Recenzijas

13. jūnijs 2014 / komentāri 0

Bez saknēm

Nepielūdzama statistika par aizbraucējiem no Latvijas ik gadu pāršalc mediju virsrakstus un iedzīvotāju prātus. Skaitļi ir bezkaislīgi, bet jautājums par cēloņiem ir dziļi individuāls. Par dokumentālo dēvētā „Dirty Deal Teatro” izrāde „Savā vietā” ir šo cēloņu meklēšana, ļaujot esošiem un bijušiem Latvijas iedzīvotājiem runāt gan savās balsīs, gan atjautīgi smeldzīgā aktieru interpretācijā.

Dzīvot vai nedzīvot Latvijā? Kas ir brīvība? Kur ir dzimtene? No vienas puses skatoties, bezsakņu sindroms, ko varam nosaukt arī par kosmopolītisko pasaules skatījumu (to piesauc viena no izrādes varonēm), ir iezīme, kas raksturo mūsu laiku. No citas puses raugoties – tik izteikti globalizētā pasaulē cilvēkam ir tieksme ierauties ciešāk savā namā un izvairīties no visa „svešā”, daudz dziļāk apzinoties un aizsargājot savas „saknes”.

Jautājums, ko izrādē risina režisors Georgijs Surkovs kopā ar māsu režisori un aktrisi Valēriju Surkovu, nav tikai naudas vai izglītības trūkums. Cilvēkam ir dabiska vēlme izzināt citu dzīves, lai šai skalā ieraudzītu savas dzīves atrašanās vietu vai vismaz līdzīgas atsauces citu dzīvesstāstos. Iestudējums „Savā vietā”, ko palīdzējis radīt dramaturgs Ivo Briedis, kalpo par atskaites punktu skatītāja pieredzei. Izrāde ir deva ar migrācijas ietekmētiem stāstiem un atziņām, kas svārstās no skumji smieklīgām līdz eksistenciāli skarbām.

Aktieru „komplekts” – Dana Čerņecova, Kaspars Zāle un Dmitrijs Petrenko – ietērpti karmīnsarkanos strādnieku kombinezonos ar baltiem apakškrekliem, kas nepārprotami sasaucas ar Latvijas karoga krāsām. Katrs aktieris izspēlē vairākus dokumentētos varoņus, veikli mainot savas identitātes, valodas un akcentus (latgaļu, krievu, franču, amerikāņu), noskaņojumus un attieksmes. Savukārt tas atspoguļo, kā katrs Latvijas iedzīvotājs savas valsts vārdu nes tālāk pasaulē – Nīderlandē, Izraēlā, Skotijā vai Amerikā. Gan Kasparam Zālem ar Daugavpils „bī-boja” stāstu Skotijas vistu slaktētavā, gan Dmitrijam Petrenko ar savu francisko šarmu ir izdevušies izcili varoņi, kurus atpazīstam arī dokumentālā videopielikumā. Videostāstos skatītājam ir iespēja uz mirkli ieraudzīt fragmentus no videointervijām ar tiem cilvēkiem, uz kuru stāstu pamata ir tapusi izrāde „Savā vietā”. Tās kalpo par dokumentālu apliecinājumu tam, ka viss izrādē dzirdētais patiesībā ir šo līdzās dzīvojošo cilvēku piedzīvotais.

Kaspars Zāle, Dana Čerņecova, Dmitrijs Petrenko izrādē „Savā vietā” // Foto – Māris Reksnis

Izrādes ieguvums ir spēja paraudzīties no dažādiem skatupunktiem, nebaidīties runāt no dažādu kopienu vides (arī krievu valodā) un nepārvērst izrādi par sērīgu pasākumu, bet tā vietā piedāvāt reālus cilvēkstāstus ar melnbaltu emociju gammu. Tur ir vieta gan skarbumam, gan humoram, ko aktieriem katram savā veidā izdodas iedzīvināt viedokļu pingpongā. Veiksmīgi, ka ir izvēlēts šāds viedokļu saspēles formāts, nevis, piemēram, dalījums septiņos minicēlienos, ļaujot runāt katram varonim savu pilno stāstu vienam pēc otra. Tieši šajā viedokļu saspēlē visprecīzāk izkristalizējas sabiedrības dažādība, kuru, no malas skatoties, bieži vien mēdzam novienkāršot priekšstatu līmenī.

Izrādē režisori liek kopā dokumentālos video stāstus ar aktieru pārstāstītiem viedokļiem, ko papildina latviski dzidras muzikālās kompozīcijas, kurās sadzirdama kokle. Iespējams, izrādes tīrībai palīdzētu īstas kokles klātbūtne zālē un iedomāto skatuvi varētu padarīt daudz askētiskāku, nekā to ir darījusi scenogrāfe Dace Sloka. Izrādes baltā telpa ir iekārtota ar vairākiem bērza celmiem bez saknēm, vairākiem lielizmēra puķupodiem, kur tiek dzītas skujkoku saknes, un ar čiekuru klājumu, kas gurkst un krakšķ zem aktieru kedās tērptajām kājām. Sakņu trūkums ir sadzirdams jau stāstā, ko scenogrāfija šoreiz pārspīlēti pasvītro.

Tāpat lieka ir arī vēlme kompozicionāli sasaistīt izrādes daļas ar simboliskas pasakas priekšlasījumu, ko pārmaiņus veic aktieri. Katrs no trim aktieriem ik pa brīdim kā mazu starpspēli no baltām lapām izteiksmīgi lasa Kārļa Skalbes pasaku par milzi, kas devies pasaulē laimi meklēt, atstājot sava kalna turēšanu brāļa pārziņā. Izrādes materiāls ir pietiekami jaudīgs, lai būtu pašpietiekams bez mazās pasaku „līmes” ar simbolisko vēstījumu, ko šoreiz izmanto režisors.

Kaspars Zāle izrādē „Savā vietā” // Foto – Māris Reksnis

Cilvēks ir aizraujošākais pētījumu objekts – šī izrāde apliecina, ka aiz katras tendences, par kuru runā statistika, ir daudzi cilvēkstāsti. Ārēji līdzīgi, bet iekšēji daudzveidīgi.

Pats režisors Georgijs Surkovs pirmizrādē pie melnās žaketes pogcauruma klusi, bet simboliski bija piestiprinājis lentīti Latvijas karoga krāsās. Gribētos domāt, ka bez jebkādas politiskas pieskaņas, bet kā apliecinājumu vietai, kur mēs dzīvojam. Arī šī lentīte, iespējams, ir viens mazs atgādinājums par to, kurā zemē mēs varam dzīt savas saknes, lai neaizmirstu to, dodoties pasaules vējos. 

Rakstīt atsauksmi