Recenzijas

14. oktobris 2014 / komentāri 1

Kurš ietur pauzi

Savulaik tieši tā Sergejs Jurskis, izcils teātra un kino aktieris, nosauca savu grāmatu (Кто держит паузу), kurā shematiski, bet precīzi iezīmēja starpību: teātrī pauze ir atkarīga no aktiera, kino – no režisora. Kino režisors ir neapstrīdams un galīgs autors, viņš „ietur pauzi”, nosaka ritmu un tempu, detaļas un izcēlumus, taču post factum, kad veido savu skatījumu tam, kam aktiera darbs ir bijis sava veida jēlmateriāls. Turpretim teātra režisors ir spiests savu gribu paust daudz kategoriskāk un jau iestudēšanas laikā, jo „pēcapstrādes” nebūs.

Divdesmit minūtes ar metranpāžu

Režisora Borisa Frumina JRT iestudētā izrāde „Provinces anekdotes” 3. oktobrī (to der pieminēt, jo iestudējuma struktūra ir tik vaļīga, ka tas varētu ikreiz jūtami mainīties) sākas daudzsološi un turpinās vēl jo labāk. Pirmajā viencēlienā „Gadījums ar metranpāžu” starp Ivetas Poles un Gata Gāgas viesnīcas kaimiņiem, ko savedis kopā klusējošs reproduktors svarīga basketbola mača laikā, valda tas seksuālas spriedzes piesātinātais mulsums, ka bezmaz vai katra frāze – kā agrīnos tīņa gados – izklausās divdomīgi. Tas, ka viņi sēž pa gabalu vai stāv miera stājā, dziņas un alkas tikai pastiprina un padara jau gandrīz taustāmas. Viesnīcas administratora Kalošina parādīšanās – jo ir mītiskais padomju pilsoņu tikumības „dedlains”, stunda pirms pusnakts – situācijas divdomību padara nepārprotami viennozīmīgu. Andra Keiša administrators ir kaut kas brīnišķīgs: absolūti atpazīstams „mazā priekšnieka” psiholoģiskais tips un reizē spoža karikatūra, kurā katra līnija, žests un vaibsts paspilgtināts līdz raksturam, ja ne liktenim: kā notrīsuļo mīkstā priekšnieka plaukstiņa, vajadzīgo tikumisko un ģeogrāfisko virzienu norādot, cik nelokāma viņa pārliecība, ka grēks ir iedzimts, bet administrācija visvarena! Ar Gata Gāgas Potapovu Kalošins vārda tiešajā nozīmē karo, jo tas ir vienīgais padomju vīriešu cienīgais saskarsmes veids: viens kā pēdējā ierakuma aizstāvis ieķeras stenderēs, otrs griež krūti pretim izvirtībai kā ambrazūrai. Tā ir titānu cīņa – lēna un monumentāla, it kā no sava postamenta Tautsaimniecības sasniegumu izstādes vārtpriekšā būtu nokāpuši Veras Muhinas Strādnieks un Kolhozniece. Kaut arī šīs cīņas mērķis un iegansts nav pat olas čaumalas vērts. Sirds gavilē – režisors atradis lielisku atslēgu padomju pasaules uztveres atšifrēšanai un anekdotes kā žanra inscenēšanai.

Te nepieciešama neliela teorētiska atkāpe. Anekdotes algoritma pamatā ir noteiktas, skatītājiem/klausītājiem pazīstamas vēsturiskas, sociālas, kulturālas vai tamlīdzīgas situācijas parodēšana, manipulēšana ar noteiktiem priekšstatiem, kamēr tie maina sākotnējo nozīmi, un beigās seko paradoksāls atrisinājums, kas arī rada katarsi – šajā gadījumā smieklus.

Izrādes sākumā ir gan parodijas elementi, gan paradoksāla mērķu un līdzekļu nesamērojamība, gan skatītāja/klausītāja paredzēšana, kam tūlīt jāseko, utt. Bet pats galvenais – saglabājas „nedateiktais”, kolektīvais noklusējums. Zāle smejas līdz asarām. Apmēram pirmās divdesmit minūtes.

Viktorija – Iveta Pole, Potapovs – Gatis Gāga, Kalošins – Andris Keišs // Foto – Jānis Deinats

Pēc tam pamazām smiekli rimst. Jo notiekošais vairs neattīstās pēc anekdotes likumiem, turklāt tiek pārkāpts viens no pamatprincipiem – nekad neizstāstīt visu līdz galam un, diespasargi, neko neizskaidrot. Kalošinam atduroties pret mītisko metranpāžu, darbība sāk rotēt uz vietas, aizvien no jauna atkārtojot jau zināmo: nevienam nav ne jausmas, kas ir nolamātais viesis. Kad situācija no Kalošina viedokļa kļūst nekontrolējama, viņš pieņem anekdotei atbilstošu paradoksālu lēmumu izlikties par vājprātīgu un turpat viešņas numuriņā liekas gultā. Taču līdz ar to iesaistās jaunas personas – Kalošina sieva, dakteris un sievas mīļākais –, kurām vairs ir tikai paskaidrojoša funkcija, toties nav pamata sākumā pieteiktajai titānu cīņai par neko. Turklāt ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka Regīna Razuma, Ģirts Krūmiņš un Varis Piņķis spēlē citā toņkārtā. Tā vairs nav monumentālā pieminekļu kauja, bet teatrāli izkāpināts sadzīviskums ar pauzēm, kas krietni vien atgādina pašdarbnieku ņemšanos. (Bet amatieru prasmes vai neprasmes taču nevarētu būt profesionāla teātra parodiju objekts.)

Uz brīdi spriedze atjaunojas, kad, atbilstoši anekdotes likumiem, Kalošins patiesi sāk mirt, no metranpāža kā no Gogoļa revidenta pārbijies, un nāves priekšā izaug turpat vai par cienījamu cilvēku. Taču laimīgās (?) beigas, ko noteikusi Vampilova luga un pret kurām nav iestājies arī režisors, atkal liek smiekliem apklust. Un publika starpbrīdī izklīst, gan nosmējusies pirmajās divdesmit minūtēs, taču arī piesardzīga un vīlusies.

Gadījums ar eņģeli

Precizitātes labad jāatzīst, ka jēdzienam „anekdote” ir vēl kāds kultūrvēsturisks skaidrojums – vienkārši gadījums, parasti no slavenību dzīves, palaikam pat bez vēlēšanās izsmiet. Pēc tāda veida anekdotes izskatās diptiha otra daļa „Divdesmit minūtes kopā ar eņģeli” – pastāsts par diviem dzērājiem, kas izmisumā izkliedz pa logu savu vajadzību pēc trim rubļiem, bet dabū veselus simt un nobīstas.

Šādu anekdotes jēdziena devalvāciju varētu skaidrot dažādi. Vienkārt vaina, manuprāt, ir pašas dramaturģijas irdenumā. „Eņģelī”, atšķirībā no „Metranpāža”, nav viena neapstrīdama centrālā varoņa, savukārt galvenais notikums sazarojas vēl vairāk, un dažām darbības personām vienkārši trūkst patiesas saāķēšanās ar to. Vampilovs vispār nav no vieglajiem dramaturgiem, un viņa lugas itin nemaz nav „pašspēlējošas”. Bet „Provinces anekdotes” turklāt ir radušās, apvienojot un papildinot divus jaunības gados sarakstītus viencēlienus. To izvēlei, atkārtošos, vajadzīga ļoti spēcīga motivācija un skaidrs skatuviskais risinājums. Un – režisora mērķtiecīgas pārveides un svītrojumi, kas ļautu lugu uztvert arī pilnīgi citā laikmetā un kontekstā.

Otrkārt, Boriss Frumins izrādi veido ar kinorežisora piegājienu, atstājot aktieriem vairāk telpas patstāvīgai tēla meklēšanai, nekā tas būtu lietderīgi no skatuviskā viedokļa. Viņš ir radījis visnotaļ vaļīgu izrādes struktūru, kuru pēc tam savilktu kopā un fiksētu izvēle un mērķtiecīga montāža. Taču to nav un nebūs. Bet aktieri strādā šajā vaļībā, atbilstoši savai izpratnei un, gluži iespējams, arī izrādes emocionālajai temperatūrai un plūdumam, proti, „kā gadās”. Bez stingra karkasa ikviena neprecīza intonācija spēj paraut līdzi nākamo, bet spriegumu akumulējošas pauzes kļūt par vienkāršu klusēšanu starp replikām. Diemžēl tieši tas arī notiek šajā reizē, kad dziestošie smiekli pirmajā daļā varēja ietekmēt aktieru pašsajūtu otrajā.

Skats no izrādes "Provinces anekdotes" // Foto – Jānis Deinats

Varu vienīgi minēt, ka režisors iecerējis izrādi ne vien kā ironizēšanu par dzīvi un cilvēkiem, kādi nu tie bijuši, bet arī kā nopietnu brīdinājumu nenovērtēt par zemu draudus atgriezties šajā situācijā. Acīmredzot šī nolūka dēļ otrā viencēliena un tamlīdz visas izrādes finālā par galveno kļūst nevis Ģirta Krūmiņa agronoms Homutovs, virsrakstā minētais eņģelis, kas atdod pirmajiem pretimnācējiem mātei, dzīvai esot, neaizsūtītos simt rubļus, bet Ivara Krasta spēlētais mūziķis, tātad radošās inteliģences pārstāvis Baziļskis, kurš paššaustīšanās lēkmē krīt ceļos un, šķiet, atzīst savu vainu visu pārējo „vienkāršo ļaužu” priekšā. (Pārceļot mūsdienu Latvijas situācijā, tieši JRT māksliniekus jau nu varētu vismazāk vainot konformismā un klusēšanā, ko parasti pārmet šim sabiedrības slānim, bet diez vai tāds bijis režisora nolūks.)

Varu iedomāties kādus četrus iemeslus, kāpēc lai teātris šodien ķertos pie lugas, kas iegremdēta padomju reālijās:

  • tā ir izcila dramaturģija ar raksturiem, kas kāpj pāri jebkuram jūtu, prāta vai iekārtas žogam;
  • tā rada nostalģiju, jo atgādina par aizgājušo jaunību, kad zāle bija principiāli zaļāka;
  • tā mazohistiski ļauj uzplēst kādu rētu vai pasmieties par muļķo sevi pašu brāļu tautu aplokā, vai atcerēties, cik slikti bija;
  • tā pierāda, ka cilvēka daba nemainās, lai kas arī apkārt notiktu.

Pirmais variants, manuprāt, var tikt attiecināts uz Gunāra Priedes „Zilo” vai Paula Putniņa „Gaidīšanas svētkiem”, Aleksandra Volodina „Pieciem vakariem” vai Alekseja Arbuzova „Manu nabaga Maratu”, dažām Aleksandra Vampilova lugām (taču ne viņa „Provinces anekdotēm”).

Pieņemu, ka Mārtiņa Eihes Valmieras iestudējumam pamatā ir ceturtais iemesls – vēlēšanās norādīt, ka bailes un verdziskums ir cilvēka dabā un sociālā iekārta nav pie tā vainīga. Borisa Frumina uzvedums Jaunajā Rīgas teātrī vedina domāt par trešo iemeslu, kam klāt nāk arī brīdinājums. Taču tam jau ir visai maza rezonanse. Tie, kas godam izturējuši četras izrādes stundas, steidzas mājup. Bet cik daudzsološs bija sākums!

Atsauksmes

  • I
    Ilze

    Cik daudz pieņēmumu! Virsrakstā lietotais vārds anekdote attiecināms uz izrādes žanru? Pieņēmums, ka minstināšanās starp vīrieti un sievieti nozīmē seksuālu spriedzi. Pieņēmums, ka kinorežisora piegājiens ir dot „aktieriem vairāk telpas patstāvīgai tēla meklēšanai”. Pieņēmums, ka darbības tīšs palēninājums un detalizēti skrupuloza ielūkošanās tēlu psiholoģijā (pat ja tur gandrīz nekā nav) nozīmē „vaļīgu izrādes struktūru”. Pieņēmums, ka Vampilova luga „nav izcila dramaturģija ar raksturiem, kas kāpj pāri jebkuram jūtu, prāta vai iekārtas žogam”. Manuprāt, tā ir klasika – līdz smiekliem un šausmām atklājot padomju cilvēku domāšanu un vērtības. Piekrītu - brīdinājums.

Rakstīt atsauksmi