Recenzijas

26. septembris 2013 / komentāri 0

Rūgts ir ne tikai analgīns...

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi „Titāniks” Regnāra Vaivara režijā.

Mūzikls ir ideāla pasaule, kas ļauj attālināties no depresīvās sadzīves – aptuveni tā režisors Regnārs Vaivars raksta izrādes pieteikumā, komentējot sava jaunākā iestudējuma Titāniks žanra izvēli – „kamermūzikls”. Režisora pieteikto metaforu par mākslu kā fantastisku pasauli, kurā iespējams jebkas, kur iespējams nokļūt jebkad un jebkur, izrādē izdevies realizēt pilnībā: ne velti par iedvesmas avotu kļuvis kuģis Titāniks, kas savā ziņā ir kā simbols „dzīrēm mēra laikā” – maza saliņa absolūtas dzīves greznības, kas (kā mēs visi zinām) nenovēršami peld pretī iznīcībai. Taču galvenais, runājot izrādes filozofijas vārdiem, ir nevis rezultāts, bet gan pats process.

Izrāde tik tiešām ir „kabatas formāta” mūzikls, kas atbrīvots no visa liekā, pompozā, atstājot tikai pašu būtiskāko – aktieri un viņa priekšnesumu. Režisora dotajam sarežģītajam uzdevumam – atklāt teātri kā spēles procesu, kurā brīvi nojauktas jebkādas žanru robežas, – aktieri, kā jūtams, piegājuši ar lielu entuziasmu un radošumu, jo izrāde (sevišķi otrajā cēlienā) pārliecina ar ansambliskuma izjūtu.

Šajā mūziklā tik tiešām neskan „lipīgi” izpildītas populārākās latviešu estrādes dziesmas, gluži pretēji – muzikālie priekšnesumi izrādes vēstījumā ievīti kā organiski dialogi starp varoņiem, kā galveno uzsverot nevis dziesmas melodiju, bet gan vārdus (spilgts piemērs šeit ir Gundara Grasberga Edgara un Madaras Botmanes Kristīnes izpildītā Jura Kulakova un Klāva Elsberga Neatvadīsimies). Līdz ar to aktieri „muzikālos numurus” izpilda teju monotonā intonācijā, pa pusei dziedot, pa pusei rečetējot. Smagnējo efektu papildina orķestris jeb drīzāk režisora ironiska versija par orķestri, ko veido viens čellists, kurš drīzāk rada nevis mūziku, bet notiekošo darbību un dziedājumus papildinošas skaņas vai pat trokšņus. Atņemot mūzikai estētisko funkciju, režisors skaņai ļauj uz skatītāju iedarboties teju fiziski, radot domu un emocionālu vibrāciju piestrāvotu atmosfērisku skaņtelpu. Gaidītais efekts gan ne vienmēr ir iedarbīgs, tādēļ pirmajā cēlienā izrādes temps bieži vien noplok un izpildītie dialogi kļūst drīzāk formāli.

Nacionālā teātra O’kartes zāle iekārtota absolūtā minimālismā, aktieriem pašiem uz skatuves uznesot/ uzbīdot vajadzīgos rekvizītus. Kailā skatuves telpa nemitīgi transformējas, pārceļot izrādes varoņus (un līdz ar viņiem – skatītājus) no vienas laiktelpas citā. Pāri visam skatuves laukumam pa šņorbēniņiem piestiprinātām sijām telpā ik pa laikam skatītāju acu augstumā „iepeld” milzīgs kroņlukturis – šķiet, pirmā asociācija, kas saistās ar kuģa Titāniks teju pārspīlēto greznību. Arī pārējais vēstījums būvēts tieši uz asociāciju principa, veidojot sarežģītu kultūratsauču kolāžu, kurā mijas visdažādākie asociāciju pāri: no „Titāniks – ledus klucis”, līdz pat „Edgars – Kristīne” un „Ādolfs – [Alunāns]”.

Režisora radītajā izrādes scenārijā skaidri manāmas pašreflektējošas atsauces gan uz Nacionālajā teātrī tapušajiem iestudējumiem un aktieru iepriekš spēlētajām lomām (piemēram, Gundra Grasberga „mazo” cilvēku Voiceku, bet daudz tiešāk – uz Elmāra Seņkova iestudēto Purva bridēju un Madaras Botmanes spēlēto Kristīni), gan arī paša Regnāra Vaivara pirms dažiem gadiem Dailes teātrī iestudēto Aiju pēc Jaunsudrabiņa. Taču minētās asociācijas skatītājam tiek piedāvātas ar pašironisku vieglumu un neuzbāzību – postulējot ideju par dzīvi/ mākslu kā spēli, kurā cilvēkam gluži kā pa konveijera lentu garām slīd visdažādākie „objekti”, un tikai viņa paša ziņā ir tos atpazīt/ izmantot.

Skatītāji arī tiešā veidā kļūst par izrādes dalībniekiem – uz skatuves līdzās sēdvietu podestiem novietoti mazi galdiņi ar krēsliem, no vienas puses, piedāvājot stilizētu kabarē tipa vidi, no otras puses (neņemot vērā ierobežoto platību), rodas mulsums par to, kādēļ šāds sēdvietu izvietojums nav konsekventi ievērots visā telpā, padarot to par iestudējuma galveno – klātbūtnes atmosfēras – efektu.

Viena no galvenajām izrādē apspēlētajām tēmām ir pats teātris. Pirmajā daļā skatītājiem tiek piedāvāts īss un traģisks sižeta izklāsts, kas vēsta par jauna latviešu strādniekpuiša Edgara fantastisko ceļojumu uz leģendām apvīto kuģi Titāniks. Savukārt izrādes otrajā daļā minētais sižets jau kļuvis par izejmateriālu Gundara Grasberga Edgara „skatuves gaitām” amatierteātra trupā. Otrajā cēlienā stāsts par jaunā puiša ceļojumā sastapto Maijas Doveikas atveidoto liktenīgo sievieti-vāravu tiek izspēlēts visdažādākajās intonācijās: no traģiski apdvestas nolemtības, kur efekta radīšanai izmantota acīs ierīvēta sīpola sula, līdz enerģiski pašironiskai kuģa katastrofas attēlošanai ar zilu audumu imitētos „jūras viļņos”.

Šis vairākkārtēji izspēlētais sižets, no vienas puses, ir kā simbols mūsdienu kultūras trafaretajiem šabloniem, pēc kuriem iespējams, īpaši nepiepūloties, radīt vienu „mākslas” darbu pēc otra, bet, no otras puses, ironiski liecina, ka pašam stāstam (kas, protams, pēc loģikas ir iespējams tikai sapņu/ murgu pasaulē) nav teju nekādas nozīmes – par galvenajiem mazā amatierteātra darbības principiem kļūst peļņa jeb izpatikšana skatītājiem. Fantastisks „cilvēka-teātra” (direktora/ režisora/ dramaturga/ aktiera/ teorētiķa utt., u.tjp.) Ādolfa lomā ir Arturs Krūzkops, kurš ne tikai enerģiski organizē mazās „izrādes izrādē” darbību un koriģē Gundara Grasberga varoņa aktierspēles tehniku, attiecīgajās vietās piedāvājot sīpolu, bet arī gluži organiski komunicē ar pirmajās rindās sēdošajiem skatītājiem.

Skatītāju iesaistīšana izrādes darbībā tiek panākta absolūti organiski – otrajā cēlienā mēs nevilšus kļūstam par A. Krūzkopa Ādolfa vadītā teātra apmeklētājiem un lieciniekiem pašu sižeta „vaininieku” – liktenīgās sievietes Aijas un viņas vīra – izjauktajai izrādei. Divu telpu – teātra un dzīves jeb skatuves un skatītāju zāles – saplūsmi tagadnes laikā apliecina tas, ka aktieri pēc pirmā cēliena no skatuves noiet/ uziet pa tām pašām durvīm, kur skatītāji, turklāt jau starpbrīdī piebiedrojas pie mazajiem galdiņiem sēdošajiem cilvēkiem. (Kaut gan metafora par mākslas un dzīves saplūšanu būtu konsekventāk nolasāma, ja aktieri brīvi piedalītos arī citos skatītāju veiktajos „starpbrīža rituālos”.)

Vienu no saistošākajām idejām izrādē, ko aktieri (sevišķi Maija Doveika Aijas lomā, kā arī Arturs Krūzkops un Marija Bērziņa, attēlojot „kolorītās” Ādolfa un viņa asistenta Alfrēda attiecības) mazpamazām smalki ļauj nojaust, ir skaudra metafora par dzīvi kā lomu spēli, kurā cilvēks pakļauts visdažādāko ārēju spēku ietekmei un, lai izdzīvotu, pieņem visdažādākās maskas, jo, tik tiešām, vai nav vienalga – vienudien būt Aijai, citu – Maijai...?

Rakstīt atsauksmi