Recenzijas

5. februāris 2015 / komentāri 0

Pasaule, kas pilna pārsteigumu

Bērni mīl teātri tikpat ļoti kā pieaugušie, secinu pēc trīs šoruden tapušu iestudējumu apmeklējuma Latvijas Leļļu teātrī. Gan lielajā, gan – vēl jo vairāk – teātra mazajā zālē notiek spraigs cīniņš par sēdvietu atrašanu, un vairākkārt no blakus sēdošajiem bērniem var dzirdēt izmisīgus saucienus: „Mammu, es neko neredzēšu!”, kas gan ātri vien aizmirstas, tikko sākusies izrāde. Teātris – ar dažādiem skatuves trikiem un brīnumiem, ar aizkustinošu atmosfēru, aizraujošiem piedzīvojumiem un ātri iemīlamiem varoņiem – ir neatņemama bērnības daļa, un Leļļu teātris šosezon dažāda vecuma bērniem piedāvājis trīs izrādes, kas tapušas pēc vairāk vai mazāk pazīstamu un iemīļotu stāstu motīviem.

Bērnības garša

Lielajā zālē sezona atklāta ar īstenu „bērnības klasiku” – Ģirta Šoļa iestudēto izrādi „Emīls un Berlīnes zēni”, kam pamatā vācu rakstnieka Ēriha Kestnera garstāsts. Uzvedumā izdevies ne tikai saglabāt Kestnera stāsta koncentrātu, pārvēršot to lakoniskā, taču sirsnīgā piedzīvojumā, bet arī skatuves valodā iedzīvināt visiem labi pazīstamās grāmatas ilustrācijas, kuras veidojis vācu mākslinieks Valters Trīrs. Iestudējums atgādina atdzīvojušos grāmatu, no kuras lappusēm brīnumaini izkāpušas milzīgas kartona lelles.

Kaut arī mākslinieka Reiņa Pētersona darinātie kartona cilvēki, salīdzinājumā ar kustīgo, dzīvīgo aktierisko izpildījumu, ir statiski, tiem tomēr piemīt zināma dinamika, kas panākta ar detaļu palīdzību. Aktieri, paslēpušais aiz trīsmetrīgo plakano leļļu mugurām, kustina to rokas, kājas vai galvas un ar dažādu komisku paņēmienu palīdzību padara šīs figūras par spilgtiem tipāžiem Emīla un viņa draugu piedzīvojumu stāstā. Kāda no vilcienā sēdošajām tantēm, apetelīgi gremojot līdzpaņemto sviestmaizi, kustina apaļos kartona vaigus, bet policijas inspektors, laiski izmeklējot zādzību, kūpina kartona cigāru, caur kartona muti pūšot īstus dūmus. Radītais vizuālais efekts šīs lelles ļauj uztvert gan kā simbolu stīvajai pieaugušo pasaulei, kurā cilvēkus vada noteiktas uzvedības normas, burtiskā un pārnestā nozīmē ierobežojot kustību brīvību, gan kā atsauci uz bērnu iztēles pasauli, kurā, iespējams, gluži reāli cilvēki pārtapuši par spilgtām komiksa figūrām. Šai kartona estētikai pieskaņoti arī skatuves prospektā demonstrētie zīmētie video kadri, kas ļauj veikli nomainīt darbības norises vietas un ar detektīva cienīgu intrigu izsekot ļaunā laupītāja gaitām, kā arī precīzi izpildīti ēnu teātra elementi.

Pa kreisi: Valtera Trīra ilustrācija grāmatai  „Emīls un Berlīnes zēni”. Pa labi: skats no izrādes // Foto – O. Zernovs

Izrādē plaši izmantots atsvešinājums – skatuves darbības pavada mūziķu radītie komiski izkāpinātie trokšņi, tāpat darbības nosacīto dabu uzsver dažādi kartona rekvizīti, kas izmantoti īstu priekšmetu vietā. Piemēram, Emīls, braucot uz Berlīni, tantei ved nevis īstu puķu pušķi, bet lielu kartona gabalu, uz kura rupjām līnijām ieskicētas ziedu pušķa kontūras, bet Emīla māsīca Ponija Cepurīte pa skatuvi stumj nevis īstu, bet uz kartona uzzīmētu divriteni ar kustīgiem ratiem. Minētie triki ne tikai piešķir skatuves darbībai spēles garšu, bet arī viltīgi ļauj aktierus ievietot „pieaugušo pasaulē” – ne tikai lelles, bet arī kartona rekvizīti un scenogrāfijas objekti gudri veidoti tā, lai aktieri proporcionāli tik tiešām izskatītos kā mazi bērni. Sevišķi tas izdevies ainā, kurā Pētera Galviņa atveidotais Emīls sēž otrpus milzīgajam policijas inspektora galdam.

Spēles principu turpina arī izrādes muzikālais pavadījums, ko šķietami bezrūpīgā vieglumā rada trīs mūziķi – Druvis Anusāns, Normans Bārbals un Rodions Kuzmins, kuri brīžiem liek instrumentus pie malas un iejūtas arī Emīla draugu lomās. Komponista Kārļa Kazāka radītā mūzika ir neatņemama un organiska uzveduma sastāvdaļa – tā pastiprina izrādes nebēdnīgo, jautro atmosfēru, veiksmīgi sasaista atsevišķās ainas vienotā ritmā un ļauj izvairīties no mehāniskas sižeta atrādīšanas, kas ir bieži sastopama parādība skatītājiem labi pazīstamu stāstu skatuves versijās.

„Emīls un Berlīnes zēni” ir izteikta ansambļa izrāde, kurā jūtams aktieru spēles prieks un humora izjūta – spilgti tēli ir gan jaunā aktiera Pētera Galviņa attēlotais naivais, bezgala pieklājīgais un draudzīgais Emīls, gan Baibas Nejas enerģiskā un spurainā Ponija Cepurīte, gan Artūra Putniņa smieklīgi pārgudrais Profesors, gan Miķeļa Žideļūna drosmīgais Gustavs. Uz pārējo fona gan īpaši gribētos izcelt Edgara Kaufelda veikumu – aktieris, apvienojot sirsnīgu vēlēšanos būt visu notikumu epicentrā ar nepieciešamo dīvainības devu, smīdina skatītājus Otrdieņa lomā, bet jau nākamajā brīdī, nomainot kostīmu, neuzkrītoši parādās uz skatuves kā slīpais zaglis Grundeiss.

Emīls – Pēteris Galviņš //  Foto – O. Zernovs

Taču iestudējums atmiņā paliek ne tikai ar jau labi pazīstamo Emīlu un viņa Berlīnes draugiem, bet arī kā jautrs un sirsnīgs stāsts, kurā vajadzīgajā proporcijā apvienots „pareizais” (stāsta morāle) un „nepareizais” (varoņu izspēlētās blēņas), radot īstu bērnības garšu.

Starp jautro un skumjo

Nepiespiesti vieglā un jautrā intonācijā veidota arī krievu trupā iestudētā izrāde „Kentervilas spoks”, kuras režisore ir Nadežda Aleksejeva. Viesrežisore no Krievijas iepriekš Leļļu teātrī ar panākumiem iestudējusi izrādi „Mazais samurajs jeb Snaudošā pūķa pasaka”, kura 2010./2011. gada sezonā tika nominēta „Spēlmaņu nakts” balvai. Līdzīgi kā iepriekš, arī jaunajā izrādē režisore strādājusi kopā ar savu radošo komandu – mākslinieku Igoru Semenovu un komponisti Tatjanu Bobrovu.

Oskara Vailda 1887. gadā sarakstītajā stāstā „Kentervilas spoks”, līdzīgi kā citos rakstnieka darbos, dominē skumji ironiska intonācija – stāsta galvenais varonis ir vientuļš spoks, kurš acīmredzami nav spējis atvadīties no dzīves šaisaulē un kura nosacītais miers tiek iztraucēts, kad Kentervilas muižu nopērk amerikāņu ģimene. Vailds no ironiska skatupunkta attēlo konfliktu starp spoku un jaunajiem muižas īpašniekiem, simboliski pretstatot garīgās un materiālās pasaules vērtības. Ja amerikāņu dzīves skatījums balstīts filozofijā, ka „visu iespējams nopirkt par naudu”, tad spoka izpausmēs saskatāms kaut kas no mākslinieka – viņš radoši izmanto visdažādākos līdzekļus (žvadzošas ķēdes, čīkstošas durvis, „neizmazgājamus” asiņu traipus u.tml.), lai teatrāli demonstrētu savu klātbūtni un uzturētu gadsimtiem ilgušas tradīcijas.

Skats no izrādes „Kentervilas spoks” // Foto – V. Straume

Šis savstarpējais cīniņš par muižas saimnieka godu izrādē attēlots izteikti komiskā darbības līnijā – ēnu teātra estētikā izspēlētas dažādas spokošanās ainas, traucējot muižas jauno īpašnieku naktsmieru un ikdienas gaitas. Taču līdzās veiksmīgi risinātām ēnu teātra saspēlēm izrādē izmantoti arī nedaudz pašmērķīgi triki, lai sasmīdinātu skatītājus, kā, piemēram, vairākkārt izpildītie dejojošā skeleta priekšnesumi, kuru laikā tas kaut kur iesprūst vai burtiskā nozīmē pazaudē galvu.

Iestudējumam kopumā raksturīgs mistiskā noliegums, jo visas pārdabiskās darbības apzināti attēlotas kā racionāli izskaidrojamas – pirms katra spokošanās mēģinājuma Aleksandra Jonova atveidotais spoks bērniem nodemonstrē savu „ieroču arsenālu” (ķēdes, asiņainās rokas utt.), tāpat nekautrējas spogulī pielabot grimu u.tml. Līdz ar to izrādē, salīdzinot ar literāro pirmavotu, principiāli atšķiras gan galvenā varoņa interpretācija, gan pati stāsta morāle. Līdzīgi kā citos Vailda darbos, arī „Kentervilas spokā” attēlotais varonis sava atšķirīguma dēļ ir vientuļš, citu nesaprasts un nepieņemts – tādēļ spokošanās ir ne tik daudz mēģinājums iebiedēt vai apliecināt savu spēku, bet vairāk kā vēlme justies piederīgam un vajadzīgam. Stāstā liela nozīme atvēlēta arī pārdomām par dzīvi un nāvi, kurā, citējot Vaildu, nav ne vakardienas, ne rītdienas un kurā iespējams rast mieru.

Skats no izrādes „Kentervilas spoks” // Foto – V. Straume

Rodas sajūta, ka izrādes veidotāji īsti nav zinājuši, kā skatuviski attēlot stāsta atrisinājumu, kurā mazā meitene Virdžīnija ar lūgšanu spēku atbrīvo spoka dvēseli, tādēļ izveidojuši visai nekonkrētu un, pieļauju, bērniem jēdzieniski grūti saprotamu rituālu, kura laikā spoka dvēsele kā maza gaismiņa pārvietojas pa ekrānu skatuves centrā, līdz lēni izzūd, un baltos virsvalkos tērptas figūras aiz priekškara novieto vāzi ar baltiem ziediem. Tā kā pārējā izrāde aizvadīta vispārējā jautrībā, fināla aina uz kopējā fona neiegūst plašāku vispārinājumu, un stāsta morāle tā arī paliek neizstāstīta.

Herbe, kas palicis bez cepures

Teātra Mazajā zālē šoruden tapusi vizuāli izteiksmīga izrāde, kuras pamatā izmantota cita „bērnības klasika” – vācu rakstnieka Otfrīda Preislera stāsts „Herbe ar lielo cepuri”. Režisors un arī dramatizējuma autors Edgars Niklasons, kuram šis ir režijas diplomdarbs, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, izrādei radījis gudru kompozīciju – Herbes piedzīvojumi atveidoti kā stāsts stāstā, respektīvi, izrādei ir prologs un epilogs, kura galvenie varoņi ir trīs vienkārši bērni – Agate, Niklāvs un Robis , kas sanākuši kopā kādas mājas bēniņos un ļaujas iztēles radītajiem tēliem. Pirmā cēliena laikā skatītāji tiek iepazīstināti ar dažādos telpas stūros paslēptajām lellēm – Herbi, Rūkumzefu un citiem –, bet otrajā cēlienā leļļu piedzīvojumi izspēlēti uz telpas centrā novietotas mazas asprātīgas skatuvītes – milzu grāmatas, kuras fona dekorācijas mainās, pāršķirot krāsainas lappuses.

Otfrīds Preislers stāstā par Herbi (līdzīgi kā citās šī autora grāmatās, piemēram, „Mazajā raganiņā” un „Mazajā ūdensvīriņā”) bez didaktikas un ārēja spožuma lasītājiem vēsta par dzīves pamatvērtībām – draudzību, toleranci, nesavtīgumu, laipnību, drosmi un citām īpašībām, kuras Herbe demonstrē savā piedzīvojumu pilnajā ceļojumā no viņa mājām Septiņkalnu mežā līdz pat Vorlicas mežiem, kur baisā mītiskā tēla Plampača vietā viņš sastop nebēdnīgo, nepieradināto meža radījumu Pinkasti. Izrādē turpretim šīs pamatvērtības šķiet apvērstas, jo daudz vairāk uzmanības veltīts negatīvajam – bailēm, neiecietībai un egoismam, kas vistiešāk izpaužas Artūra Putniņa, Edgara Kaufelda un Danas Lāces spēlēto bērnu attiecībās. Aktieriem izdevies formas ziņā precīzi kopēt bērnu savstarpējās attiecības – vēlmi izcelties pārējo vidū ar īpašu drosmi (piemēram, nebaidīties pacelt telefonu, kad tas zvana) vai gudrību (amizantas ir mazās meitenes zināšanas par „ļauno holesterīnu”), taču satura ziņā pārāk tiek izcelta ķīvēšanās un savas taisnības pierādīšana, kas bērniem varētu radīt nepareizu piemēru savstarpējo attiecību veidošanā.

Pa kreisi: Otfrīda Preislera ilustrācija grāmatai „Herbe ar lielo cepuri”. Pa labi: skats no izrādes // Foto – V. Straume

Mākslinieces Sintijas Jēkabsones radītajā izrādes vizuālajā noformējumā – gan telpā, gan rekvizītos un leļļu tēlos – dominē tumšas krāsas, tādēļ, atveroties Mazās zāles priekškaram, bērni ar bailēm, bet vienlaikus neviltotu interesi pēta plašo, detalizēti iekārtoto skatuves telpu, kas, pateicoties veiksmīgi izvēlētam apgaismojumam, tik tiešām atgādina putekļainus grāmatu un dažādu citu priekšmetu pieblīvētus bēniņus. Izrādē telpas piedāvātais potenciāls izmantots visai radoši – bēniņi raisa asociācijas ne tikai ar tumšu, noslēpumainu vietu, kuras stūros slēpjas dažādi briesmoņi un citas radības, bet arī ar radošu meklējumu un rotaļu telpu, kurā ļaut vaļu iztēles pasaulei.

Idejiskā ziņā mazāk izteiksmīgas šķiet mākslinieces radītās lelles, jo tajās maz kas saskatāms no Preislera attēloto čaklo Septiņkalnu mežā dzīvojošo rūķīšu būtības – atšķirībā no paša autora radītajām sirsnīgi bērnišķīgajām grāmatas ilustrācijām, tās drīzāk atgādina mūsdienu popkultūras priekšstatus par rūķiem kā dīvainām un neglītām būtnēm. Turklāt vislielāko vilšanos ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem izrādē rada pavisam neizteiksmīgā Herbes cepure, kas ir ne tikai mazā grāmatas varoņa neatņemama sastāvdaļa, bet arī viens no stāsta centrālajiem elementiem – maģisks priekšmets, ar kura palīdzību Herbem vispār ir iespējams veikt briesmu un negaidītu pavērsienu pilno ceļojumu. Grāmatā Herbes cepure raksturota kā „tāda cepure, kas līdz ar gadalaikiem maina krāsas. Pavasarī tā ir maigi zaļa kā egļu zariņu galotnes; vasarā vizuļo sulīgā tumši zaļā krāsā kā brūklenāju lapas; rudenī cepure ir raiba kā lapu mežs oktobrī; un ziemā (..) tā kļūst balta, balta – arvien baltāka, līdz iegūst tikko uzkrituša sniega krāsu (..). [1]” Izrādē Herbes cepure ir vienkāršs melns katliņš, kas raisa asociācijas tikai ar mūsdienu izpratnei raksturīgu burvju cepuri, no kuras tiek izvilkts trusis.

Kopumā nepamet sajūta, ka režisors pārāk daudz uzmanības (gan detaļu, gan spēles laika ziņā) veltījis izrādes ietvaram – prologa un epiloga daļām –, kamēr pats pamatstāsts par Herbes spontāno ceļojumu attēlots sasteigti, radot nevēlamu priekšstatu, ka Preislera stāsta vietā varētu būt arī jebkurš cits bērnu grāmatas sižets.

Skats no izrādes "Herbe ar lielo cepuri" // Foto – V. Straume

Visi trīs Leļļu teātrī tapušie iestudējumi mazajiem skatītājiem atklāj ne tikai to, ka pasaule ir pilna pārsteigumu un negaidītu piedzīvojumu, bet arī to, ka viss vienmēr beidzas labi – zagļi galu galā tiek noķerti, bailes pārvarētas, bet draugi iegūti uz ilgu laiku. Un izrāžu piedāvātā pozitīvisma deva neizzūd, arī izejot no teātra.

 


[1] Preislers O. Herbe ar lielo cepuri – R., Liesma, 1985, 34.lpp.

 

Rakstīt atsauksmi