Normunds Akots

Teātra kritiķis

Tēvi, vistas un oriģināldramaturģija

Jaunās sezonas pirmo pirmizrādi „Mans nabaga tēvs” Nacionālā teātra direktors atklāja ar nelielu uzrunu publikai, kurā, starp citu, izskanēja arī zināmas bažas par riskiem, kas saistīti ar oriģināldramaturģijas iestudējumiem. Ojāra Rubeņa pieminētajai pretestībai, kuru gan publikā, gan arī pašā teātrī raisa oriģināldramaturģija, ir vairāki atšķirīgos uzskatos balstīti iemesli, un to iztirzāšana prasītu veselu rakstu, tomēr vienam no tiem pirms sarunas par Agneses Rutkēvičas jaunākās lugas iestudējumu Nacionālajā teātrī gribētos pieskarties. Jaunā dramaturģijas skola, kuras saknes nāk no Laura Gundara “Dramatikas” teorētiskajām nostādnēm, dramaturga profesionālo instrumentāriju šodien ir padarījusi par savdabīgu dramatiskā teksta vērtības mēru, piemirstot, ka līdzeklis nav un nedrīkst būt mērķis. Daļa jauno dramaturgu šodien paņem kādu situāciju, kurā viņi ir saskatījuši mūsu dzīves nebeidzamās ačgārnības, noraksta to sulīgos mūsdienīgas sarunvalodas dialogos un apgalvo, ka viņi fiksē laiku jeb runā par kādu sāpīgu sabiedrības problēmu. Pārlaižot acis tekstam, varētu teikt, ka kaut ko jau viņi fiksē un par kaut ko runā, taču dziļākā būtībā nepasaka neko vairāk par acīmredzamo, jo uz papīra ir uzliktas tikai kādas parādības sekas, kuras dzīvē ne mazāk spilgtās izpausmēs ir redzamas ik uz soļa. Aizmirsts paliek teātrim tik svarīgais Pītera Bruka iecienītais jautājums – Warum, warum? (Kāpēc, kāpēc? – vācu val.)

Ne jau visi šodien nāk uz teātri, lai paskatītos vieglu šovu par mūslaiku dzīvi un papriecātos par virtuozu aktierspēli. Daļa publikas teātri joprojām uzskata par mākslu un grib tajā izjust ne vien estētisku baudījumu, bet arī izprast sevi un pasauli, kurā dzīvojam. Uz teātri cilvēks šodien nāk, lai saprastu, kāpēc viņš šajos apstākļos rīkojas tieši tā, kāpēc viņš pēkšņi nolaiž rokas un padodas bezcerībai, kāpēc viņš pamet savu tēvu zemi un aizbrauc tur, kur kāds cits dzīvi un apstākļus ir sakārtojis labāk. Viss ir ieslēgts likumsakarībās (arī izvēle un nejaušības), vismaz Rietumu kultūrā, pie kuras piederam arī mēs, un, ja tiek radīts jauns dzīvi atspoguļojošs teksts, tad dramaturgam vajadzētu būt pirmajam, kurš sāk par tām domāt. Ja raksta lugu un nezina, ar ko tā beigsies (Agneses Rutkēvičas izteikums izrādes pašreklāmā skatīt šeit), tad arī mērķis paliek neskaidrs. Kompozīcija jau nav tikai vienkāršs notikumu izkārtojums uz skatuves, tas ir veids, kādā organizēt materiālu un izvērst tēmu, kurai izrādē būtu jāaizved skatītājs līdz tiem dzīves mezglu punktiem, kuros ir jāiedur adata ar jautājumu “kāpēc”.

Bruno - Ģirts Jakovļevs, Broņislava - Lāsma Kugrēna // Foto - Kristaps Kalns

Agnese Rutkēviča redz Latvijas laukos valdošo bezcerību, vēlas kaut ko sacīt par tēvu traģiskajiem likteņiem, jūt pārrāvumu, kas izveidojies starp paaudzēm, sameklē savā dzimtā attiecīgus prototipus un uzraksta lugu “Mans nabaga tēvs”, kura stāsta par to, kas notiek leišmales “Krievgaļos”. Pārtikusi saimniecība ir novesta līdz izputēšanas robežai, lopi pārdoti un pēdējās vistas vienu pēc otras nobeidz satrakojies gailis. Māju saimnieks Bruno dzīvo savā iedomu pasaulē un neapmierinātību ar notiekošo “izgāž” uz visiem, kas pagadās ceļā viņa neizprotamajās ikdienas gaitās. Viņa sieva Broņislava kūtī mīlējas ar priekšstrādnieku Jāzepu un visiem spēkiem pūlas “noturēt saimniecību virs ūdens”. Tā notiek daudzviet, un to zina pat tie, kas par to neko negrib dzirdēt, tādēļ svarīgi ir uzdot jautājumu, kāpēc tā notiek, jo ne jau tikai abstrakto varas tīkotāju rīcība vien visu nosaka. Arī varas pārstāvji nāk no mūsu vidus, varbūt pat ir auguši tādās pašās mājās, bet, tikuši pie lemšanas, nez kādēļ par to aizmirsuši. Tātad kaut kas notiek pašos cilvēkos, viņu iekšējās vērtībās, kas strauji pazūd plaisā starp paaudzēm. Lūk, arī iemesls jautājumam, taču jaunās dramaturģes teksts publiku līdz tam neaizved, bet tikai apraksta pastāvošo situāciju. Aprakstīt kaut ko vienmēr ir vieglāk nekā attēlot, bet jāatceras, ka teātra attieksme pret tādu dramaturģiju būs skeptiskāka. Ja lugas stāsts paliek tikai žurnālpatiesības līmenī un mērķtiecīgi nevirzās uz to, par ko cilvēki šodien domā, bet nerunā, tad dramaturģijai būs grūti tikt tālāk par Gunta Bereļa savulaik formulētajām “klasiski latviskajām vaimanām par grūto dzīvi”.

Neraugoties uz visu iepriekšminēto, oriģināldramaturģijas iestudējumiem teātru repertuāros ir jābūt nepārtraukti, saitei starp dramaturgu un teātri ir jābūt dzīvai un neveiksmes nedrīkst apturēt pulsāciju tajā. Igauņi to saprata jau krietnu laiku pirms mums, ieguldīja šajā saiknē prāvus līdzekļus, un šodien viņiem ir spēcīgas izrādes par ļoti sarežģītām savas identitātes tēmām. Elmārs Seņkovs ar savu īpašo interesi par “paaudzi pirms manis” ir viens no tiem latviešu režisoriem, kas ne tikai izprot šo, jau no Šekspīra laikiem labi zināmo, teātra eksistences pamatnosacījumu, bet cenšas arī to mūsdienīgās un spilgtās formās atdzīvināt uz skatuves. Savu skatījumu uz Rutkēvičas lugu Seņkovs vizualizē caur rūpīgi izslīpētas formas prizmu un groteskas ievirzes aktierspēli, saglabājot sev piemītošo līdzcietīgo objektivitāti pret visiem iestudējuma varoņiem. Dzīve pēc neatkarības iegūšanas viņus ir pilnībā izsmēlusi, cerības sabruka tik ātri, ka apgūt jaunos kapitāla diktētos spēles noteikumus viņiem, tāpat kā daudziem citiem, vairs nepietika spēka. Pārtikušajai Eiropai mēs vienalga esam un paliekam nomales vistu kūts, no kuras laiku pa laikam bankas var izcelt kādu zelta oliņu un centīgākos strādniekus pārvilināt savu mēslu šķūrēšanai. Nav nekāds brīnums, ka “Krievgaļu” iemītniekiem gribas vairs pietiek tikai izdzīvošanai, bet ar tādu kapitālu ir neiespējami kaut ko uzsākt “brīvā tirgus” sačakarētajā ekonomikā. Kad Broņislava, bažījoties par Jāzepa promiešanu, jautā, ko viņš īsti grib, atbilde skan vaļsirdīgi – da neko es negribu.

Jāzeps - Ivars Puga, Andris - Uldis Anže // Foto - Kristaps Kalns

Izrādē Bruno ir pa pusei nepieskaitāms, mūžīgi neapmierināts un dusmās nocietinājies savā čaulā pret pasauli, kura dara viņam pāri. Dusmas, kā zināms, ir savas bezspēcības atzīšana, un Ģirts Jakovļevs to precīzi iekodē tēla skatuviskajā eksistencē. Intelektuāli atpalicis, bet psiholoģiski nedaudz komplicētāks ir Jāzepa tēls, kura rīcību pamatā nosaka emocionālas dabas apsvērumi. Viņa infantilisms reizēm ir kaitinošs, taču biklais mēģinājums pa kluso iedabūt saimniecībā savu noklīdušo dēlu ir aizkustinošs, un Ivars Puga šo cilvēciski pretrunīgo salikumu lieliski izspēlē savas lomas nosacītajā zīmējumā. Rezonējošo Silvijas lomu atmiņā paliekošu uz skatuves padara Astrīda Kairiša. Askētiski, ar labu komisma ievirzi Andreja cilvēcisko kodolu izrādē atklāj Uldis Anže. Broņislava Lāsmas Kugrēnas enerģiski izvērstajās attiecību spēlēs ar pārējiem lugas personāžiem ir saimniecības pēdējais balsts. Viņa to itin labi apzinās, taču Broņislavā vēl gruzd no iepriekšējām paaudzēm mantots lepnums un spīts, kas ļauj šo smago nastu noturēt, līdz Mikus to pārdos kādam uzturēšanās atļaujas tīkotājam. Diāna pieder pie pirmās paaudzes, kas aktīvi iesaistījās “atgūtās dzīves veidošanā”, apguva ienesīgo psihiatra profesiju, daudz strādāja, salīdzinoši labi pelnīja, bet ģimenei un Mikum vairs laiku atrast nespēja. Pirmā paaudžu atsvešināšanās sākas tieši ar viņu, pārmantojamo vērtību nobīdes parādās sistēmas nomaiņā, kuru mēs saucam par “brīvības atgūšanu”, un tālāk jau plaisa tiek paplašināta pavisam citu spēku ietekmē, bet luga, protams, par to nerunā. Zanes Jančevskas spēle Diānas lomā ir stilistiski nedaudz saraustīta, taču liekas, ka režisors viņas uzsvērtajās rūpēs par tēvu ir ielicis tādu kā slēptu vainas apziņu par šo paaudžu plaisas atvēršanu. Jurģa Spulenieka Mikus izrādē ir tipisks “neatkarības laika neatkarīgās jaunatnes” produkts, kuru interesē vienīgi tehnoloģijas, komforts un viegla dzīve. Lugas autore gan kā pozitīvu momentu uzsver viņa spēju kaut ko radīt repa jomā, taču perspektīvā tas ir tas pats, kas uzticēt mūsu nākotni sienāžiem. Labi, ka Seņkovs izrādes finālā to visu ir pārvērtis groteskā ainā ar Eiropas zvaigznīšu vilinājumu “brīvajiem sienāžiem”. Neko iepriecinošu jau tā nesola, jo Bruno uzticētos senču pelnus Mikus it kā nejauši, bet bez nožēlas izkaisa vējā.

Diāna - Zane Jančevska, Mikus - Jurģis Spulenieks, Jāzeps - Ivars Puga // Foto - Kristaps Kalns

Spilgtākā un droši vien arī pārsteidzošākā loma izrādē ir gailis Bērziņš (kā izsakās kāds no lugas personāžiem, iepriekšējo gaili Bruno esot dēvējis par Zatleru), kuru Armands Berģis aktieriski ir noslīpējis līdz apskaužamai perfekcijai. Viņa saspēles ar Bruno, dīvainās reakcijas un pieklusinātā vistiņu bendēšana ir daudz trāpīgākas, nekā izskatās no malas. Režisors kopā ar aktieri tur ir iestrādājis veselu asociāciju kamolu, no kura katrs pēc savas patikšanas un saprašanas var izvilkt pavedienus, kas aizvedīs skatītāju ne vien līdz „Krievgaļos”, bet daudzos Latvijas nostūros notiekošajam. Veiksmīgi piemeklētā izkāpinātā spēles maniere, stilistiskie kontrasti un izrādes vizuālais koptēls rada pateicīgu augsni vispārinājumiem, kas apliecina Seņkova spēju arī no pieticīga dramaturģiskā materiāla radīt izrādi, kura liek aizdomāties, bet režisora solīto izejas meklēšanu no bezcerības varbūt ir jāsāk tieši ar domāšanu.