Krēsli aizņemti, sejas smaidīgas

Atis Rozentāls

Intars Rešetins un Lauris Subatnieks piekrituši otrreiz kāpt upē – pēc panākumiem sieviešu lomās izrādē „Manu sievu sauc Moriss” tagad viņi tēlo jaunus aktierus, kuri pārģērbjas par sievietēm, lai iegūtu bagātas kundzes mantojumu. Diemžēl noticis likumsakarīgais – tas, ko redzam „Primadonnās”, smīdina krietni mazāk, jo Dž.Dž.Džilindžers nav centies lugā iepūst kaut cik dzīvības, viņš nerada oriģinālu skatījumu situāciju komēdijai, bet tikai atrāda sižetu uz neiedomājami bezpersoniskās Mārtiņa Vilkārša dekorācijas fona. Kādu jestrāku noti izrādei piešķir Ilze Vazdika vecās kundzes lomiņā, arī Pēteris Liepiņš kā dumjais, bet kaisles pārņemtais dakteris. Liktenīgās jaunkundzes Elīnas Dzelmes un Ievas Segliņas izskatā ir tikai piemīlīgas, ne vairāk, bet Harijs Spanovskis alkatīgā mācītāja lomu nodežurē. Izrādi skatoties, pārņem sajūta, ka vienīgais iemesls tās iestudēšanai ir pēc iespējas vairāk naudas teātra kasei.

Dace Jaunupe-Bargā

Par sievietēm pārģērbušies vīrieši, šķiet ir komēdijas klasika. Iestudēt tik pazīstamu komēdijas situāciju un nepadarīt aktierus par banāliem ākstiem noteikti ir grūts uzdevums. Nevarētu teikt, ka, skatoties Dž. Dž. Džilindžera iestudētās „Primadonnas”, jutu līdzjūtību pret aktieru centieniem jokot, tomēr vairāk par īsu smīnu un retu iespurgšanos šie kumēdiņi no manis neizvilināja. Vairāki neskaidri dialogi rada aizdomas, ka materiāla tulkojums nav veikts kvalitatīvi. Šīs un arī citas iestudējuma nepilnības tiek aizlipinātas ar jokiem zem jostasvietas, tikai kādam būtu jāinformē režisors, ka tādos daudzumos tie vairs nav smieklīgi. Ja ietu vēl tālāk, tad kādam no galveno lomu atveidotājiem – Laurim Subatniekam vai Intaram Rešetinam - būtu jānovelk bikses pavisam. Aktieri savu uzdevumu veic ļoti centīgi, tomēr viņu savstarpējā saspēle brīžiem ir neveikla. Jāatzīst, ka izrādes publika tomēr ir pateicīga – kad uz skatuves tiek skaļi izteikti vārdi „vecas maukas”, skatītāji ņirdz, un aktieri, šķiet, gūst motivāciju paveikt savu iesākto darbu līdz galam. Prieks, ka aktieri izrādē izpilda izrādes varones Maksīnas a la Staņislavskas norādītos galvenos aktiera uzdevumus: tekstu neviens neaizmirst un dekorācijas nesagāž.

Līva Brice

Krēsli aizņemti, sejas smaidīgas. Uz skatuves maskošanās un teātris teātrī. Klātesošs arī Šekspīrs... Priekšstats par teātri - attaisnots. Precīzāk, priekšstats par salonkomēdiju, šoreiz - ne pārāk izdevušos.

Kad gandrīz bez darbības bija pagājušas pirmās 27 iestudējuma minūtes, sāku paslepus lūkoties pulkstenī. Piederu pie tiem, kuri svešas atmiņu klades aplūko vien mirklīti, bez tam tikai pieklājības pēc.

Jau atkal sievietes spēlē vīrieši; tiek izspēlēti neķītri jociņi; atkal tiek gaidīta kādas bagātās krustmātes nāve/ mantojums, un atkal krustu šķērsu rodas mīlestība un iekāre starp sievietēm un vīriešiem, vīriešiem un vīriešiem, kuri tēlo sievietes u.tml. Nevēlos būt aizspriedumaina, bet vai tiešām priekšstatu par Rešetinu nostiprina kleita kā zīme?

Skatoties Primadonnas, atcerējos spāņu baroka laika lugu „Dons Hils Zaļbiksis”, kur arī galvenā tēma- dzīves iluzionisms (tās autors ir Dona Žuana tēla ieviesējs Tirso de Molina, kurš rakstīja apmetņa komēdijas), un tieši tāpēc varēja būt baudāmi, taču nebija. Gaidītā cigāra vietā patīkama muzikālā noformējuma pavadībā saņēmu tādu smēķi kā reiz pa santīmiem nopērkamo „Prīmu”.