Paslēpes aiz prāta

Izgaismoto skatītāju rindu priekšā iznāk aktrise Daiga Kažociņa. Ap galvu cieši nosaitētais lakatiņš izceļ kailo seju ar jūtīgo, bet apvaldīto mīmiku, mugurā bezformīgs kokvilnas slimnīcas naktskrekls, kas būs viņas ietērps visas izrādes garumā. Ar jautājumu “Kā šodien jūtaties?” tieši vērsusies pie kāda pirmās rindas skatītāja, viņa stādās priekšā kā Vivjena Bēringa, septiņpadsmitā gadsimta dzejas pasniedzēja. Jau pašā izrādes sākumā uzzinām, ka tās galvenā varone ir slima ar vēzi un visticamāk sižets noslēgsies ar viņas nāvi.

Valtera Sīļa iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē – Margaretas Edsones “Prāts” – ir smagas tēmas atbildīgs risinājums, kas prasa milzīgus profesionālos un psiholoģiskos resursus vispirms jau no galvenās lomas atveidotājas Daigas Kažociņas un ir ļoti prasīgs arī pret skatītāju, kurš mentāli tiek izvilkts no drošās paslēptuves. Gan amerikāņu autores ar Pulicera balvu godalgotajā lugā risinātās tēmas, gan iestudējuma estētika, kurā dominē lietišķas precīzas, gluži kā ar ķirurga skalpeli vilktas līnijas, darbojas kā meklētājs paslēpju spēlē, citu pēc cita atrodot ne tikai izrādes traģiskās varones, bet arī skatītāju apslēptās jūtas.

“Prāts” ir Margaretas Edsones vienīgā luga, tapusi 1990. gados, sākotnēji neizraisot teātru interesi, taču vairākkārt pārstrādāta un kopš gadsimtu mijas iestudēta teātros daudzviet pasaulē. 2001. gadā “Emmy” balvu saņēmusi pēc lugas tapusi televīzijas filma ar Emmu Tompsoni galvenajā lomā. Pārsteidzoša, bet godīga šķiet Edsones izvēle pēc “Prāta” triumfa dramaturģes karjeru pagaidām neturpināt, uzsverot, ka tad, kad viņai būs ko teikt, viņa to darīs. Pagaidām viņa vairāk lietderības saskata skolotājas darbā. Luga “Prāts” šķiet burtiski uzlādēta no tā, cik tajā risinātās tēmas bijušas Edsonei pazīstamas un svarīgas. Autore meistarīgi savijusi divas savā dzīvē iepazītas jomas – renesanses literatūras studijas, kā arī darbu ar AIDS un vēža slimniekiem. “Prāta” galvenā varone – prasīgā pasniedzēja Vivjena Bēringa – specializējusies ievērojamā angļu renesanses dzejnieka Džona Donna metafiziskajā dzejā, bet lugā tēloti viņas pēdējie dzīves mēneši vēža klīnikā.

Nacionālā teātra izrādē Ievas Kauliņas veidotā skatuves telpa un tērpi ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem rada slimnīcas sterilās un nemājīgās vides iespaidu – flīzes, metāla gulta, celofāna aizkari, ārstu ķiteļi un nesaudzīgi spilgtais dienasgaismas spuldžu apgaismojums šķietami vēdī pat specifisko slimnīcas aromātu. Katrai ainai nepieciešamo aprīkojumu no spēles laukuma abās pusēs esošās krēslainās perifērijas uzstumj un uznes Ilze Blauberga, Klāvs Mellis, Uldis Sniķers, kuri tēlo gan slimnīcas darbiniekus, gan medicīnas studentus, gan Bēringas studentus viņas atmiņā uzpeldošās lekcijas ainā. Spēles telpas organizācijas principi vienlaikus atklāj arī izrādes galvenās varones situāciju – slimnīca (un slimība) rada nesaudzīgu fokusu uz aizvadīto dzīvi, kuras notikumi un cilvēki iznāk šodienas gaismā no apēnotās pagātnes. Un šī pagātne atklājas kā, iespējams, intelektuāli spoža, taču cilvēciski ļoti vientuļa. Bēringas atmiņās uzplaiksnījušās epizodes ir saistītas ar intelektuālām, nevis emocionālām atklāsmēm un to varoņi ir viņas autoritātes vai audzēkņi.

Vivjenas Bēringas vērtību skalā prāts ieņem stabilu pirmo vietu, un arī savu profesionālo interešu objektu – Džona Donna sonetus – viņa risina kā intelektuālu mīklu un apbrīno to autora prāta asumu: “Apķērība, meistarība un nepagurstošs intelekts, kas godīgā cīņā izaicina viscildenākos jēdzienus [dzīvi, nāvi, Dievu] – lūk, prāta galvenie ieroči.” Izrādes gaitā Bēringas vērtību sistēma lēnām, bez didaktikas un patosa apmet kūleni. Citējot pašu aroganto profesori: „Pienācis laiks vienkāršībai un laipnībai.” Līdz ar Bērīngas skatupunkta maiņu mainās arī viņas pagātnes notikumu nozīme – no intelekta attīstības vēstures kļūstot par cilvēcisko attiecību vēsturi. Vivjenas personīgo atklāsmju ceļu caurvij arī divu Džona Donna sonetu (lugas tulkotāja Edvīna Raupa meistarīgā atdzejā) analīze, caur to atklātas gan Bēringas attiecības ar līdzcilvēkiem – pasniedzēju un studentiem, gan tā pati prāta konstrukciju un nepielūdzamā dzīves rituma saikne un pretruna. Izrāde “Prāts” lielā mērā risina to pašu prāta – uzurpatora tēmu, kuru Maija Apine šosezon pieteica savā izrādē “Mīļais melis. Ne šovs”, taču pilnīgi citā mākslinieciskajā kvalitātē.

Izrādes centrā neapšaubāmi ir Daigas Kažociņas Vivjena Bēringa, pārējiem tēliem ieņemot tikai noteiktas funkcijas viņas galvenās varones rakstura atklāsmē. Ivars Puga dubultlomā (doktors Kelikjans slimnīcā, kā arī Vivjenas tēvs bērnības epizodē) un Astrīdas Kairišas profesore Ašforda iezīmē autoritatīvas figūras – Vivjenas likteņa lēmējus vai vismaz ietekmētājus dažādos viņas dzīves etapos. Caur satikšanos ar Madaras Botmanes atveidoto sirsnīgo un gādīgo medmāsu Sūziju savukārt atklāts profesores saltās vientulības kušanas process jeb ceļš uz vienkāršu emocionālo tuvību ar līdzcilvēku (zīmīgi, ka abu tuvināšanās aina risināta caur kopīgu saldējuma ēšanu). Daudzšķautņainākās un potenciāli interesantākās ir attiecības, kas lugā modelētas galvenās varones un slimnīcas rezidenta, arī bijušā Bēringas studenta, kaislīgā zinātnieka Džeisona Pouznera starpā. Bijušais students veic cienītās un nepieejamās profesores ginekoloģisko apskati (izrādē ar medicīniskām procedūrām saistītās ainas izdevies atrisināt gana taktiski un vienlaikus spēcīgi, atšķirībā, piemēram, no šeit pat, Jaunajā zālē, šosezon tapušās izrādes „Jaunā ārsta piezīmes” neveikli butaforiskajām epizodēm), pauž cieņu viņas intelektam, bet vienlaikus pret pašu izturas kā pret izpētes objektu. Pouzneram vēža šūnas ir tas pats, kas Bēringai Džona Donna dzeja. Aktieris Kaspars Aniņš ne līdz galam ļauj noticēt jaunā zinātnieka intelektuālajai mērķtiecībai, kas otru cilvēku ļauj izmantot kā līdzekli zinātnes mērķu sasniegšanai, līdz ar to šo attiecību skatuviskais potenciāls netiek līdz galam realizēts.

Vivjenas Bēringas loma Daigai Kažociņai ir kā radīta, neraugoties uz to, ka aktrise ir daudz jaunāka nekā piecdesmitgadīgā lugas varone. Izrādē profesores vecums samazināts uz 40, taču to varēja arī nedarīt, jo Kažociņai izdodas panākt ticamību savai varonei it visā: ilgos gados izkoptajā uzstāšanās manierē studentu auditorijas priekšā, snobiskajā smīnā un pašironijā, kas radusies no bezspēcības slimības priekšā. Īpaši iedarbīgu efektu, atveidojot intelektuāli Bēringu, rada aktrises spēja sev piemītošo emocionāli sakāpināto skatuvisko temperamentu ielikt ļoti pārdomātos rāmjos. Rezultātā pēc epizodes, kurā Astrīdas Kairišas Ašforda parādās vairs ne kā stingra, autoritatīva profesore, bet kā mīlošās mātes arhetips, varones nāve un aktrises atbrīvošanās no slimnīcas ietērpa iedarbojas kā jūtu brīvlaišanas slūžas – gan izrādes varonei, gan aktrisei, gan skatītājiem.