridīkes mīta parafrāzi un piešķīris tam filozofisku vispārinājumu, kas iezīmē divu dziļi cilvēcisku dimensiju – traģisma un cerīguma – līdzāspastāvēšanu. Fināla mizanscēna – fona varoņiem veidojot pūli, kas lēni griežas dejā, mūzikas varas kā dionīsiskās stihijas pārņemti, kamēr Elīnas Vānes Kerola ar Vela čūskādas jaku mugurā kā jauniegūtu, „nogatavojušos” talismanu, skatīdamās tālumā, cēli pārsoļo diagonāli pāri skatuvei – izskan kā apliecinājums mākslas pārcilvēciskajai, metafiziskajai dabai, mākslas kā cilvēka brīvības rezonatoram.

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente