Ieva Rodiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Ikdienas svētki

Daugavpils teātrī šosezon tapušas trīs mākslinieciski vērtīgas kamerformāta izrādes, kurās līdzās spilgtai, konceptuāli izvēlētai formai izdevies iedzīvināt arī aktuālu saturu. Divas no tām – Georgija Surkova iestudētais Ivana Buņina stāstu lasījums “Tumšās alejas” un poļu viesrežisores Lucinas Sosnovskas postmodernais eksperiments “Pie mums viss kārtībā” – tapušas krievu valodā, taču aprīlī pirmizrādi piedzīvojusi režisores Paulas Pļavnieces un dramaturģes Agneses Rutkēvičas kopīgi veidotā izrāde “Svešie svētki” latviešu trupā.

“Svešie svētki” ir būtisks notikums ne tikai Daugavpils teātra šīssezonas repertuārā, bet arī pēdējā laikā tapušo latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumu kontekstā. Izrādē veiksmīgi satikušās trīs jaunas mākslinieces – līdz šim pārsvarā “Dirty Deal Teatro” strādājusī režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Agnese Rutkēviča, kuras lugas iestudētas dažādos Rīgas teātros, un māksliniece Dace Sloka, kuras līdzšinējie darbi teātrī saistīti galvenokārt ar režisora Georgija Surkova iestudējumiem Daugavpilī un “Dirty Deal Teatro”. Šī sadarbība rezultējusies gan estētiski, gan idejiski nostrādātā skatuves darbā, kurā jaunā kvalitātē redzama līdz šim nevienmērīgā mākslinieciskā līmenī strādājošā Daugavpils teātra latviešu trupa.

Izrāde notiek uz Daugavpils teātra Lielās zāles skatuves izveidotā spēles laukumā, kuru scenogrāfe Dace Sloka iekārtojusi kā dažādu ikdienas priekšmetu ekspozīciju. Noteiktā ritmā izvietotie izrādes rekvizīti (galda piederumi, drēbes, grāmatas, stikla pudeles utt.), kas atlasīti saskaņoti zaļos un zemes brūnos toņos, pirmajā acu uzmetienā pat atgādina zaļu mazdārziņu, kurā nelielos sektoros sastādīti visdažādākie garšaugi, tādējādi it kā turpinot Agneses Rutkēvičas darbā aktuālo tēmu par cilvēku attiecībām, kurās, atvainojos par dārzkopības metaforu, tāpat nepieciešama gan gādība, gan mīlestība. Izrādes gaitā šī rūpīgi izkārtotā sadzīves priekšmetu mozaīka pamazām gan tiek izjaukta, jo aktieri katras epizodes laikā skatuvi pārkārto, pamazām atbrīvodami spēles laukumu, un šajā brīžiem ironiski attēlotajā rosībā režisorei Paulai Pļavniecei izdevies skatuves valodā iedzīvināt tekstā jūtamo ikdienas poētiku.

Uzveduma pamatā ir Agneses Rutkēvičas sarakstīti trīs traģikomiski stāsti (“Svešie svētki”, “Melnais uzvalks” un “Bēru vainags”), kuri izrādes tapšanas gaitā ciešā sadarbībā ar režisori un aktiertrupu pielāgoti skatuvei. Izrādē izdevies saglabāt prozas valodai raksturīgo stāstījuma izteiksmību – varoņu monologi un dialogi būvēti tā, ka līdzās sadzīviskajam vēstījumam nes arī plašāku, vispārfilozofisku jēgu.

Pirmajā stāstā, kurā jauna sieviete vēsta par savām bērnības atmiņām, autore mērķtiecīgi ievijusi konkrētas, taču tajā pašā laikā universālas sadzīves reālijas, kas ir viegli atpazīstamas un katra skatītāja prātā ļauj atsaukt pašam savas bērnības ainas. Miltu mērcē peldošs desas gabals, drusku biedējošs un tajā pašā laikā drusku kaitinošs šķīvis, uz kura uzzīmēts šķielējošs gailis, vecmāmiņas istaba, kas pilna dažādu sīku, interesantu nieku, – šie spilgtie, īsie atmiņu fragmenti palēnām iegūst nedaudz lirisku intonāciju, jo daudzās mantas, kuras izrādes sākumā klāj visu skatuves grīdu, ir tikai nospiedumi laikā, ko atstājuši dzīvi cilvēki, bez kuru klātbūtnes (vienalga, šodienā vai atmiņās) pat greznākās Ulmaņlaiku karotes ir tikai bezpersonisks antikvārs priekšmets.

Arī otrajā stāstā turpināta tēma par divu paaudžu (ne)satikšanos – strādnieks, kuram uzdots pārmūrēt kādas vientuļas večiņas krāsni, ilgu laiku nespēj ar viņu saprasties, jo vecā nododas dīvainām darbībām pustumsā, sveces gaismā klanīdamās kaut kādu bilžu priekšā (nevar saprast – svēto vai mazbērnu, godīgā neziņā secina vīrietis) un neparko negrib maksāt naudu par paveikto darbu. Bet aukstā krāsns, kuru večiņa liek pārmūrēt atkal un atkal, nemanot kļūst par ko vairāk nekā tikai kaudzīti ķieģeļu – par skumju pieminekli vientulībai.

Intonācijas ziņā atšķirīgs šķiet trešais stāsts, kurā daudz mazāk traģisma, bet vairāk anekdotisku detaļu. Precēts pāris, kuru ikdienā iestājusies rutīna, pošas uz bērēm, un uz brīdi apmulsuši sastingst, jo viens otram svētku drēbēs liekas tādi kā sveši. Abu attiecības dramaturģiski precīzi saasina attēlotā situācija – brauciens pāri visai Latvijai uz bērēm Latgalē, pat īsti nezinot, ko tajās glabā.

Iestudējumā trīs sižetiski atšķirīgos stāstus vieno precīzi izvēlēts skatuves darbības organizācijas princips. Aktieri, izrādei sākoties, nostājas skatītāju priekšā melnā apakšveļā un uzvelk drēbes, kuras, glīti salocītas, atrodas starp citiem rekvizītiem, tādējādi pieņemot attēloto varoņu identitātes. Šis paņēmiens, kas citkārt bieži izmantots teatrālisma radīšanai, uzsverot izrādes kā spēles norisi, “Svešajos svētkos” tomēr iegūst citu, vairāk satura, ne formas nozīmi, jo kļūst par taustāmu zīmi aktieru spējai iedziļināties un saprast viņu spēlētos varoņus – reālus cilvēkus, ar kuru dzīvi tikpat viegli var identificēties arī skatītāji.

Visi pieci aktieri – Līga Ivanova, Kristīne Veinšteina, Māris Korsiets, Ritvars Gailums un krievu trupas aktrise Vera Hramņikova – izrādē spēlē ar pašironisku vieglumu, organiski apdzīvodami gan nosacīti iekārtoto skatuves telpu, gan dramaturģes sarakstīto tekstu. Dzīvs, atmiņā paliekošs tēls ir Līgas Ivanovas pirmajā stāstā atveidotā jaunā sieviete, kuras izfantazētās romantiskās vakariņas pēkšņi sabrucina pelēkā dzīves īstenība. Vai Veras Hramņikovas īgnā, vientuļā vecenīte un Ritvara Gailuma līdz izmisumam izbesītais strādnieks, kuri, neskatoties uz paaudžu un kultūras atšķirībām, cenšas viens otru saprast. Vai Māra Korsieša un Kristīnes Veinšteinas atveidotais pāris, kuri, ieradušies svešās bērēs, sāk skaidrot paši savas attiecības. Izrādē redzamās nedaudzās mākslinieciskās neveiklības (piemēram, trešajā stāstā pārmērīgi izstieptā un kariķētā aina ar dzeršanu mašīnā) ātri vien aizmirstas, jo aktieru izspēlētās dzīves situācijas ir emocionāli aizkustinošas, turklāt iestudējumā izdevies izvairīties no pārmērīgi sentimentālas vai didaktiskas intonācijas, pat runājot par tik sarežģītām tēmām kā vientulība vai savstarpēja atsvešināšanās.

Izrādes programmiņā, kuras atlocīšana un izpētīšana sagādā ne mazāku prieku par pašu iestudējumu, radošā komanda dalās savos iespaidos par to, kas ir svētki – vienkārša kopābūšana, negaiss un vētra, konfekšu ēšana mašīnā, pirmizrāde… Lasot šos dažādos formulējumus, gribētos kopsavilkt – svētki ir vārdos grūti raksturojama prieka un satraukuma sajūta, kuru var radīt jebkura, pat visikdienišķākā dzīves situācija – īpaša saruna, kopīgs piedzīvojums vai negaidīti piepildīts vientulības brīdis. Šādu prieku rada arī Daugavpils teātra “Svešie svētki”.