Ieva Rodiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Citāds teātris

Uz kinoteātra Splendid Palace skatuves kopš izrāžu apvienības „Panna” dibināšanas 2008. gadā pirmizrādi piedzīvojuši trīs stand-up komēdijas žanrā veidoti iestudējumi Jura Rijnieka režijā ar dažādu Latvijā pazīstamu aktieru – Jāņa Jarāna, Aināra Ančevska, Zanes Daudziņas, Alda Siliņa – piedalīšanos: Bjorni Haukura Torsona „Tētis” 2009. gadā un sadarbībā ar dramaturģi Aivu Birbeli tapušās izrādes „Tāda es esmu” un „Puse no sirds”.

2010. gada martā pirmizrādi piedzīvo aktrises Zanes Daudziņas monoizrāde „Tāda es esmu”, kuru paši izrādes veidotāji nodēvējuši par „komiski nopietnu mēģinājumu celt latviešu sievietes pašapziņu”. Tas ir ironisks mēģinājums apspēlēt gan sievietes ķermeņa kultu, gan sievietes kā garīgas būtnes pašvērtību. Savukārt 2011. gada novembrī tapis iestudējums „Puse no sirds”, kurā kopā ar Zani Daudziņu spēlē arī Dailes teātra aktieris Aldis Siliņš.

Abas izrādes konsekventi iestudētas Latvijas teātrim neparastā skatuviskajā žanrā – kā stand-up komēdijas, kas plaši pārstāvētas mūsdienu krievu, amerikāņu un angļu masu kultūras spektrā. Stand-up komēdijas mērķis ir izklaidēt skatītāju, piedāvājot dažādu sava laika aktuālo parādību un personību parodijas īsāku vai garāku monologu / dialogu formā, kas papildinātas ar muzikāli izklaidējošiem vokāliem vai horeogrāfiskiem numuriem un anekdotisku atgadījumu mozaīkām. Būtiskākais stand-up komēdijas elements ir aktieris, kuram ar savu spēli jārada dzīva un atgriezeniska enerģijas apmaiņas saite ar publiku. Skatītāju smiekli kļūst par izrādes galveno motivētājspēku, un to pieklušana atslābina arī izrādes tempu, tādēļ stand-up komēdijas žanrs pieprasa garīgi un fiziski norūdītu aktieri, kuram visas izrādes laikā neatslābstoši jāuztur precīzs spēles temporitms, lai izrādes temperatūra „neatdzistu”. Jura Rijnieka izrādē „Puse no sirds” abi aktieri spēlē atvērti un ar smalku humora izjūtu. Un tomēr – iestudējuma temperatūra lielākoties ir remdena.

Ironija par latvietību

Neizbēgami Zanes Daudziņas un Alda Siliņa saspēle liek salīdzināt abu aktieru attēlotos varoņus ar TV3 demonstrētā seriāla „Ugunsgrēks” varoņiem Helēnu un Donātu. Tomēr šo lielākajai skatītāju daļai labi pazīstamo attiecību zīmējums ne mirkli neparādās šajā iestudējumā, jo abu izrādes varoņu raksturi šķiet veidoti nevis pēc individualizācijas principa, bet, gluži pretēji, pēc tipizācijas principa. Dramaturģes Aivas Birbeles radītie varoņi apveltīti ne tikai ar „retiem” personvārdiem (Jānis un Anna), bet arī nostādīti atpazīstamās dzīves situācijās, kurās atklājas varoņu raksturu atbilsmes latviskās identitātes „vispārpieņemtajām normām”. Respektīvi, šie varoņi pārstāv nevis svešos, bet mūs pašus. Tādējādi par iestudējuma galveno atslēgas vārdu kļūst identifikācija – skatītāju spēja izrādes varoņos saskatīt pašiem sevi, turklāt ne tikai kā individuālas personības, bet kā kolektīvu ar kopīgu dzīvesveidu, pasaules skatījumu, tradīcijām un vērtību sistēmu, ko iespējams apzīmēt kā fenomenu latvietība. Ja iepriekšējā uz Splendid Palace skatuves tapušajā projektā „Tāda es esmu” akcentēta latviešu sievietes pasaule, tad iestudējums „Puse no sirds” šo skatījumu paplašina, piedāvājot ne tikai ironisku vēstījumu par vīrieša un sievietes attiecību arhetipiem, bet arī par latvietību kā šo attiecību vienojošo elementu. Atpazīstamības efektu pastiprina arī latviskās identitātes sadzīves un kultūras stereotipu izmantojums izrādē (piemēram, atsauces uz Raiņa daiļradi un parodiskā epizode ar Rūdolfa Blaumaņa iejušanos mūsdienu dramaturga ādā, saskaroties ar kino industrijas komercializāciju).

Īpaši veiksmīga ir režisora izvēlētā atsvešināti ironiskā intonācija, kas izslēdz jebkādu didaktikas pieskaņu, lai arī izrāde vēsta par mūsdienu latviešu sabiedrībā „sāpīgiem” problēmjautājumiem (cilvēku savstarpējo atsvešināšanos, aizbraukšanu no Latvijas jaunas laimes meklējumos). Iestudējums pretendē nevis uz skatītāja pāraudzināšanu, bet pārdomu izraisīšanu nemoralizējošā, vieglā veidā, šīm pārdomām rodoties pašām no sevis, turklāt bez izrādes veidotāju sniegtām norādēm par „vēlamajiem” secinājumiem, kuriem pēc izrādes noskatīšanās būtu jārodas.

Aktieris kā rekvizīts

Izrādes struktūra balstīta galvenokārt tikai aktierspēlē. Izmantotie ārējās izteiksmes līdzekļi scenogrāfijas un rekvizītu lietojumā ir ļoti minimālistiski – divi koferi, pāris kostīmu detaļu, ko aktieri izmanto, lai iemiesotos citu varoņu ādā vai iezīmētu vides un situācijas maiņas u.tml. Taču galvenais rekvizīts iestudējumā ir paši aktieri, kuri izrādes laikā spēlē neskaitāmus tēlus, maina balss intonācijas, psihofiziku un runas īpatnības. Aktieru pāriešana no vienas lomas otrā notiek nepiespiesti un tiek īstenota gluži kā asociāciju spēle. Izrādei sākoties, aktieri uz skatuves uznāk kā Jānis un Anna – precēts pāris, kas ieradies, lai pastāstītu savus piedzīvojumus, meklējot laimi ārzemēs. Tādējādi iestudējumā laiks iezīmēts divos līmeņos – pirmkārt, kā tagadnes laiks, kurā varoņi dalās ar skatītājiem savā pagātnes pieredzē, un, otrkārt, kā pagātnes laiks, kurš veidots pasaku estētikā, abiem varoņiem gluži kā Sprīdītim izejot nosacītu latviskās iniciācijas procesu, respektīvi, saprotot, ka laime ir tur, kur ir mājas, savukārt mājas ir tikai Latvijā, kur vienmēr paliek puse no sirds. Sarežģītais izrādes laiktelpas uzbūves princips gan piedāvā neparastus aktierspēles paņēmienus, izspēlējot pagātnes ainas gandrīz kā mazas „izrādes izrādē”, taču brīžiem šis princips šķiet tikai kā formāls izrādes kompozīcijas elements. Nemitīgā atgriešanās sākuma punktā pagausina iestudējuma temporitmu, ko gan ar neatslābstošu aktierspēles enerģiju cenšas uzturēt abi aktieri. Žanram atbilstošu aktierspēles ritmu konsekventi visas izrādes laikā uztur Zane Daudziņa, kura spēlē atraktīvi un azartiski, nezaudējot arī tehnisko precizitāti un tādēļ saglabādama stand-up komēdijā tik svarīgo emocionālo saikni ar publiku. Aldim Siliņam tas izdodas ne tik pārliecinoši, jo aktiera spēles reakcija brīžiem ir pārāk lēna komēdijas žanram.

Lai gan izrāde runā par pārsteidzoši aktuālām tēmām, tomēr to risinājums nepārliecina, iespējams, tādēļ, ka izrādes scenārijā ir daudz lieku līniju (kā apliecinājums tam otrais cēliens kādā brīdī sāk rotēt uz vietas). Daudzi no scenārijā iekļautajiem jokiem šķiet dramaturģiski neveikli un balansē uz robežas ar bezgaumību, ko gan maskē aktieru asprātīgais tēlojums (īpaši veiksmīga ir izrādes komiskā kulminācija – Alda Siliņa perfekti parodētā situācija ar krievu „sarunvalodas” elementiem būvlaukumā). Būtiski, ka izrāde nojauc robežas starp augsto un zemo, smalko un raupjo, iezīmējot elitārās un masu kultūras dimensiju saplūsmi, kur elitāro kultūru pārstāv teātris kā skatuviskās valodas forma, bet masu kultūru – komerciālais izklaides žanrs, piedāvājot skatītājam gluži citādu skatījumu uz teātri kā dzīvu priekšnesumu.

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente