Recenzijas

19. aprīlis 2012 / komentāri 0

Neirotiskas jautrības manifestācija

Poļu rakstnieka Jaroslava Ivaškēviča 1924.gadā sarakstītajā lugā „Ideāls zaglis” idejiski postulē to, ka katrā cilvēkā ir kaut kas no zagļa. Zagšana lugā interpretēta gan kā fizisks, gan garīgs process, simbolizējot to, ka zagšana ir modernās pasaules dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa – zagt var gan laiku, gan mīlestību, gan brīvību, gan laimi; zaglis ir kā ēna, kas, līdzīgi kā Helenka seko Zaglim, nemitīgi ir līdzās, brīžiem kā redzams, brīžiem – tikai nojaušams spēks, kas ietekmē cilvēka dzīvi. Lugas galvenā varone Larisa ir skaistuma, jutekliskuma un sievišķības absolūtais simbols, kurā daudz līdzības ar Franka Vēdekinda liktenīgo vampīrsievieti Lulū un pat ar dekadentisko Henrika Ibsena Hedu Gableri, kura, līdzīgi kā Larisa, ir neapmierināta ar pastāvošo dzīves kārtību, tādēļ mokās garlaicībā un vienlaikus saglabā slēptas ilgas pēc tāla ideāla. Larisai šis ideāls ir mīlestība, kas sniegtos pāri visam, tāda mīlestība, kas no cilvēka neko neprasa, bet kā ideāls zaglis nozog viņu pašu.

Lugā iespējams saskatīt divu atšķirīgu tradīciju iezīmes: pirmkārt, tā ir piederīga simbolisma virzienam un interpretējama kā filozofiski idejisku zīmju sistēma; otrkārt, lugā jūtamas arī zināmas salonkomēdijas iezīmes. Režisoram, iestudējot lugu, jāizvēlas, kā attiekties pret tās tekstā ietvertajiem romantizētajiem monologiem un aforistiskajiem izteikumiem, ar kuriem luga ir burtiski piebārstīta (piemēram, Matērijas valdīšanas laikos, kad visam tiek noteikta cena, īpaši augstu tiek vērtēts tas... kam nav cenas – domāts par mīlestību; vai Laba uzvedība ir pati labākā filozofija u.tml.). Tos iespējams uztvert vai nu kā filozofiskus formulējumus, vai arī pasniegt ar ironiju, imitējot dažādus sabiedrībā vērojamus procesus, piemēram, sabiedrības nepatieso motīvu, pārizsmalcinātā dzīvesveida atmaskojumu, cilvēka instinktu (taču ne tikai primitīvi seksuālo) izpausmju dominanti savstarpējās attiecībās u.tml. Piemēram, Plotina tēlu, kas izrādē Mārtiņa Brūvera izpildījumā kļuvis par smieklīgu lelli, kura, parauta aiz aukliņas, skrien, kamēr ietriecas sienā (kā tas tiešām arī notiek izrādē), lugā iespējams uztvert gan kā ar mefistofelisku simboliku apveltītu tēlu, gan kā ironiju par dendijstilu – Plotins bieži mētājas ar svešvārdiem angļu, franču valodā, viņa runā dominē izsaukuma teikumi, kas liecina par ekstāzisku, teatrālu runasveidu.

Indras Rogas interpretācijā Jaroslava Ivaškēviča luga „Ideāls zaglis” iegūst pliekanas maskarādes garšu. Izrādes struktūrā kā pie grimstoša kuģa masta iespējams vien pieķerties stilistiski konsekventajai scenogrāfijai, kostīmiem un mūzikai, respektīvi, vizuāli estētiskajām skatuves zīmēm, kamēr pārējie izrādes elementi šķiet peldam pavisam citā virzienā. Izrādes sākuma ainā uz skatuves redzama vizuāli grezna un ar noslēpumainu mistiku piepildīta atmosfēra. Scenogrāfija Mārtiņa Vilkārša konsekventi veidotā telpas estētika sevī apvieno gan jūgendstila, gan dekadences iezīmes. Jūgendstilu scenogrāfijā pārstāv dabas tēli – ziedoši ceriņi, dekoratīvisms un austriešu jūgendstila gleznotāja Gustava Klimta gleznoto dabas ainavu stilizācija, izmantojot viļņotas, plūstošas līnijas tapetēs. Savukārt dekadences estētiskajai sistēmai atbilst izsmalcinātība mēbelēs un stilizēta dārza kā seksualitātes, sapņu, intuīcijas un pirmatnējās pasaules izjūtas savienojums ar civilizāciju jeb reālo pasauli, respektīvi, Virsleitnanta darbistabu. Scenogrāfija izrādē funkcionē arī kā tiešs galvenās varones Larisas pasaules izjūtas attēlojums. Varones ieslīgšanu depresīvā, neirotiskā stāvoklī atspoguļo gala sienas pakāpeniskā pacelšanās izrādes otrajā cēlienā, tādējādi vienīgo izeju no telpas – durvis – paceļot vairs nesasniedzamā augstumā. Izrādes beigās Larisa paliek viena pašas slimīgās iztēles radītā telpā, kurā realitāte jaucas ar vīzijām un murgiem (šis slimīgais stāvoklis kulminē izrādes finālā, kad no sienām sāk lobīties tapetes kā simbols varones pilnībā zudušajai spējai nošķirt realitāti no ilūzijas).

Savukārt režisores aktieriem dotie uzdevumi ir pretrunā gan ar lugas stilistiku, gan izrādes estētisko noformējumu. Šķiet, ka Mārtiņam Eglienam kā lugas idejiskā pamatsimbola – Ideālā Zagļa – iemiesotājam Indra Roga likusi tiešā veidā restaurēt franču klasicisma teātra aktierspēles tradīcijas, tekstu deklamējot statiskās, pret skatītāju zāli vērstās mizanscēnās un ieņemot katrai emocijai atbilstošu ķermeņa pozu un sejas izteiksmi (piemēram, eksistenciālu monologu runāt nokritušam uz ceļiem, rokām sažņaugtām kā lūgšanā un ar kaismīgu ilgu pilnu skatienu vērstu tālē jeb otrā balkona virzienā). Dekadentisma estētikai izdevies tuvināties Līgai Zeļģei Helenkas lomā – aktrises kustības ir pārdomātas un dejiski plūstošas, nevis ikdienišķas, tādējādi Helenkas tēla koncepts organiski iekļaujas izrādes vizuālajā kopainā. Viņa simboliski ir kā vēl viens dārgakmens, ko M. Egliena Zaglis savā ceļā piesavinājies.

Turpretim Ingas Misānes Larisa šķiet sašķelta divās savā starpā nesavienojamās daļās. No vienas puses aktrise perfekti iemieso dekadentisma estētiku, krāšņi un efektīvi uz skatuves pārnēsādama, izrādīdama un mainīdama Annas Heinrihsones radītos tērpus, parūkas, greznumlietas, zeķubikses, mājas tērpus un pat apakšveļas komplektus. Varones spontānās vizuālā tēla transformācijas, kas īpaši akcentētas pastāvīgajās matu sakārtojuma maiņās, precīzi pasvītro jau lugā ierakstītās Larisas tēla spontanitātes, bērnišķīgas izrādīšanās un sievišķīguma izpausmes. Ingas Misānes Larisa savas domas un nolūkus maina tikpat zibenīgi un nepiespiesti kā parūkas, tādējādi pārsteigdama ne vien savus pielūdzējus, bet arī skatītājus, kuriem divarpus stundu garajā ambrāžā vienīgā izklaide ir minējumi, kāda matu krāsa būs galvenajai varonei nākamajā ainā vai kādu atkailinājuma pakāpi sasniegs nākamais tērps. Taču no otras puses Ingas Misānes tēlojums asi kontrastē ar tā vizuālo ietērpu. Aktrise Larisu spēlē kā nervozu, slimīgu, dzīves izmocītu sievieti, kuras alkas pēc laimes mijas ar garlaicības izraisītām neirotiskas jautrības eksplozijām, kas izpaužas kā rāpaļāšanās pa mēbelēm, skaļa kliegšana, histēriski smiekli, piedauzīgu pozu ieņemšana absolūti negaidītās situācijās un šaudīšanās (domāta gan fiziski paātrināta kustība pa skatuvi, gan spontānas darbības ar šaujamieroci). Jāpiebilst, ka šādas skatuviskās darbības Larisas tēla pievilcību nevis paspilgtina (kā, domājams, režisore to iecerējusi), bet gan dramatiski mazina.

Izrādē Indra Roga galveno lomu ierādījusi tieši seksualitātes manifestācijai. Tieši tādēļ režisore skaistajai, graciozajai Ingai Misānei liek sēdēt uz dīvāna infantilā garīgā stāvoklī plati ieplestām kājām, citā epizodē – pacelt aiz muguras improvizēti atplestu pāva spalvu vēdekli kā seksuālā pilnbrieda jeb riesta simbolu (ar šī mājiena tiešumu, šķiet, izbiedējot Mārtiņa Egliena spēlēto Zagli), vai, piemēram, sēžot krēslā, starp kājām novietot vāzi ar ziedošiem baltiem ceriņiem kā sievišķīgās seksualitātes simbolu un ar pistoli (nenoliedzami kā vīrišķīgā falla simbolu) iešaut vāzē, tādējādi simboliski apmierinot varones seksuālās vēlmes. Seksualitātes akcentācija, šķiet, režisores iecerē varētu būt saistīta ar izpratni par simbolisma estētikai raksturīgo noslēpuma un misticisma kā realitātei paralēli eksistējošu dimensiju klātbūtni cilvēka dzīvē. Indra Roga šo noslēpumu, kas, kā uzskata simbolisti, kā neredzams spēks vada cilvēka dzīvi, tulkojusi kā primitīvu seksuālo dziņu, kas dzīvi pārvērš erotiski skurbinošā dziņā pēc fiziskas baudas. Ar šo „slimību” sirgst visi izrādes varoņi, taču visabsurdāk šī ideja izpaužas pēkšņajā Normunda Laizāna tēlotā Stefana un Ģirta Liuzinika Virsleitnanta tuvībā, kas ir, maigi sakot, neloģiska gan izrādes, gan teksta kontekstā.

Nacionālā teātra izrāde „Ideāls zaglis” estētiski (tikai pateicoties izcilam scenogrāfa M. Vilkārša un mākslinieces A. Heinrihsones darbam) ir viens no pēdējā laika konceptuālākajiem skatuviskajiem notikumiem. Taču tajā pašā laikā iestudējums izvirza arī ironisku pretrunu, liekot domāt par to, vai mūsdienu teātrī izrādes scenogrāfija un kostīmi var dzīvot no pārējā iestudējuma atšķirtu dzīvi un vai 21. gadsimtā aktieris joprojām ir tikai režisora spēļmantiņa, kurai jāiemieso deformētas fantāzijas?

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente

Rakstīt atsauksmi