Recenzijas

27. jūnijs 2014 / komentāri 0

Fotogrāfija ar sievieti un jūru

No JRT sezonas noslēdzošā iestudējuma „Stum, stum” atmiņā visspilgtāk palicis izrādes nobeigumā redzamais mazais video sižets, kurā Elitas Kļaviņas Sieviete monotoni soļo gar jūras malu – vientuļi un šķietami bez mērķa. Fotogrāfija ar sievieti un jūru – tā varētu nosaukt šo mazo epizodi, iedvesmojoties no rakstnieces Andras Neiburgas stāstu krājuma „Stum, stum” kompozīcijas, kurā starp atsevišķajiem stāstiem ievietotas īsas pasāžas ar/par dažādiem fotomirkļiem „no dzīves” („Fotogrāfija no interneta”, „Nozagtā fotogrāfija”, „Kabatā atrastā fotogrāfija” u.c.). Un, kaut arī izrādē varoņi ir divi – Vīrietis un Sieviete –, savā ziņā šī vienpatības metafora tomēr daudz precīzāk raksturo izrādē pausto filozofiju, ka cilvēks, neskatoties uz to, vai viņam kāds ir vai nav līdzās, savā būtībā vienmēr ir vientuļš.

Andras Neiburgas 2004. gadā publicētā un ne tikai savā laikā popularitāti iemantojušā stāstu krājuma „Stum, stum” pamatā ir meistarīgi noformulēta ikdienas poētika – ar šķietami vienkāršu, katram lasītājam atpazīstamu sadzīves norišu, sajūtu un domu palīdzību autore radījusi ekspresīvu, emocionāli uzlādētu dzīves gleznu, kurā vislielākā nozīme piešķirta tam, ko ikdienā varbūt neuzskatām par uzmanības vērtu. Risinot „mazās lietas” lielā mērogā, Neiburgas stāsti ne tikai ļauj identificēties ar to varoņiem – vienkāršajiem, ikdienišķajiem cilvēkiem –, bet arī rosina domāt par dzīvi kā mazu izaicinājumu pilnu mikrokosmosu, kurā nozīme ir katrai sīkākajai kustībai, domai vai izteiktajam vārdam.

JRT izrādes radošā komanda – režisors Ģirts Ēcis, māksliniece Katrīna Neiburga un aktieri Elita Kļaviņa un Andris Keišs – šo stāstu harmonisko, noslēgto pasauli mēģinājuši dekonstruēt. Izrādē izmantoti pieci stāsti no A. Neiburgas krājuma – „Stum, stum”, „El ninjo”, „Tā vieta”, „Tādi vakari” un „Mana izdomātā dzīve”, no kuriem pēdējais tiek izpildīts atsvešinātā formā – izrādes sākumā tumsā dzirdama audio ierakstā atskaņotā Elitas Kļaviņas sievišķīgā balss, kura aicina: „Nāc, mīļais, nāc manā izdomātajā dzīvē”, tādejādi netieši piesakot visu izrādē notiekošo kā iztēlotu pasauli, kurā satiekas iztēloti varoņi.

Izrādes darbība notiek vairākos plānos – JRT Mazās zāles spēles telpa iekārtota kā smilšu laukums vai varbūt no apkārtējās pasaules izolēta smilšu sala, kurā redzami nogrimušu, sen aizmirstu lietu fragmenti. Skatuvisko zīmju sadrumstalotība kopā ar smiltīm kā metaforu aizejošajam jeb aizplūstošajam laikam rada izteiksmīgu vizuālo zīmējumu – savdabīgu telpu, kurā vairāk ir „mirušu” nekā dzīvu priekšmetu. Aizejošais laiks sev līdzi parāvis arī šķietami nebūtiskas detaļas no cilvēka dzīves – smiltīs redzams gandrīz nogrimušas mašīnas vraks un pāris mēbeles – milzīga koka spole, kas kādā izrādes epizodē kļūst arī par operācijas galdu, un maza guļamistabas tumbiņa, no kuras Elita Kļaviņa ik pa brīdim paņem nedaudzos rekvizītus. Kā turpinājums nosacīti „reālajai” telpai funkcionē izrādes dziļumā uz sienas demonstrētie mākslinieces Katrīnas Neiburgas video fragmenti, kuri kalpo gan kā darbības vietu ilustrējošs fons (jūra, mežs, pilsēta naktī u.tml.), gan kā sižetisks darbības paplašinājums (izrādei kopumā ir trīs fināli, no kuriem divi attēloti video epizodēs).

Elita Kļaviņa un Andris Keišs izrādē „Stum, stum” // Foto – Ansis Starks

Visi izrādē izmantotie stāsti jauši vai nejauši reflektē par dzīves jēgu – vienalga, vai skarbi paziņojot, ka dzīvei jēgas nav, vai meklējot to jau padzisušajās pagātnes atmiņās. Turklāt – izvēlētie stāsti vairāk vai mazāk ir sarakstīti kā monologi, nevis dialogi – tie piedāvā viena konkrēta varoņa refleksijas par dzīvi, kurās otrs tēls kalpo tikai par dekorāciju. Abi aktieri viens otru ik pa brīdim pārtrauc vai papildina, taču šīs interakcijas necik daudz nepastāsta par attēloto varoņu attiecībām un šķiet vairāk formālas nekā jēgpilnas.

Iestudējuma pamatā ir duālisma princips – visu izrādes laiku uz skatuves ir Vīrietis un Sieviete kā divi paralēli eksistējoši Visumi, kuri brīžiem viens otru nemaz neredz, brīžiem sajūt otra klātbūtni ar kādu nebūt sesto prātu, brīžiem saritinās smiltīs, kļūstot it kā par vienu ķermeni. Taču izrādē Vīrietis un Sieviete netiek attēloti kā pretspēki – varoņu starpā praktiski nav konflikta, jo abi brīžiem var būt kā vāji, tā stipri, kā viegli ievainojami, tā nesalaužami. Gan Vīrietis, gan Sieviete attēloti kā mūžīgā pārmaiņu procesā esoši tēli – turklāt šīs pārmaiņas ir gan fiziskas, gan garīgas. Izrādes laikā mainās aktieru psihofizika – Andra Keiša Vīrietis piedzimst smiltīs neaizsargātā embrija pozā un lēni izaug par staltu, pašpārliecinātu cilvēku; Elitas Kļaviņas varone, kura uz skatuves uznāk no skatītāju zāles ar īsu tumšbrūnu parūku galvā, pēc kāda laika no ikdienas rūpju sasaistītas sievietes atdzimst par gaišu, nosacīti brīvu būtni.

Redzētajā izrādē E. Kļaviņa, uznākot uz skatuves, nevēršas pie sanākušās publikas ar personisku ievadtekstu (kā norādījuši citi recenzenti, piemēram: http://www.diena.lv/kd), bet sāk izpildīt monologu no pirmā un atpazīstamākā krājuma stāsta „Stum, stum”. Līdz ar to E. Kļaviņas parūka, kura šķiet iecerēta kā parafrāze par pašas A. Neiburgas vizuālo tēlu, savā ziņā piesaka spēli par izrādē izpildīto tekstu autorību un (it kā) norāda, ka iestudējuma kontekstā par autoru kļūst teksta izpildītājs (aktieris), nevis radītājs (rakstnieks). Tomēr, uzliekot aktrisei galvā sintētisku parūku mazās zāles tuvplānā (ko vēl tuvāku padara pats izrādes formāts – intīma saruna ar skatītāju), atmosfēra tiek drīzāk nevis radīta, bet nogalināta. E. Kļaviņas izpildījumā stāsts, kura centrā ir spēcīga, taču vientuļa sievietes personība, izskan visai dekoratīvi. No vienas puses, nevar iebilst pret formu, kādā aktrise veido tēlu – robustais runasveids un asās, pārdomātās kustības rada iespaidu par skarbu, iekšupvērstu personību. No otras puses, izprast iemeslus, kādēļ varone kļuvusi tik spuraina un vīrišķīga, (izrādē) nevar. Varbūt traucē mehāniski izpildītā sūrās dzīves ikdienas metafora – kartupeļu un burkānu mizošana (no tiem izrādes laikā skatuves malā pamestā lielā katlā izvārās zupa), varbūt pārlieku disonējoša ir pašas aktrises personība, kura spraucas caur katru kustību un izrunāto vārdu. Turpretī daudz atbrīvotāk un pārliecinošāk aktrise izpilda nosacīti otro, „gaišo” lomas pusi, kurā līdzās skaistumam un trauslumam jūtams dziļš spīts, radot līdz galam neatminamu sievietes kā universāla arhetipa tēlu. Mērķtiecīgāk un konceptuāli skaidrāk izrādē veidots Vīrieša tēls, kuru aktieris Andris Keišs izpilda ar neredzētu vieglumu un pieklusinātību, piešķirdams nozīmi katrai sīkākajai stāstījuma detaļai un tādējādi pietuvojoties oriģinālajai stāstu intonācijai.

Elita Kļaviņa izrādē „Stum, stum” // Foto – Ansis Starks

Izlasot Andras Neiburgas stāstu krājumu, rodas sajūta, ka autorei izdevies precīzi notvert pašas dzīves esenci – vienkāršu, nesamākslotu un ļoti universālu vienlaikus. JRT radītajā „Stum, stum” versijā šīs pievienotās vērtības trūkst – izrāde paliek intelektuāli atsvešināta teksta lasījuma līmenī, kurā ir gana daudz interesantu detaļu un filozofisku atziņu, taču trūkst cilvēcisku attiecību siltuma, kas atdzīvinātu citādi auksto un sastingušo telpu. Emocionālu siltumu izrāde uz mirkli iegūst tikai nobeigumā, kad Vīrietis un Sieviete apsēžas, lai divvientulībā nobaudītu karsto zupu, kura visu izrādes laiku vārījusies savā nodabā.

Rakstīt atsauksmi