Silta tumsa

Ar izrādi „Mēness dārzā” pēc Kārļa Skalbes pasaku motīviem „Dirty Deal Teatro” sadarbībā ar biedrības “Ascendum” bērnu kultūras projektu “Garā Pupa” uzsācis programmu „Šmulītis” – teātra izrāžu ciklu bērniem un jauniešiem. Uz teātra apmeklētāju jaunāko auditoriju orientēta īpaša repertuāra izveide ir ļoti būtisks solis, kas sperts visai kūtri iestaigātajā Latvijas teātru ceļā pie bērniem un jauniešiem. Turklāt līdz šim „Dirty Deal Teatro” tapušās bērnu izrādes, kas tagad iekļautas „Šmulīša” repertuārā, ļauj cerēt, ka šīs programmas darbi arī turpmāk ne tikai izklaidēs vai izglītos bērnus, bet jau no mazām dienām pieradinās pie teātra kā vietas, kur var iegūt īpašu mākslas pieredzi.

Režisores Ingas Tropas jaunākais darbs veidots, domājot par iekšējā un ārējā attīstībā strauji augošu un kontrastainu vecuma grupu (14+), kas, visticamāk, diez vai vairs vēlēsies identificēties ar Šmulīša tēlu. Taču pati izrāde pievēršas tādām tēmām kā mīlestība, nāve, dzīves jēga un cilvēka gara robežas, apvieno ideālismu, dumpi pret dzīvi un alternatīvus tās pieņemšanas mēģinājumus, līdz ar to pusaugu vecuma skatītājiem varētu būt visnotaļ aktuāla (izrāde gan ir piemērota arī jebkura vecuma pieaugušo auditorijai).

Aktrises un režisores Ingas Tropas režijas pieredzē „Mēness dārzā” iekļaujas sava veida triloģijā, kas secīgi veidota dažādu vecumu auditorijai: „Kā saule gadījās” (pirmsskolas vecuma bērniem), „Baltā grāmata” (sākumskolas skolēniem) un jaunākais iestudējums. Ja pauze starp izrāžu tapšanu būtu lielāka, varētu domāt, ka režisore aug līdz ar saviem skatītājiem. Visiem šiem darbiem raksturīga vēlme būvēt pasaules modeli, izejvielu meklējot folklorā („Kā saule gadījās”) vai hrestomātiskos latviešu literatūras darbos – tātad laika gaitā pārbaudītās vērtībās. Iedvesmojoties no mītiskā pasaules skatījuma, Inga Tropa veidojusi arī izrādi „Deviņi. Mīts par radīšanu”, kurā divu aktieru izpildījumā bez vārdiem tika izspēlēts cilvēka – gan vīrieša, gan sievietes – mūža gājums.

Mikrokosmā, kuru Inga Tropa modelē savu izrāžu skatītāju acu priekšā, likumsakarīgi un arī harmoniski līdzās pastāv kā dzīves sākums, tā gals (nāves tēma ir ļoti būtiska izrādē „Baltā grāmata”, necenšoties no tās pasargāt bērnus). Visās izrādēs režisore meklē harmoniju ar dabas likumiem. Ceļu pie dabiskuma var saskatīt gan tādu matēriju kā koks, smiltis, ūdens, uguns izmantojumā, gan rimtajā, līdzvērtīgajā dialogā, kuru mēģināts veidot gan starp aktieriem un skatītājiem, gan pašu aktieru starpā.

Arī izrādes „Mēness dārzā” pasaule lielā mērā darbojas pēc šīm likumībām. Tomēr tajā (domājams, gan Skalbes pasaku intonācijas dēļ, gan domājot par izrādes mērķauditoriju, t.i., depresīvi tendētiem pusaudžiem) daudz vairāk vietas atvēlēts tumsai un nāvei kā estētiskiem fenomeniem, ļaujot pat saskatīt gotiskās subkultūras iezīmes. Izrādes gaismu režijā (gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers) dominē tumsa; aktieri tērpti dažādu toņu un faktūru melnā gammā ieturētos kostīmos (tērpu mākslinieki Kristians Aglonietis un Elza Ozolīte). Aktieri Karīna Tatarinova un Kristaps Ķeselis, kuru kostīmos saskatāmas vairāk gludas faktūras un  lakoniskas līnijas, atgādina noslēpumainus tumsas bruņiniekus vai kāda kulta kalpotājus, savukārt Elīnas Dambes un Jāņa Kroņa tērpu raupjums raisa asociācijas ar zemnieku apģērbu stilizāciju. Kostīmos pavīd arī viegli caurspīdīgas, palsi gaiša auduma detaļas, kas līdzīgi kā dzīvā uguns, ar kuru vairākās izrādes epizodēs spēlējas aktieris Kristaps Ķeselis, trausli plandās uz tumšās telpas fona.  

Skats no izrādes "Mēness dārzā" // Foto – Inga Plūme

Izrādes scenogrāfija tapusi kolektīva darba rezultātā, tās autori ir veseli trīs mākslinieki: Kate Krolle, Evelīna Deičmane un Jānis Dzirnieks. Telpas iekārtojums ir  lakonisks – tumši dažāda augstuma sekli podesti/kastes. Vairākos no tiem, paceļot virsmu, atklājas zeme, ūdens vai māls, kuri tiek izmantoti dažādās izrādes epizodēs. Noceltās virsmas tiek lietotas arī kā tāfeles, lai ar baltu krītu uzrakstītu nākamās pasakas nosaukumu – „Milzis”, „Ceriņa krūms”, „Mēneša dārzā”, „Ezerieša meita”, „Bendes meitiņa”, „Dvēseļu mežs”, „Piecpadsmit” –, tādējādi ļaujot skatītājiem pēc izrādes pasakas uzmeklēt un izlasīt.

Ap lasīšanas procesu kā centrālo asi būvēta izrādes kopējā struktūrā. Aktieri spēles telpā sastopas, lai kolektīvi lasītu un izdzīvotu Skalbes pasaku pasauli. Izrādes, kuras pievēršas lasīšanai kā aktam, Latvijas teātra pēdējo gadu ainā var atrast ne mazums (pirmie prātā nāk piemēri no Jaunā Rīgas teātra repertuāra – „Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā”, „Dzeja”, „Gaismotāji. Pēc žurnāla „Rīgas Laiks” motīviem”). Pēc līdzīgiem principiem organizēta arī Ingas Tropas iepriekšējā izrāde „Baltā grāmata”. Lasījuma veids izrādes gaitā tiek variēts – kādam no aktieriem ieņemot teicēja lomu un citiem izpildot konkrētu varoņu replikas, kā arī vairākiem aktieriem tekstu melodiski skandējot kopā, tādējādi lasīšanas procesu interpretējot kā rituālu pieredzi. Aktieris kā lasītājs ar grāmatu rokā ceļo no skatuves centra uz perifēriju, notupstas skatītāju rindu priekšā, tumsā slīgstošajā telpā ar mazu lukturīti izgaismojot grāmatas lapas. Atsevišķās izrādes epizodēs dominējošā teksta ritmizācija aizēno vārdu nozīmi, līdz ar to telpā klātesošā – vizuālā, ķermeniskā, skaniskā – pasaule kā sensora pieredze ņem pārsvaru pār Skalbes verbāli atainoto pasaku telpu. Turklāt vairākas pasakas izrādē izmantotas arī diezgan fragmentāri. Tomēr teksta reducēšana, priekšplānā izvirzot runas melodiskumu, liek vēlēties, lai aktieri kolektīvo un individuālo teksta „dziedājumu” izkoptu precīzāk.

Iedarbīgākais „Mēness dārzā” slānis ir tumši piesātinātā vizualitāte, kuras vieliskumu sabiezina aktieru spēles ar pirmelementiem – ūdeni, uguni, zemi. Diemžēl pilnīgas pasaules radīšanai izrādē traucē dažādi atkritieni – pirmkārt, tās ir pauzes starp pasakām, otrkārt, izrādes ainu kvalitātes neviendabīgums. Pasaku starplaikos aktieri paši veic nepieciešamās skatuves pārbūves. No vienas puses, tādējādi netiek slēpta norises teatrālā iedaba (kas var tikt skatīta kā sastāvdaļa godīgam dialogam starp māksliniekiem un skatītājiem). No otras puses, skatītāju acīm atklātas, šīs faktiski nav pauzes, bet gan intermēdijas.Taču, lai iekļautos kopējā izrādes plūdumā, tās prasa precīzāku tehnisko slīpējumu (kas tāds varētu nebūt sadzīviskākas estētikas gadījumā).

Elīna Dambe izrādē "Mēness dārzā" // Foto – Inga Plūme

Lai arī katra pasaka iezīmēta ar virsrakstu un tās savstarpēji atdalītas ar pārbūvēm, domājams, tās iecerētas kā cita citu papildinošs kopums, kur dažādi sižeti savijas vienotā dzīves redzējumā. Atsevišķas ainas veido dialogu. Piemēram, „Ezerieša meita” un „Bendes meitiņa” papildinoši atklāj mīlestības un nāves tēmu. „Ezerieša meita” ir izrādes jutekliskākā aina, kurā jaunā aktrise Elīna Dambe garā, teju caurspīdīgā ūdens samērcētā tērpā rada parafrāzi par prerafaelīta Džona Evereta Milē hrestomātisko gleznu „Ofēlija”. Ezerieša meitas seksualitātes evolūcija tiek atklāta caur saskari ar ūdeni, kurā slīgst viņas miesa, un mālu, ko mīca viņas un Jāņa Kroņa atveidotā Kalpa kājas. Šai pasakai sekojošā „Bendes meitiņa” ir Karīnas Tatarinovas solo darbs – ārēji lakonisks, bet aktrises emocionāli piesātināts abstraktas, nejutekliskas mīlestības idejas portrets. Šīs abas pasakas izvēršas par izrādes kulmināciju, kam likumsakarīgs turpinājums ir virzība nāves tēmas padziļinājumā ar pasaku „Dvēseļu mežs”. Diemžēl didaktisku iespaidu atstāj no pasakas „Piecpadsmit” izlobītā sentence par gudro, kas vienīgais saskatīja miljonu, kamēr visi citi apmierinājās un akli korītī sludināja vien piecpadsmit. Ainas plakātisms kontrastē ar izrādes kopējo tēlainību, tādējādi nevis izceļot maksimālisma ideju, bet gan nivelējot to.

Izrāde kopumā nebūt nav pamācoša vai sludinoša. Pasaule, kādu to redzam „Mēness dārzā”, ir sāpju pilna, bet vienlaikus brīnišķīga. Tā ir tumša, bet silta un apņemoša, tādējādi drīzāk mudinot nevis uz pusaudzisku dumpi, bet gan uz pieņemšanu un samierināšanos.