Fantāzijas pievilināšana
Izaicinājums ir liels. Iestudēt izrādi par Aspaziju – un Raini, protams – ir goda lieta, bet arī pamatīgs risks. Jo mazāka likme par izpratnes paplašināšanu vai jaunu apvāršņu atklāšanu taču nav iespējama, varoņi tomēr nav „latvieši vienkāršie”, kurus tik ilgi un veiksmīgi ir pētījuši JRT mākslinieki. Māras Ķimeles un Ingas Ābeles (ja luga turpina tapt vēl iestudēšanas laikā, tad, domāju, var piedēvēt dubultu autorību) izrāde ir sarežģīti iecerēts darbs, kas taujā vairāk, nekā atbild. Kas personīgi bija Aspazija? Kas viņa ir katram no skatītājiem – personiski? Kas viņa ir tieši man? Izrādē „Aspazija. Personīgi” ir metaforas un tēli, kas dziļi skar un rosina. Tomēr pamatā tas ir faktos balstīts stāsts par diviem dzejniekiem. Tāpēc man radusies sajūta, ka esmu redzējusi divas izrādes – vienu, runājot augstā stilā, kas rosinājusi manu iztēli un palaidusi to plašā lidojumā, un otru, kas bijusi visai reālistisks un piezemēts stāsts par divu cilvēku sarežģītu un, kā jau parasti, citu acīm mazsaprotamu kopēju dzīvi.
Otrā realitāte
Tai pirmajai izrādei pamatu Māra Ķimele radījusi kopā ar scenogrāfu Gintu Gabrānu un videomākslinieci Ivetu Sipunovu. Gandrīz tukšā spēles telpa ar videoprojekciju palīdzību nepārtraukti mainās, pārtop „no iekšiņas par āriņu”, rada lidojuma iespaidu, pa brīžam sniedz kādu pārdabisku komentāru pilnīgi reālistiskiem dialogiem. (Taču citkārt tā var palikt arī konkrēta interjera robežās.) Ar šo mainīgo laiktelpu vien režisore ir ierīkojusi slazdus, kurā notverta, mana skatītājas fantāzija plosās vēl krietnu brīdi. Tā ir pārejas, mijkrēšļa zona, kurā aktiera balss un drusku rēgaina plastika ir galvenie izteiksmes līdzekļi.
Izrāde sākas ar gandrīz fiziski sajūtamu pēdējās nakts aukstumu. Veca sieva, tik sena, ka kļuvusi par savu izbalējušu karikatūru, starp kaķiem, nobružātām mēbelēm un pašas atsvešināto radiobalsi gaida beigas. Kad no puteņa nakts iznirst jauns dzejnieks, viņa uz brīdi ļauj tam sildīt savas ledainās rokas, bet vienlaikus eksistē gaidās – tas, kas notiek patlaban, ir tikai pagaidām. Kad sienā paveras līdz tam nebijušas durvis, vecā acumirklī raida prom ciemiņu, un viņas pēdējie vārdi ir: „Tikai neskaties atpakaļ!” Ļoti seni vārdi. Orfejs nedrīkstēja atskatīties, vezdams ārā no mirušo valstības Eiridīki. Bet šai Eiridīkei neder tas mīļotais, kas vestu viņu atpakaļ dzīvajo pasaulē. Pēc viņas ir atnācis cits un stāv tur pie sienas: bāla piere, raksturīgi atkāpušies mati.
Fascinējošs ir šis mirklis: tūlīt, tūlīt sāksies – es nezinu, kas – velnu nakts, ceļojums mirušo pasaulē, raganas lidojums uz slotas. Tā, kas ved, izrādās viņa pati. Ceļamērķis ir teātris, „Vaidelotes” pirmizrāde sensen atpakaļ, uz šīs pašas skatuves. Pazūd Jūrmalas vasarnīcas sienas, aktieru silueti kā melnas ēnas iezīmējas uz skatītāju zāles – brīžiem tukšas, brīžiem pilnas – fona, vārdi, ko viņi runā, ir gandrīz neuztverami, bet lido aizvien augstāk – cauri griestu pārsegumiem, cauri balkonam, bēniņiem, pāri jumtam. Mēs lidojam līdzi – apmēram kā tie, kas, atgriezušies no klīniskās nāves, apraksta apziņas atdalīšanos no fiziskā ķermeņa. „Vaidelotes” dzeja skan pāri Romanovu vai Lāčplēša ielas namam. „Mūžam nebeidzama gaismas straume līst.” Un līdz ar šo nebeidzamo gaismu kā čūska, kas izslīdējusi no vecās ādas, pie jaunā Raiņa atgriežas Aspazija – uzvaroša hetēra ar sarkanajām puķēm rokās. Ceļojums cauri teātra telpai un vēstures laikam ir vērienīga un brīnumaina metafora. Tā radīja pēkšņu ilūziju, ka ir kāda paralēlā pasaule, kur joprojām turpinās reiz notikušas izrādes: tā pirmā „Vaidelote”, pirmā „Uguns un nakts”, „Spēlēju, dancoju”, „Idiots”, „Brands”, „Spēlē, Spēlmani!”… Ka māksla kā otrā, iztēles radītā realitāte patiešām eksistē, nevis ir tikai mūsu apziņas un jūtu auglis.
Šī izrāde, kas apelē pie manas skatītājas fantāzijas, var pēkšņi aprauties, lai pēc laika atkal iznirtu no „īstās dzīves”. Kad tikko nojaušamais rēgs kļūst par cilvēku un blakus „Dienas Lapas” redaktoram Pliekšānam parādās jaunā dramaturģe Aspazija, notiek strauja atgriešanās pie pirmās realitātes. Kaut arī tā šajā gadījumā ir fiktīva, proti, pētījumu rezultātā jaunradīta, taču tās koordinātas ir sadzīve – konkrēts interjers un kalendāra apzīmēts laiks.
Tomēr režisore aizvien no jauna šajā biogrāfijas izklāstā iemet pa kādam āķim, aiz kura aizķeras domas un iztēle. Tāds ir jaunā Raiņa izmisīgais iekliedziens, jau gandrīz veroties ciet priekškaram pirmā cēliena beigās: „Es esmu nokavējis!” Tā nekliedz, aptverot, ka bez viņa sācies mītiņš. Pārāk spilgta ir šāda skatuves zīme. Ko viņš jūtas palaidis garām izšķirīgā brīdī? Vai var nokavēt revolūciju? Vai viņš jūtas par vēlu ienācis pasaulē ar savu dzeju? Ar šiem jautājumiem aizeju starpbrīdī, bet nākamā cēliena sākumā Aspazija un padzīvojušais Rainis mierīgi dzīvo Kastaņolā un kliedziens izrādās tāpat vien pagaisis.
Iestudējuma otrais cēliens gandrīz viscaur ir biogrāfiskais stāsts, taču arī tā reālismu ik pa laikam tomēr „nobīda” telpas metamorfozes: te vienā, te citā vietā parādās blāvs Raiņa skulpturālas galvas atveids, kādā brīdī tas slīd aizvien tuvāk, līdz pārmāc visu kā milzīgs mākonis, lai pēc tam sašķīstu pikseļu kvadrātiņos. Pieminekļa ēna pārskrēja. Akmens cilvēks nāk?
Baiba Broka spēlē titulvaroni filigrāni, apbrīnojamas ir pārejas no viena Aspazijas vecuma uz citu, tāpat kā no pirmās realitātes uz otro. Viņas vecuma transformācijas ir psiholoģiski pamatotas un plastiski pārliecinošas, mainās viss – ķermeņa valoda, balss, domāšanas ritms. Šī absolūtā pārmiesošanās, spēja aptvert un nospēlēt jebkuru cilvēka dzīves posmu, ir izkopta „Garās dzīves” izrādēs, pārbaudīta „Latviešu mīlestībā”, noslīpēta „Divpadsmit krēslos”. Taču vēl vairāk mani apbur aktrises balansēšana starp divām esībām, starp gara dzīvi un tukšu miesas čaulu.
Vienīgie tēli, kam dota līdzvērtīga jēdzieniskā slodze vai eksistence divās pasaulēs – vēsturiskajā un iztēles –, ir Ivara Krasta jaunais Rainis (viņš ieslīdēs realitātē arī pašās beigās, kad Aspazija veiks savas garās dzīves kopsavilkumu), Edgara Samīša noslēpumainais pielūdzējs un Rūdolfs Blaumanis Ģirta Krūmiņa atveidojumā. Viņš runā Aspazijas dzejoli par gulēšanu zārkā, un tas kļūst par pravietojumu un vispārinājumu – izcilas personības (tiklab paša Blaumaņa) neganti skaidro apzināšanos, ka nāve ir tepat līdzās.
Šo nāves tuvuma nojausmu, sadzīvošanu ar nāvi noapaļo Aspazijas fināla monologs, Raini izvadot. Ieslīpi apsēdusies uz lādes, ar sēru šalli, kas krīt plastiskās krokās, viņa pēkšņi netverami atgādina Kārļa Zemdegas granītā kalto jaunekli, kurš mostas, – Raiņa kapa pieminekli. Viss notiekošais iegūst jaunu jēgu. Kurš te ir dzīvs, kurš – miris? Un kura vispār ir ģēnija īstā dzīve – pirms vai pēc nāves?
Var jau būt, ka šo izrādi mana iztēle radījusi pati, savienojot no iestudējuma saņemtos impulsus sev būtiskā vēstījumā. Ļoti personīgā vēstījumā par ģēnija un nāves nepārtrauktajām attiecībām, kas pabīdīja manu priekšstatu robežu, liekot ieskatīties tur, kur nemaz negribas.
Smagā dzīve
Starp šiem impulsiem norisinās cita darbība – divu dzejnieku dzīves faktu izspēle. Bet tur fantāzijai vietas nav, jo viņu biogrāfijās jau galvenais vidēji izglītotam cilvēkam ir zināms.
Tā pirmā izrāde, iespējams, notika arī tāpēc, ka lugas un uzveduma struktūra ir visai vaļīga un ļauj domām brīvi klejot brīžos, kad darbības saspringums mazinās. Tad ienāk prātā, ka lugas šā jēdziena klasiskajā izpratnē varbūt pat īsti nav, jo fabula visai tieši seko divu dzejnieku dzīves gājumam. Bet dzīve jau nenotiek pēc dramaturģijas likumiem – ne tur īsta kāpinājuma, ne kārtīgas kulminācijas, konfliktu ir daudz, tie var rasties ne no kā un izplēnēt, neko neatrisinājuši.
Šajos domas klejojuma brīžos pamanāms, ka noteiktam tēlam palaikam ir vien informatīvs raksturs – teiksim, Ivande Kaija (Iveta Pole) ir bijusi nepieciešama tikai kā sieviešu kārtas sarunu biedre, kam Aspazija var uzticēt savas veselības problēmas. Pēterim Stučkam (Andis Strods) dots tik vien laika un darbības, lai parādītu, cik sveši kļuvuši kādreizējie draugi. Ziemeļnieks (Ivars Krasts) liecina, ka, atgriezušies Latvijā, dzejnieki bija spiesti izdot istabas – lai arī saviem bohēmiskajiem amata brāļiem. Diez ko vairāk par funkciju nav piešķirts arī Olgai Kliģerei – Mēnessmeitiņai (Inga Tropa), tālab arī aktrise nekur tālāk par impulsīvi bērnišķīga rakstura attēlošanu nav tikusi.
Vairāk dramaturģiskā materiāla ticis Dorai Pliekšānei, vēlāk Stučkai, ko Jana Čivžele arī pilnām izmanto un vienas toņkārtas raksturā tomēr atrod daudzas nianses: no pašapziņas, kas dabiski piemīt pirmajai latviešu studentei Sorbonnā, un instinktīvai piesardzībai pret to, kura draud atņemt mīļo brālīti, līdz auksta prāta izštukotiem apvainojumiem un aprēķinātai histērijai. Doras tēls liek iztēloties, kāda bijusi šīs sievietes dzīve tālāk: kur viņa bija Stučkas sarkanā terora laikā, kāpēc pārdzīvojusi liktenīgo 1937. gadu, ko darījusi kara laikā un kā pavadījusi atlikušo mūžu līdz 1950. gada 9. maijam, savai nāves dienai. Jā, šis cilvēks intriģē, pat tikai vienā, biogrāfiskajā realitātē atklāts.
Tikai „iz dzīves” nācis arī pusmūža Rainis, ko spēlē Ģirts Krūmiņš. Tāpat kā citiem JRT aktieriem, viņam vecuma spēlēšana nesagādā raizes, tapis psiholoģiski pamatots, detalizēts, portretiski līdzīgs un detalizēts tēls – savdabis un egocentriķis, kas mokoši cenšas gan noturēt un kontrolēt novītušo jaunības mīlestību, gan neatteikt sev dabiskus pēdējos priekus. Aktieris nevairās no komiskām krāsām, kur tās prasa darbības loģika. Bet brīžiem šermuļi pārskrien pār kauliem, nojaušot, cik salts laulības gadu beigās bijis Aspazijas skats uz vīru. Jo visi biogrāfiskie tēli šajā izrādē skatīti ar Aspazijas acīm, kā savukārt to ieraudzījušas uzveduma autores Māra Ķimele un Inga Ābele.
Konsekvents un skaidrs ir šis stāsts par uzplaukušu dzejnieci, kas mīlot veltījusi savu ģēniju otra ģēnija iedrošināšanai, balstīšanai, aprūpēšanai, apkopšanai, vērošanai un pieciešanai. Tikai mani vairs nevilina izcilu personību biogrāfijas. Jo apzinos, ka talantu, iespējams, varētu izprast, pētot faktus, notikumus un detaļas, kas veidojuši raksturu un noslieces. Bet ģēnijs – un šajā gadījumā taču tieši par to jādomā – aug no citām saknēm.
Rakstīt atsauksmi