Labdien, piesēdiet šūpuļkrēslā
„Viņi visi ir no šīs pasaules. Es – nē!”
Sākumā tev pakutina pēdas. Tu smejies. Ķiķini. Tad jau spurdz. Tad mazliet sāc spārdīties. Atspārdīties. Līdz pamani, ka pēdas kutinātas ar naža asmeni. Tā paša naža, uz kura asmens balansē prāts un neprāts. Iezīmējot raustītu līniju starp to, kur ironija par dzīvi sasniedz tumšu grotesku, kariķētu emociju vizualizāciju. Tā notiek, ja atnāk uz izrādi „Mērfijs” Latvijas Nacionālajā teātrī.
To īru dramaturga Semjuela Beketa 1938. gada romāna „Mērfijs” dramatizējumā panāk izrādes (ar identisku nosaukumu) režisors – Kārlis Krūmiņš. Meistarīgi. Gados jaunais, bet pieredzes bagāžu prasmīgi reflektējošais režisors vienkopus uz skatuves saliek prasmes, kuru aizmetņus var atrast K. Krūmiņa radošajā biogrāfijā. Režisors absurda drāmā veikli integrē prasmi pielāgot(ies) spēles telpu(-ai) scenogrāfiski (pieļauju, ka to palīdz apgūt un mērķtiecīgi izmantot neatkarīgo teātru nestandarta teātra spēles telpas, šoreiz kopā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Uģi Bērziņu), prasmi spēlēt(ies) teātri teātrī (atsauce uz paša režisēto un ar krītu rokā turpat uz vietas „animēto” stāstu „Svētceļnieks”), prasmi pagūt izstāstīt cilvēkstāstus (pats aktiera ādā iejuties stāstāmizrādē „Jēkabs”). Izrādē nav vietu, kur paklupt. Atslābt neļauj arī izrādes trieciendeva. Stāsts norisinās vienā cēlienā, tādējādi ievelkot groteskas pasaulē un katra individuālajās pasaules robežās.
Tieši pirms izrādes kādā diskusijā apņēmīgi postulēju, ka nav tāda „vidējā latvieša” (lasīt: „vidējā statistikā iedzīvotāja”), jo katrā no mums ir pašpasludināta vai neapzināta individualitāte, kas tiecas atšķirties no pūļa, vienlaikus meklējot piederību/atbalstu savā interešu grupā, kopienā. Vakarā izrāde atklāja Mērfiju, kas nostājas pret dzīves ierasto kārtību, un pārējos varoņus, kas katrs savā izpratnē dzīvo dzīvi. Ātri.
Baltā zvirbuļa sindroms par cilvēkbūtnes unikalitāti atspoguļojas arī Beketa deklarētajā „Viņi visi ir no šīs pasaules. Es – nē!”, kas aktiera Kaspara Zvīguļa Mērfiju ataino kā punktu, kurā krustojas fiziskā un garīgā cilvēkstīga.
Redzot K. Zvīguļa Mērfija plūstošās, cilvēciski atbrīvotās kustības un žestus, tās spilgti kontrastē ar pārējo aktieru iemiesoto tēlu nervozo, komediālo kustēšanos kariķētā ritmā, izceļot „merkantilās pekles” diktēto dienaskārtību un steigu. Aktieru kustībās var vērot „čaplinismu”, bet dialogos – situāciju komēdiju. Savukārt Mērfijs, vēl vairāk izceļot savu pārliecību par dzīves jēgu kā brīvību/neatkarību, par savu lielāko baudu atzīst piesprādzēšanos šūpuļkrēslam. Miera stāvokli. Stāvokli vienā punktā ar ierobežotām, bet pietiekamām kustību frekvencēm.
No franču valodas vārds „groteska” ir skaidrojams kā kaut kas jocīgs, dīvains, pat komisks. To izmanto arī režisors K. Krūmiņš, pretnostatot patieso un iedomāto. Viegliem krīta pieskārieniem skicējot cilvēkkarikatūras ar savām vājībām, emocionālajiem līkločiem un iedomāto „ideālo dzīvi”. Šai drūmi kariķētajā stāstā tikai pats Mērfijs pašrefleksijas ceļā ir pašpietiekams, iztiekot bez liekām pasaules dekorācijām. Pārējie tiecas pēc piepildījuma, kas meklējams ārpus pašiem, citur, tālāk, prom no esības kodola.
Neskatoties uz to, ka Beketa darbs „Mērfijs” tapis jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tā aktualitāte kārtu pa kārtai izģērbj arī mūsdienu sabiedrību. Līdz brīdim, kad līdzīgi greizajos spoguļos redzamajam atklājas tās portrets – mantkārīga, vieglprātīga, moralizējoša, viegli uzpērkama sabiedrība gan sieviešu augstpapēžu kurpēs, gan vīriešu frakās. Sirgst ar motivācijas trūkumu. Raksturojama ar bezdarbu (ko drīzāk visos laikos var dēvēt par nevēlēšanos atrast darbu/strādāt).
Izrādes pirmā daļā visi personāži meklē Mērfiju. Centrtieces spēks, ko rada dažādi motīvi, liek varoņiem tiekties pēc tikšanās ar Mērfiju, viņa dislokācijas punkta precizēšanu un dokumentēšanu. Lai arī sākotnēji tas izskatās pēc sižeta attīstības, pēc izrādes nāk apjausma, ka tas tomēr ir un būs tas pats „godo gaidīšanas” process. Ja izrādē „Mērfijs” viņš tiek meklēts, tad ar traģikomēdiju „Gaidot Godo” no aktīvā režīma tiek pāriets uz pasīvo. No meklēšanas uz gaidīšanu. No jaunības maksimālisma jaudas līdz vecumdienu samierināšanās mirklim, kad bārdas nazis var kļūt par izeju.
Otrā izrādes daļas darbība norisinās MGS (Magdalēnas (?) garīgajā sēdeklī), kur Mērfijs visbeidzot ir sācis „normāla” cilvēka dzīvesveidu, tas ir, ieguvis darbu. Mērfijs baltā uzsvārcī meklē līdzsvaru tai vidē, kur atrodas. Pat ja tas nozīmē vienu soli no ārprāta. Un pat ja ārprāts nozīmē būt ārpus prāta, tad, iespējams, tieši tas ir stāvoklis, kuru Mērfijs bija radis sasniegt, piesprādzējoties savam šūpuļtīklam.
Pateicoties horeogrāfes Lienes Gravas pārdomātajai kustību dramaturģijai, klīnikas klienti (tā tos sauc pats Mērfijs, iepriekš nocitējot lieliskas un pat modernas klientu apkalpošanas vadlīnijas) ar zombijveidīgām, bāli zilganām sejām strīpainās „ķerto” pidžamās un čībās, kas atgādina cietuma dreskoda stereotipisko vizualizāciju, suģestē skatītāju. Absurds un monotonija. Kustību cikliskumā.
Ja izrāde iesākas ar K. Zvīguļa zaļajām acīm un zaļo uzsvārci, kas uzvilkts pāri baltai apakšveļai, tad tā noslēdzas sterili baltā uzsvārcī ar dzeltenu tauriņu un bālu jo bālu seju. Lai arī „klientu” jeb pacientu vājprātība ir sava veida izaicinājums Mērfijam, viņš tomēr līdzīgi dzīvnieku pasaules noteikumiem pakāpeniski pielāgojas videi, kurā atrodas. Tas redzams gan sejas nobālēšanā, gan saziņas metožu izvēlē. Kļūst par savējo.
Fleksiblais scenogrāfiskais risinājums ļauj sekot varoņu gaitām ne vien atsevišķās epizodēs, bet pat vērot notikumu attīstību paralēli vairāku varoņu dzīvju kadrējumā. Sienas ir caurspīdīgas. Lai arī psihiski nelīdzsvarotie ļaudis, paņemot krāsainus krītus rokās, zīmē telpiskus kubus. Noslēgtu telpu. Būri. Ieslodzījumu. Četru sienu ilūziju.
Turklāt arī pats režisors ar aktieriem ir apmeklējis psihiatrisko klīniku, pārceļot pieredzēto uz Latvijas Nacionālā teātra Jauno zāli. Arī pats dramaturgs Semjuels Bekets savulaik, bēgot no pašdestruktīvām sajūtām, esot aizrāvies ar psihoanalīzi un devies uz klīniku, lai pētītu tās pacientu uzvedību.
K. Krūmiņš ļāvis aktieru trupai izbaudīt „beketismu” pilnā apmērā – mainot „ādas” un tēla būvēšanas principus. Aktieris Jānis Vimba brīžiem ir Nīerija ādā ar pilnasinīgu kustību ekspresivitāti, citā mirklī aktieris pārtop par kundzīti Keridžu ar sakumpušo stāvu, bet smalkā aktrises Lienes Gāliņas lapsu jaunkundze Kūnihena pārvēršas par apātisku psihiatriskās klīnikas pacienti, kas ar krītu rokā zīmē uz sienām karātavu rotaļu, aktiera Ivara Kļavinska neaizskaramais, bet tomēr empātiski noskaņotais vectēvs Kellijs, izmeklētājs Vailijs un namzinis, kā arī Madaras Saldoveres trauslā Sīlija un apātiskā paciente klīnikā. Ja citkārt aktieru parādīšanās uz skatuves divos tēlos traucētu, tad šajā izrādē tas nav uzkrītoši. Prasmīgas aktieriskās transformācijas, veikla tērpu un parūku maiņa ļauj novērtēt aktieru meistarību katrā no lomām. Apbrīnojama ir aktieru Jāņa Vimbas, Lienes Gāliņas, Ivara Kļavinska un Madaras Saldoveres spēja spēlēt līdzi gan Beketa stāstam, gan Krūmiņa mākslinieciskajam uzstādījumam, nepadarot izrādi par lētu balagānu tiem, kam maizi un izpriecas, bet noturot izrādi līmenī un nepārspīlējot. Spēja mirklī pārtapt no viena tēla citā, neatkārtojoties. Turpretī Kaspars Zvīgulis savu Mērfiju veido it kā ārpus citiem notikumiem. Distancējoties.
Lai arī Mērfijs savas līgavas Sīlijas izpratnē nav „normāli” apģērbies un nav „normāls”, jo neiet meklēt darbu, savā dzīves garšā Mērfijs ir „visnormālākais” no cilvēkiem, kurus skatītājam piedāvā izrāde. Domājams, ka nav tālu jāmeklē, lai arī savā paziņu lokā identificētu tos, kas ilgstoši sirgst ar „mērfija sindromu”. Lai arī apkārtējie var censties šī cilvēka vietā pasauli salāpīt, īri nomaksāt, pusdienas pagādāt, tomēr viņš nepārkāps savai iekšēji postulētajai brīvestībai. Iedomātā brīvība šajā cilvēkā būs neizdzēšams princips, ko neizdosies mainīt ne ar draudiem, ne ar lūgumiem, ne ar kukuļiem. Agri vai vēlu šis cilvēks atgriezīsies izejas punktā. Izrādē Mērfijs atgriežas sākumpunktā un par savu brīvības apliecinājumu izvēlas aiziešanu citā līmenī.
Paši izrādes veidotāji skaidro, ka „Mērfijs ir izrāde par to, cik neizmērojama un skaista ir cilvēka bezspēcība”. Tā nav parodija. Tā pat nav satīra. Tas ir dzidrs stāsts par pietauvošanos miera ostā. Enkuri iemetami tepat, sevī. Un dažkārt ir jāizdreifē cauri visiem pasaules ūdeņiem, lai to vietu atrastu. Pašgribēti ieslēdzoties psihiatriskajā klīnikā, metoties vieglprātīgās seksuālās attiecībās, pieslēdzoties šūpuļkrēslam (kas visnotaļ ironiski tomēr rada atsauci uz nāvei notiesāto iesēdināšanu elektriskajā krēslā).
Iespējams, ka ironiskais, bet tik un tā cilvēciskais akcents kļūs par izteiksmīgu jaunā režisora Kārļa Krūmiņa rokrakstu, kam būs lemts aizskart arī citas cilvēkstīgas. Ne tikai liekot smieties un raudāt, bet arī ļaujot aiznest izrādi mājup, lai režisētu to savā prātā, izvērtējot savu cilvēkbūtību un savus principus.
Šoreiz Godo netiek gaidīts. Mērfijs pēcnāves ledeņu skārdenēs izkūp tumsā. Astoņās durvīs, desmit zvanveida gaismas ķermeņos, tiekšanās mirkļos, ko radījuši apkārtējie. Pūļa murmināšanā.
Puskrēslā. Savā šūpuļkrēslā.
P.S. Lai arī gads nupat ir sācies, viennozīmīgi šī būs viena no spilgtākajām (pie)redzētajām izrādēm. Un ziniet, negaidiet Godo, aizejiet pie Mērfija paši. Aizejiet.
Rakstīt atsauksmi