SKATĪTĀJS VĒRTĒ: teātra kritika

Sākoties jaunajai teātra sezonai, Kroders.lv lasītājus aicināja piedalīties aptaujā un paust viedokli par teātra kritikas situāciju Latvijā. Aptaujā jautājām ne tikai par to, vai vispār ir iespējama „objektīva” kritika un vai kritikas viedoklis var ietekmēt lēmumu apmeklēt konkrētu izrādi, bet arī vēlējāmies noskaidrot vispārējos kritikas lasīšanas paradumus. Savu viedokli pauda 34 cilvēki.

Vairums aptaujāto (30%) atzina, ka kritiku lasa pirms izrādes apmeklējuma, savukārt 17% respondentu – pēc izrādes. 23% aptaujāto atzinuši, ka speciāli nemeklē kritiķu viedokli, taču, ja gadās, to izlasa. Tāpat daudzi lasītāji (teju 30%) atzinuši, ka regulāri lasa kritiku pat tad, ja negrasās apmeklēt konkrēto izrādi.

Absolūts vairākums par biežāko vietu, kur lasa kritiku, atzīmējuši interneta medijus (48%), kā arī drukātajā presē publicētās recenzijas (31% respondentu). Kā biežākie TV un radio informācijas avoti minēti Latvijas Radio 1 raidījums „Kultūras rondo” un LTV1 „Kultūras ziņas”. Kāds lasītājs atzinis: „Par galvenajām pirmizrādēm vienmēr ziņo LTV1 „Kultūras ziņas”, bet regulāri ieskatos Kroders.lv – šeit tiešām ir aktuālākā informācija par jaunākajām izrādēm, to recenzijas arī ērti atrodamas. Pēc izrādes noskatīšanās īpaši interesē kritiķu viedoklis, recenzijas lasu arī laikrakstos, bet vienmēr nevar "noķert", kad būs un kāda recenzija.”

Lasītāju viedokļus apkopojām vēl pirms Normunda Naumaņa aiziešanas mūžībā. Zīmīgi, ka daudzi aptaujātie tieši viņu minējuši kā lielāko autoritāti Latvijas teātra kritikā.

Publicējam aptaujā paustos viedokļus par teātra kritiku Latvijā, cerot, ka tie rosinās uz jaunām pārdomām vai radošām diskusijām.

Vai kritikas vērtējums ietekmē jūsu izvēli apmeklēt/neapmeklēt konkrētu izrādi/teātri?

Zuze: Nē, manu izvēli tas neietekmē, jo kritiku uztveru tikai kā vienu no iespējamiem vērtējumiem. Galu galā teātrī mēs katrs meklējam un atrodam kaut ko citu. Kas vienam liekas lielisks, citam var tāds nešķist, jo vienkārši noskatīts nepareizajā laikā un vietā.

Dace: Manu izvēli tas neietekmē, bet ir interesanti salīdzināt viedokļus, jo īpaši, ja pašiem kritiķiem tie ir atšķirīgi.

Zane B: Cenšos neietekmēties no kritiķu viedokļiem.

Gerds: Ja vēlos apmeklēt kādu izrādi un esmu lasījis kritiku par to, apmeklēju tik un tā. Kritika mani ļoti reti kad ietekmē un sakrīt ar manām domām pēc izrādes noskatīšanās.

Ivars: Parasti neietekmē. Tomēr tagad, kad izrāžu ir tik daudz, šaubu gadījumos tomēr ietekmējos no kritiķiem, kuri man ir autoritāte.

Dace J: Pamatā neietekmē, varbūt pat izraisa interesi.

Armands: Nē, neietekmē. Sabojā garastāvokli vai iepriecina, bet skatos.

Ilva: Pārsvarā lasu kritiku, lai uzzinātu aptuvenu izrādes kvalitātes vērtējumu. Ja esmu izlēmusi uz izrādi doties, tad daži negatīvi vērtējumi mani neapturēs, mani neinteresē konkrētu kritiķu vērtējums. Interesanti, ka kritiķu vērtējums par Dailes teātra „Milēdiju” bija iznīcinošs, bet tieši tas mani ieinteresēja aiziet uz šo tik „slikto” izrādi.

Agnese: Atceros tikai vienu piemēru, kad kritikas dēļ neesmu izrādi apmeklējusi – tā bija Džilindžera „Milēdija” Dailes teātrī. Ja mani saista izrādes tēma, aktieri, tad eju, lai arī ko nerakstītu kritika. Piemēram, tā paša Džilindžera „Romeo un Džuljeta” kritiķus nesajūsmināja, un devos uz izrādi skeptiska, tomēr man tik ļoti patika, ka tā ir viena no retajām izrādēm, ko esmu redzējusi divreiz.

Aiva: Lasu ar interesi, bet to, ko apmeklēt, lemju pamatā pēc savas saprašanas. Izņemot gadījumus, kad izrāde vairākpersonīgi tiek atzīta par katastrofu – piemēram, „Milēdiju” neapmeklēju.

Gunārs: Kritiķu vērtējums nekā neietekmē manu izvēli. Piemēram, izrādi „Milēdija” kritika iznīcināja, bet es to uzskatu par vienu no labākajām pagājušās sezonas izrādēm.

Māris: Jā, var ietekmēt. Piemēram, kritikas vērtējums izrādei „Milēdija” Dailes teātrī – izvēlējos neskatīties.

Daina: Ja esmu nolēmusi izrādi apmeklēt, negatīvs kritiķu viedoklis mani neiespaidos. Var gan notikt otrādi – ja esmu izlēmusi neiet, kritiķu rakstītais var rosināt viedokli mainīt. Piemēram – „Ričards III”, manuprāt, ir pilnīgi nepamatoti kritiķu „atspārdīta” izrāde. Kritizētas tiek politiskās atsauces, režisora viedoklis par to, kas/kā notiek pasaulē, nevis pati izrāde, aktieru darbs, režija, scenogrāfija. Izrāde kā tāda ir visnotaļ laba (protams, protams, vienmēr var gribēt labāk).

Sigita: Cenšos neietekmēties no kritiķu viedokļiem. Visbiežāk tos lasu tikai par tām izrādēm, kuras pati jau esmu redzējusi, lai salīdzinātu kritiķu viedokli ar savējo. Bieži vien, ja izlasu kritiku pirms kādas izrādes, kuru pati vēl neesmu redzējusi, un ja šajā kritikā pārsvarā ir sarakstītas sliktas lietas, tad tieši pretēji – manī rodas vēlēšanās redzēt izrādi un pārbaudīt pašai, vai viss ir tik slikti. Turklāt tas, ka kritiķim nepatīk izrāde, nenozīmē, ka tā nepatiks skatītājiem. Piemēram, Dailes teātra izrādi „Marlēna” kritiķi nesaudzēja, bet es uz to biju apmēram 15 reizes, zāle bija pārpildīta, un gandrīz vienmēr skatītāji šo izrādi novērtēja ar skaļiem aplausiem un stāvovācijām. Man ĻOTI patika šī izrāde!

Zane: Kritikas vērtējums bieži vien ietekmē vēlmi apmeklēt konkrēto izrādi, piemēram, neaizgāju uz „Milēdiju”, „Ričardu III”, „Šeipingu” Dailes teātrī, „Dejām Lūnasas svētkos” Nacionālajā teātrī, „Pirmajiem aplausiem” JRT tieši skarbās kritikas dēļ, kaut jāatdzīst, ka atsevišķos gadījumos, īpaši Naumaņa kunga un Radzobes kundzes rūgtā kritika tieši vilina izrādi apmeklēt. Piemēram, JRT „Ilgu tramvajs” iespēlējās gluži labi. Jāatzīst, tomēr iekšējā sajūta ir noteicošā lēmumam par izrādes apmeklējumu. Protams, slavējošas kritikas ļoti palielina vēlmi ātrāk izrādi redzēt, piemēram, „M.Butterfly” Dailes teātrī, „Piafu” Liepājas teātrī, „Ezeriņu” Nacionālajā teātrī u.c. Jāpiemin arī, ka pēdējā gada laikā ir parādījusies vēlme atsevišķām izrādēm apmeklēt tieši pirmizrādes (laikam, lai kopā ar izrādes komandu sajustu to lielo izrādes piedzimšanas prieku), līdz ar ko tajā brīdī kritiķu vērtējuma vēl nemaz nav.

Inta: Jā! Recenzijas rosināja apmeklēt „Zojkina kvartira” Valmierā, „Piafu” Liepājā.

Andris: Ja intereses pēc tomēr izlasu recenziju pirms izrādes apmeklējuma, tad tikai tāpēc, lai novērtētu, vai tas, ko kritiķi saskatījuši izrādē kā augstvērtīgu, man ir svarīgāk nekā tas, kas nav attaisnojis manas ekspektācijas no konkrētiem režisoriem. Piemēram, Māras Ķimeles JRT iestudētā „Jāņonkuļa” recenzijās minēts, ka izrāde veidota par laucinieku un pilsētnieku nesaraujamo dzīvi un attiecībām (interesants pagrieziens pasaulslavenas lugas interpretācijā), taču šī interpretācija uz skatuves uzlikta neveiksmīgi – aktieru un vizuālo noformētāju darbs pārlieku stereotipisks. Domāju, ka Ķimeles atradumi lugas tekstā varētu atsvērt izpildījuma nepilnības.

Ainārs: Zinot konkrētu kritiķu kritērijus, izvēlos apmeklēt vai neapmeklēt. Daļas kritiķu slavas fanfaras ļauj gūt pārliecību – var neskatīties. Nav man.

Kristiāna: Uz kritiķu vērtējumu izrādes izvēlē balstos tikai tad, ja neesmu pārliecināta, vai vēlos apmeklēt izrādi un kritiķu viedokļi krasi neatšķiras cits no cita. Pēc izlasītajām recenzijām spriežu, ar kuriem kritiķiem man ir līdzīgāki viedokļi, un uz šo kritiķu vērtējumu turpmāk arī vairāk paļaujos.

Aina: Uzticos Valdas Čakares, Silvijas Radzobes, Ata Rozentāla vērtējumam.

Dace B: Ietekmē N. Naumaņa un S. Radzobes vērtējumi, bet ne vienmēr.

Evita: Pēdējo sezonu laikā mans viedoklis ir saskanējis ar N. Naumaņa viedokli. Tāpēc dažkārt uz izrādi neaizeju, ja izlasu sliktu viņa recenziju. Konkrētu izrādi gan nevaru nosaukt.

Maija: Uzticos N. Naumaņa un S. Radzobes vērtējumiem.

Linda B: Atkarībā no teātra – JRT gadījumā manu izvēli ietekmē negatīvā kritika, par Daili un Nacionālo izvēli iet vai nē – neietekmē.

Anita: Gribu apgalvot, ka neietekmē, bet gan jau tomēr... Ja nu visi kritiķi vienbalsīgi kritizē izrādi, tad būšu piesardzīga, bet tas nenozīmē, ka izrādi negribēšu redzēt. Mums taču ir dažādi kritiķi, daži ir objektīvāki. Neuzticos tiem, kas vienmēr slavē vienu un to pašu režisoru un viņa teātri, vēl arī tādiem, kas tādā pašā veidā izteikti kritizē. Varbūt uzticos savai pieredzei, labiem aktieriem, režisoriem. Pēc pagājušās sezonas gribētu objektīvāku kritiku par Nacionālā teātra izrādēm, starpbrīdī aiziet daudzi skatītāji, bet nekā – kritika vēl samērā labvēlīga. Parastajam skatītajam viss ir arī vienkāršāk – patīk vai nepatīk, bet gribas izlasīt gudru recenziju, tā jau skatītājs izglītojas, izprot to, kas notiek uz skatuves.

Kādēļ ir vai nav iespējama „objektīva” kritika?

Zuze: Pilnībā objektīva kritika nav iespējama tā iemesla dēļ, ka tomēr ikviens cilvēks ir emocionāla būtne un savu vērtējumu izsaka caur emociju prizmu. Un neviens nav spējīgs pilnībā izslēgt emocijas. Tieši tāpēc arī kritiku vajag uzlūkot kā tikai vienu no patiesībām, ne absolūto patiesību.

Daina: Nav. Tā paša iemesla dēļ, kāpēc pasaulē nav iespējama viena, absolūtā patiesība.

Aina: „Objektīva” kritika, šķiet, nav iespējama, jo vērtē dzīvs cilvēks.

Jānis B: Nav, jo kritika ir vienas personas subjektīvs viedoklis, kas balstīts tā pieredzē un zināšanās.

Anda: Katram ir sava dzīves uztvere.

Aija: Nav, jo viss ir subjektīvs.

Agnese: „Objektīva” kritika nav iespējama, jo ar to nodarbojas cilvēks. Un cilvēks nav robots.

Linda B: Nav, jo katrs skatītājs no izrādes gaida ko citu. Nevar būt viena objektīva kritika, piemēram, par „Pirmā grēka līci”.

Gunārs: Cik cilvēku, tik viedokļu, īstais, pareizais viedoklis demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams....

Zane: Nav iespējama, jo cilvēks ir subjektīvs. Un kritiķis ir tikai cilvēks. Cilvēks, kas izrādi laiž caur savu vērtību prizmu.

Dace: Ir vairāk un ir mazāk objektīvi kritiķi. Nereti tiek vērtēta ne tikai konkrētā izrāde, bet iepriekšējais attiecīgā teātra/ aktiera/ režisora devums, piemēram, kādas neveiksmes gadījumā atceroties visas pārējās. It kā salīdzinošā analīze, bet ne vienmēr tas ir korekti.

Ivars: Jo lielāka rakstītāja skatīšanās pieredze un kopējā kultūras bagāža, jo lielāka ir objektivitātes deva un spēja redzēt kontekstu.

Anonīms lasītājs: Kritiķiem konkrēti režisori, teātra pārstāvji var būt pārāk labi čomi. Un ir izdevīgi kādu nepamatoti paslavēt, lai šajā čomu kategorijā iekļūtu.

Ilva: Katram konkrētajam kritiķim ir sava izglītība, teātra skatīšanās pieredze un gaume, tāpēc viss, ko viņš teiks, būs subjektīvi, lai kā viņš censtos to noslēpt. Objektīva kritika varbūt būtu iespējama, ja būtu kādi vienojošie kritēriji, pēc kā visi vadītos, bet tad jau atkal būtu garlaicīgi lasīt līdzīgas recenzijas... Koks ar diviem galiem.

Aiva: Nekas nevar būt īpaši objektīvs, ja nu vienīgi fakti un zināma objektivitāte iespējama, skatoties vēstures kontekstā. Bet tas ir labi, ka ir subjektivitāte. Sāpīgi dažkārt, bet labi.

Raimonds: Grūti atbildēt. Domāju, ka nav iespējama pilnībā objektīva kritika, jo jebkura māksla pati par sevi ir subjektīva vienmēr un visur.

Zane B: Kritika kā tāda ir subjektīva, jo to raksta indivīds-kritiķis, kurš, lai kā censtos turēties pie dažādām teorijām utt., tāpat laiž visu caur sevi. Katrs skatītājs var tikai saprast, ar kuru no kritiķiem viņa viedoklis biežāk sakrīt un, ja vajag, to ņemt par pilnu.

Māris: Ir objektīvie rādītāji, kas ir izmērāmi, piemēram, aktiera dikcija, lai gan teātrī, manuprāt, vairāk ir subjektīvā uztvere. Turklāt jāņem vērā paša skatītāja noskaņojums un zināšanas, pieredze, arī situācija izrādes rādīšanas laikā – izrāde ir dažādu apstākļu kopums, kur viens dalībnieks, notikums kopumā var gana daudz izmainīt.

Kristiāna: Manuprāt, recenzijās nav jātiecas uz objektivitāti, jo tā rodas kopainā – dažādas recenzijas ar dažādiem viedokļiem kopā arī rada objektīvu ainu. Kritiķis nevar paredzēt, vai viņa saskatītās nepilnības tā uztver arī citi.

Māra: Mākslas darbu nevar uztvert pēc noteiktiem kritērijiem, tā pamatā paliek kāds nedefinējams, subjektīvs redzējums, kas liek patikt vai nepatikt. Turklāt tieši patika, baudāmība ir mākslas darba būtība un vērtība, nevis atbilstība kādiem parametriem. Protams, pastāv tehniskas, objektīvi vērtējamas lietas, kā arī konvencijas un tradīcijas, kas labu mākslu atšķir no sliktas, tomēr subjektīvais līdzpārdzīvojums ir izšķirošs. Attiecīgi kritika nevar būt pilnībā objektīva.

Foto – citāts no Ata Rozentāla vērtējuma Latvijas teātra "Ābolu ķocī" JRT izrādei "Ilgu tramvajs" ("KDi", 26.09.2013)

Armands: Nav iespējama, jo mākslas vērtējumam nav objektīvu kritēriju (atšķirībā, piemēram, no sporta).

Jānis K: Profesionālisma trūkums.

Ainārs: Kritiķi ir subjektīvi kā cilvēki ar savu pieredzi, arī angažētību, daļai – ar iepriekš paredzamu viedokli par konkrētu draugu veikumu.

Sigita: Manuprāt, kritika nav objektīva tādos gadījumos, kad kritiķim ir jāvērtē vairākas izrādes nedēļā un tad tā īsti pat nespēj pārdomāt redzēto. Ir tādi kritiķi, kuri iemīļojuši vienu teātri un kuriem pārējie teātri gandrīz vienmēr šķiet slikti, kaut kas nav izdevies, kaut kas pietrūkst utt. Vēl zinu gadījumu, kad kritika nebija objektīva, jo vērtētājs izrādes laikā gulēja un pēc tam par izrādi uzrakstīja sliktu vērtējumu...

Dace J: Ja recenziju raksta izglītots un gudrs teātra kritiķis, tad recenzija tomēr ir objektīva; domāju, ka izrādes vērtēšana notiek pēc kritērijiem, ko vidējais skatītājs pat nezina. Lasot recenzijas, to labi var just, ir patīkami sajust arī kritiķa personisko attieksmi. Bet, ja recenzijā ir tikai emocijas, vai tad tā ir kritika?

Maija: Kritiķa viedoklis reizēm var neatspoguļot patieso būtību, jo pārstāv kāda konkrēta teātra intereses. Šī iemesla dēļ kritika var nebūt objektīva.

Inta: Pārāk maz kritiķu. Pat lasot un dzirdot pazīsti manieri un attieksmi pret teātri.

Anita: Objektīvi rakstīta kritika ir iespējama, ja kritiķis ir savā specialitātē labi izglītots, zinošs un inteliģents. Ļoti interesanti, ja recenzijā ir jūtams kritiķa vērtējums, bet ne viņa emocijas vai, vēl trakāk, kritiķa personiskās jūtas. Vēlos lasīt tādu recenziju, kas mani izglītotu. Tāpēc nesaprotu tos aktierus, kuri nelasa recenzijas, pasakot, ka tur tikai satura vai scenogrāfijas apraksts. Varbūt jaunie aktieri un režisori arī grāmatas nelasa?

Evita: Objektīva kritika droši vien nav iespējama. Ir iespējama tikai gudra, gudrāka un dziļa, dziļāka. Katram kritiķim ir sava dzīves pieredze un aktuālā dzīves situācija. Tās noteikti ietekmē recenzijas.

Andris: Teātra kritiķis kā priekšstatu pārsātināts teātra apmeklētājs visbiežāk salīdzina izrādi ar jau iepriekš redzētām lugas interpretācijām. Viņš var vēlēties no izrādes sagaidīt kaut ko konkrētu. Kritiķis var lieliski pārzināt autora daiļradi un biogrāfiju un lugas shēmu, taču režisors, aktieri un arī skatītājs izrādi uztver lielā mērā emocionāli, ne informatīvi. Līdz ar to var palaist garām detaļas, kuras var būt vesels izrādi veidojošs elements. Objekts ir tas, kurš pievērš sev uzmanību. Subjekts ir tas, kurš pievērš kādam citam uzmanību. Kritiķim ir profesionāla nepieciešamība pašapliecināties, būt objektam, kura rakstītais būtu ievērības vērts. Šī apstākļa vadīts, kritiķis apzināti noklusē dažus savus atklājumus, lai izrādes interpretāciju pārvērstu sevis pamanītajā iespējā. Subjekts, kura iespēja kļūt par objektu ir atkarīga no sava redzējuma par citu objektu (kuru vērojis kā subjekts), izslēdz iespēju būt absolūti objektīvam. Taču kritiķi bieži līdzīgi vērtē izrādes augstvērtīgos elementus. Līdz ar to skatītājs var sevi audzināt un salīdzināt vai vismaz šajos jautājumos var piekrist zinātāju vairākumam.

Iveta: Dažādas izrādes, dažāda kritika, un objektivitāte pašam jāizvērtē.

Kā vērtējat teātra skatītāju blogus kā paralēlu nišu profesionālajai kritikai?

Aija: Pozitīvi.

Māra: Pati rakstu šādu blogu, uzskatu, ka neprofesionāla kritiķa viedoklis ir tikpat vērtīgs, cik profesionāla – jau minētā uztveres subjektīvisma dēļ.

Dace: Tie parasti ir pārspīlēti – vai nu pārāk eiforiski, vai arī pārāk nesaudzīgi.

Ivars: Regulāri nesekoju.

Anonīms lasītājs: Pozitīvi! Tādiem jābūt. Tie mani interesē pat vairāk nekā kritiķu viedoklis, jo spēj paust neatkarīgāku viedokli, skatu no malas.

Ilva: Skatītāju blogi ir laba alternatīva, lai noskaidrotu viedokli par izrādi. Man dažkārt labāk patīk lasīt tieši blogus, jo tur ir vairāk atspoguļotas skatītāja emocijas, vērojot izrādi. Profesionālie kritiķi bieži vien redz izrādes pavisam citādāk, tāpēc viņu recenzijas lasu tikai pēc izrādes.

Biruta: Nenozīmīgi.

Dace B: Ļoti interesanti.

Daina: Vajadzētu kaut dažreiz iepazīties ar neprofesionāļu domām.

Jānis B: Nelasu.

Aiva: Es priecājos, ka ir cilvēki, kuri ne tikai apmeklē teātri, bet arī raksta par to. Ne vienmēr interesanti, bet izlasu.

Gunārs: Atzinīgi, labprāt lasu.

Raimonds: It kā pozitīvi.

Zane B: Domāju, ka tas ir vajadzīgi, jo reizēm arī neprofesionāļi spēj sakarīgi un pamatoti izteikties.

Māris: Jā, kāpēc gan ne? Tas ir otrs avots, no kā arī ietekmējos, skatoties, kāds viedoklis dominē.

Kristiāna: Skatītāju blogi ir ļoti dažādā līmenī, tomēr tiem bieži uzticos. Ir tādi blogu veidotāji, kuri, atšķirībā no parastiem izrāžu komentētājiem, ir diezgan zinoši teātra jomā un redzējuši daudz dažādu izrāžu.

Jānis K: Dažkārt vērtīgāk, jo vērtē no reālās skatītāja vietas, ne iedomāta priekšstata, kādam priekšnesumam jābūt.

Ainārs: Tikpat objektīvi un neobjektīvi kā oficiālie kritiķi, bet tā rodam vairāk viedokļu. Arī angažētības mazāk.

Armands: Būtu labi, es to mēģinu darīt. Profesionalitāte var traucēt jaunu parādību vērtēšanai.

Andra: Tur var iegūt vidējo vērtējumu, salīdzināt ar savām domam.

Zane: Vērtēju pozitīvi, bet regulāri nelasu, vien tad, ja nejauši ieraugu Facebook.

Sigita: Pati rakstu blogu par redzētajām izrādēm un diezgan aktīvi lasu arī citu skatītāju blogus. Priecājos, ka nu jau arī teātri ir ieinteresēti par blogeriem, labprāt sadarbojas, ir atsaucīgi un atvērti. Manuprāt, ir labi, ka skatītāji publiski pauž savu viedokli, rakstot blogu par redzētajām izrādēm, jo tas ir veids, kā citiem izstāstīt saprotamā valodā, kas izrādē bija labs, kas – slikts. Patlaban jau ir tā, ka ļoti daudzi ietekmējas tieši no blogotājiem, nevis no kritiķiem.

Dace J: Skatītāju viedoklis parasti ir patīk – nepatīk līmenī, tad vēl ir gudras un gudrākas frāzes par aktieru spēli vai režisora darbu. Atšķirībā no labi izglītota kritiķa, skatītāju viedoklis parasti ir bez pamatojuma.

Linda B: Ir interesanti lasīt citu „parasto” skatītāju vērtējumu un salīdzināt ar savu, neiegrimstot profesionālos terminos vai salīdzinājumos ar „Eiropā tas jau sen ir noiets etaps”.

Maija: Interesanti salīdzināt ar savu viedokli, bet tas noteikti neietekmē izrādes apmeklējumu.

Inta: Reizēm liekas, ka blogu autori darbojas kā teātra lobētāji.

Anita: Skatītājs, lai kā censtos, ir tikai skatītājs, un viņa blogos viedoklis ir patīk vai nepatīk līmenī. Citreiz vēl arī spēles ar vārdiem, cilvēki grib izteikties par teātri, bet tas nav līdzvērtīgi tādu kritiķu viedoklim, kuri ieguvuši labu izglītību un pētījuši teātra procesus, daudz lasījuši, redzējuši izrādes.

Evita: Ar interesi šad tad palasu kādus blogus. Dažkārt tajos pausts interesants skatījums uz izrādi, varētu teikt – no cita leņķa. Bet speciāli nesekoju nevienam no blogiem.

Andris: Tā ir ļoti apsveicama kustība. Arī pašam ir bijusi vēlme ko tādu iesākt, bet jāvērtē, vai blogs pēcāk nokļūs pie savas mērķauditorijas. Te varētu iesaistīties teātra un kultūras portāli, aicinot, piemēram, piedāvāt savus recenziju variantus par konkrētu jauniestudējumu, kurus vēlāk pārskata un publicē atsevišķā sadaļā.

Aina: Pozitīvi, jo ir iespēja uzzināt vērtējumu daudzveidību, saprast viedokļu dažādību, tas ieinteresē un rosina personisko attieksmi.

Iveta: Kādreiz paskatos blogus. Bet tiem neuzticos!

Agnese: Rakstīt blogus mūsdienās ir modē. Ja to izvēlas rakstīt par teātri, man nekas nav pretī. Jāatzīst gan, ka pati neblogoju un citu blogiem līdzi nesekoju (palasu, ja meklēju informāciju par kaut ko).

Zuze: Ir labi, ka raksta. Galu galā tā ir mana izvēle – lasīt vai nelasīt. Ja blogs ir kvalitatīvs, kāpēc ne. Ja nekvalitatīvs – vienkārši pārtraucu lasīšanu. Ja tā netiek klasificēta kā „kritika”, bet pārdomas par izrādi, katram ir tiesības ko tādu darīt.

Kā vērtējat teātra kritikas situāciju Latvijā?

Zuze: Kopš parādījies Kroders.lv, noteikti ir labāk. Zinot, cik maz laikraksti pievērš uzmanību kultūrai un to, cik tomēr kultūras sfērā ir daudz notikumu – koncerti, izrādes utt. –, ir labi, ka ir platforma, kur publicēties. Tas, izvērtējot publicēšanās un pieejamības principu. Par pašiem kritiķiem – ir autoritātes, kuru viedoklis vienmēr interesē. Un ir tādi, kuru rakstītais īpaši neietekmē. Kā jau katrā jomā.

Aija: Kritika ir, un tas ir pozitīvi.

Inta: Viduvēji.

Dace: Labi. Ir interesanti raksti un interesanti vērtējumi.

Ivars: Pietiekami laba. Maz analīzes sezonas vai piecu gadu griezumā par tendencēm teātrī, režisora daiļradē, aktiera karjerā. Kritika neveicina procesus, tikai rezonē, nav recenziju pat par visam izrādēm.

Ilva: Uzskatu, ka Latvijā ir salīdzinoši daudz teātra kritiķu (gan profesionālie, gan blogotāji), ņemot vērā, cik daudz teātru un izrāžu ir kopumā. Kritika bieži ir vienveidīga un pakļauta kādam noteiktam apstāklim (tas varētu būt saistīts ar to, ka rakstam ir noteikts zīmju limits), kas liedz uzzināt visu par izrādi.

Biruta: Ļoti bēdīgi, angažēti.

Daina: Maza zeme, maz cilvēku, maz teātru un diemžēl arī (I) maz naudas kultūras jomā, lai tās profesionāļi paši, tieši nepastarpināti un daudz iepazītos ar to, kas notiek pasaulē, (II) savstarpējas patikas/nepatikas kritiķu pašu un kritiķu-teātra ļaužu starpā, (III) dažu kritiķu vēlme būt par absolūtās patiesības tribūniem, (IV) neieinteresētība t.s. nevalstisko teātru darbā un snobiska attieksme pret tajos notiekošo... Reizēm ir bēdīgi, uz to visu lūkojoties, bet ir arī kritikas, ko lasu ar prieku.

Jānis B: Daudz vērtētāju.

Aiva: Nav ar ko salīdzināt. Priecātos biežāk lasīt dažādus viedokļus, diskusijas.

Gunārs: Situācija apmierina.

Raimonds: Man liekas, ka viss ir kārtībā. Kritika kā kritika.

Zane B: Vajadzētu vairāk kritiķu, kuri turklāt būtu redzējuši vairāk no tā, kas notiek pasaulē, lai spēj Latvijas teātri skatīt kaut kādā (vismaz Eiropas) kontekstā.

Māris: Ir autoritātes, talanti (tā ir visās jomās), kuros ieklausos, piemēram, N. Naumanis, S. Radzobe. Nevērtīga šķiet kritika, kurā galvenokārt ir izrādes notikumu pārstāsts – tas ir tāpat kā domrakstā par literāru darbu, kur nav sava viedokļa un pierādījumu, bet ir tikai notikumu pārstāsts. Šādas kritikas ir diezgan daudz.

Kristiāna: Kopumā tā ir pozitīva, aptver diezgan plašu izrāžu spektru. Tomēr recenziju varētu būt vairāk.

Māra: Šaura atzītu speciālistu kopa, kur jau iepriekš prognozējams kritikas rezultāts.

Jānis K: Pārlieku teorētiska, atsaucēs un pārgudrībās sakņota: nepalīdz nedz skatītājam, nedz veidotājam.

Ainārs: Diemžēl – vērtēt var tikai to, ko iestudē. Režijas zemais līmenis liek slavēt pat tos, kas sasniedz viduvējības līmeni, jo pārējie ir zemāk par viduvējību.

Andra: Visumā labi, tomēr bieži pietrūkst kritiķu vērtējuma par izrādēm, kuras nav izdevušās ievērojamiem režisoriem.

Zane: Jāsaprot, ka Latvija ir maza, visi visus pazīst, tāpēc arī situācija ir tāda, kāda ir. Labi, ka ienāk jaunā kritiķu paaudze.

Sigita: Priecājos, ka šobrīd ir tāda mājaslapa kā Kroders.lv, kurā var izlasīt visu aktuālo par teātriem, tai skaitā kritikas. Viss ir viegli atrodams. Agrāk kritiķiem bija iespējams publicēties pārsvarā tikai avīzēs, bet nu jau aizvien lielāku nozīmi ieņem internets. Tādu studentu, kas beiguši augstskolu kā teātra kritiķi, ir diezgan daudz, bet sabiedrībā zināmi ir tikai daži, no kā tad arī daļa no skatītājiem ietekmējas. Kaut gan nu jau dažus kritiķus nemaz neņem vērā... Bēdīgi, ka ir tikai tie trīs, četri pazīstamākie, bet pārējie kaut kā klusiņām raksta, citiem neatpazīstot viņu vārdus...

Dace J: Interesanta. Par teātri interesējos sen, arī recenzijas, grāmatas par teātri un aktieriem lasu. Senāk recenzijas bija vairāk jūsminošākas par aktieriem, bet bija arī par ko. Tagad kritiķi ir ļoti atšķirīgi gan stila, gan arī inteliģences ziņā. Traucē un ir neizprotama dažu kritiķu nicinošā attieksme pret savu kolēģu darbu. No tā var domāt, ka iekšējā virtuve ir nežēlīga. Bet man kā vienkāršam teātra cienītājam šķiet, ka jaunie kritiķi ir gudri un arī objektīvi. No senākiem kritiķiem daži ir īpaši pietuvināti kādam teātriem.

Linda B: Ir daži glorificēti kritiķi, kuru negatīvais vērtējums var norakt izrādi, ir daudzi mācekļi, un ir diezgan mazskaitlīgs vidusslānis.

Maija: Pozitīvi vērtējami jaunie kritiķi, kuri vēl tikai par tādiem top. Interesanti lasīt viņu izrādes analīzes šajā portālā.

Armands: Kopumā labi. Tomēr dažkārt vērtējumi ir ar ļoti izteiktu pārākuma pakāpi, aizvainojoši, kaut, piemēram, kritiķis N. nebūt nav pārāks par režisoru M. Lai kādi uzskati/argumenti būtu, vērtējumi jāformē korekti. Ir žēl tajos gadījumos, kad nākas lasīt to, ko kritiķis iedomājies (piemēram, kādai jābūt izrādei), nevis vērtē iestudēto, bet iedomāto.

Anita: Laba situācija, Latvijā ir izglītoti un gudri kritiķi, īpašs prieks par jaunajiem kritiķiem, viņi ir atbildīgi par to, ko raksta, to var just. S. Radzobes un citu kritiķu ieguldījums ir arī vairākas nozīmīgas un interesantas grāmatas par Latvijas teātri (un ne tikai), arī par teātra personībām. Ļoti nepatīkama ir N. Naumaņa citu kritiķu pazemošana publiskajā telpā.

Evita: Pašlaik, šķiet, izvērsies tāds neliels kariņš starp S. Radzobi un N. Naumani. Pārējie izteikumos (recenzijās) ir mērenāki, savstarpējus „uzbraucienus” tā nemētā. Tā kā Latvijas teātru vide ir ļoti šaura sabiedrība, tad jebkurš recenzijas teikums var kādu skart ļoti personīgi, un droši vien bez personīga rakstura (vai tuvu tam) apvainojumiem neiztikt.

Andris: Katram kritiķim ir sava pieredze un simpātijas pret kādu teātri, un tas traucē absolūtai objektivitātei kopumā. It sevišķi, ja recenziju rakstījusi Silvija Radzobe vai Normunds Naumanis, kuri skarbi runā par to, kas nav izdevies. Ir daļa kritiķu, kuru recenzijas lasot ir sajūta, ka tie mēģina izpatikt abām pusēm – skatītājiem un izrādes veidotājiem. Pēc šādu recenziju izlasīšanas ieguvums ir ievērojami mazāks.

Aina: Latvijā ir visai maz iespēju lasīt operatīvu kritiku.

Iveta: Vajadzētu būt dažādībai, rakstīt kritiku uzreiz pēc pirmizrādes nevajag, bet atkārtoti noskatīties un tad objektīvi izvērtēt!

Agnese: Nekad nav garlaicīgi! Izrāžu vērtējumi dažkārt ir tik atšķirīgi, ka ir pilnīgi skaidrs, ka kritika nevar būt „objektīva”! Neesmu gan tajā vidē, bet pieļauju, ka mūsu kritiķi ļoti maz var noskatīties izrādes ārpus Latvijas, kaut gan tas būtu ļoti vajadzīgs, lai vērtētu Latvijas teātra procesus pasaules kontekstā.

Kroders.lv redakcija saka lielu paldies visiem lasītājiem, kas izrādīja atsaucību un piedalījās aptaujā! Ceram šo tradīciju veiksmīgi turpināt.