Pasakas, kas nebeidzas

 Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē šajā rudenī tapis izrāžu diptihs bērniem „Nijaramas pasakas” un „Pasakas par zvēriem”. No sākotnēji režisores Māras Ķimeles iecerētā viena iestudējuma „Nijaramas pasakas”, radošās komandas aizrautības un spēles prieka dēļ izaugusi vēl otra izrāde. Abas tiek spēlētas vienā scenogrāfijā, izmantojot tos pašus rekvizītus („Zvēros” gan daļa no tiem netiek iesaistīti darbībā), vienotus aktierspēles, kustību un skaņu veidošanas principus. Noskatījos abas izrādes, bet pievērsīšos vairāk „Nijaramas pasakām”, kuru kopējā struktūra šķiet mērķtiecīgāk plānota un būvēta.

Izrādes struktūras pamatu veido pasaka par divu dēlu tēva nemīlētā (toties ļoti čaklā un prasmīgā) dēla Nijaramas ceļu līdz sapnī redzētās un iemīlētās, bet grūti iegūstamās princeses Mandervati vīra godam. Centrālo fabulu caurvij piecas citas pasakas – alegorijas. Nelineārā iestudējuma struktūra veido pasaules modeli kā nemitīgu un mūžīgu atzarojumu sistēmu, kurā ik elements var attīstīt savu stāstu jeb pasaku (piemēram, centrālajā stāstā tiek pieminēts vārds „plācenīši”, un uzreiz rodas vesela, no centrālā sižeta tieši neatkarīga aina par plāceņiem). Līdz ar to izrādē realizēts daudzpakāpju stāstījuma modelis. Atsevišķas ainas tiek atdalītas ar gongu, ko ieskandina kāds no aktieriem, bet izrādes sākumu ierībinot iezīmē vizuāli neordinārais (dredi, smalka ķermeņa uzbūve, noslēpumains acu skatiens) skaņradis Maksims Šenteļevs.

Aktieri Inga Alsiņa, Jana Čivžele (otrajā „Nijaramas pasaku” skatīšanās reizē viņu aizvietoja Inga Tropa), Andis Strods, Edgars Samītis, Varis Piņķis kopā ar skaņu māksliniekiem Jēkabu Nīmani un Maksimu Šenteļevu veido vienotu skatuves partneru ansambli. Izrādes laikā aktieri izspēlē vairākas lomas, pa brīdim pārņemot un nododot cits citam teicēja lomu. Tikmēr skaņu mākslinieki turpat uz vietas veido daudzšķautņainu skaņu partitūru, elektroniskās mūzikas radīšanas iespējas mijot ar dažādiem vienkāršiem instrumentiem un skanošām lietām (pērlīšu virtenēm, bundziņām). Viņi piepalīdz aktieru darbības organizēšanā un visu laiku ieinteresēti seko līdzi pasakas gaitai. Teatrālajam aktieru spēles stilam svešs psiholoģisms un naturālisms, šķietami rotaļīgā vieglumā ar azartu viņi maina tēlus, balsis, kopējais izrādes temps ir raits, ko pastiprina stilizēti indisko kustību vijīgums.

Izrādes spēles telpu, rekvizītus un aktieru tērpus harmoniskā dabiskumā, stilizējot Indijai raksturīgās detaļas, bet neuzsverot pārmērīgu toņu košumu, veidojis mākslinieču tandēms Agnese Stabiņa un Inga Bermaka. Abas pērn patīkami pārsteidza ar latviešu teātrim svaigu vizuālo rokrakstu, tādēļ aizvadītajā „Spēlmaņu naktī” tika nominētas kā gada spilgtākās debitantes par scenogrāfiju un kostīmiem Māras Ķimeles „Otello” iestudējumā (JRT) un Anitas Sproģes veidotajā izrādē „Gribu, bet baidos” (Valmieras teātrī). Iestudējumā nav bērnu auditorijai adresētām izrādēm nereti raksturīgā kolorīta un formu plakātisma. Pamatpaleti veido kartona brūnums (ar to noklāta spēles laukuma grīda, maigi smilšainajā papīrā izgrieztas mežģīnes, kas piesedz JRT Kolonnu zāles logus; kartona mundierītī ietērpts pat dators, kas nepieciešams izrādes laiktelpā radītajam skaņu celiņam, pat jūru izrādē atveido uz zemes izbērtas gaišzila kartona plāksnītes). Aktieru tērpi ir gana koši, taču, šķiet, no dabiskiem materiāliem veidoti un brīvās formās krītoši, tādi, kas ļoti organiski piedienas brīvdienas pusdienlaika noskaņai, kas vedina atlaisties un aizmirst darbdienu steigu.

Indiešu pasaku tandēms lika man atcerēties bērnību. Māras Ķimeles pēc Vecās Derības veidotā „Rutes grāmata” (1994), kuru izrādīja šajā pašā zālē un kura pamatā bija uz pieaugušo auditoriju orientēta izrāde, vienpadsmit gadu vecumā uz mani atstāja tādu iespaidu, ka ar pārsteigumu nesen konstatēju – iestudējums atmiņā pat detaļās saglabājies labi un, iespējams, lielā mērā ietekmējis manas pašreizējās intereses un gaidas teātrī. Arī „Rutes grāmata” ieveda mitoloģiskā laika cikliskajā, ne vēsturiskā laika lineārajā pasaulē. Ievas Zoles grāmatā „Sarunas ar Māru Ķimeli” režisore stāsta, ka uz izrādi nākušas ģimenes pat ar zīdaiņiem un bērnus varēja laist spēles laukumā skriet līdzi ar aktrisēm. „Rutes grāmatas” tapšanas periodā Māru Ķimeli īpaši interesējusi iespēja ar varu neierobežot izrādes laika un reālā dzīves laika saplūsmi. Arī „Nijaramas pasakās” un „Pasakās par zvēriem” izrādes laiks kalpo kā aktieru un skatītāju kopā būšanas brīdis, kura sākums un beigas nav krasi atdalīti no „īstās” dzīves. Kad publika ierodas zālē, aktieri un mūziķi jau brīvi rosās spēles laukumā. Izrādes laikā aktieri gan ar skatieniem, gan vārdiem komunicē ar bērniem, kuri arī aktīvi atbild un iesaistās, brīžiem savā starpā pretrunīgi komentējot pasakā notiekošo. Otrajā „Nijaramas pasaku” skatīšanās reizē, kad centos izrādes gaitu fiksēt vairāk racionāli, ne atmosfēriski un emocionāli, novēroju, ka izrādes pilnībā pārņemti skatītāji rodami gan priekšējās rindās izvietotajos mazajos krēsliņos un uz matračiem, gan pēdējās rindās sēdošo tēvu un māšu vidū. Turklāt vairākas pieaugušo kompānijas pat bija ieradušās bez „alibi” – proti, bērniem.

Interneta komentāros daži vecāki pauduši šaubas, vai izrāde ir piemērota bērniem, galvenokārt to attiecinot uz nevairīšanos pieskarties nāves un seksualitātes tēmām. Režisores Māras Ķimeles skatuves ētikā būtisks ir princips ar vardarbību nevērsties pret dzīvu cilvēku – aktieri. Arī šajā iestudējumā, kad Nijarama ceļā pēc princeses iet bojā, notikuma attēlošanai tiek izmantota maza lellīte – aktiera dubultnieks, kamēr Edgars Samītis kā Nijaramas atveidotājs krīt gar zemi, saglabājot nenoliedzamas dzīvības pazīmes vai ieņem komiski pārakmeņojušos pozu, kad pēc valdnieka pavēles princese Mandervati spiesta laulāties ar viņas vainas dēļ mirušo jaunekli un stutē to. Izrādē var saskatīt arī seksuālas notis. To noslēdz „aina tētiem” – vēstījums par Ingas Alsiņas kairo Hemesiru (ar puscaurspīdīgu lakatu piesegtām milzīgām mākslīgo krūšu bumbām), kas sajūt tādu kaisli pret Anda Stroda Šivu bērna metamorfozē (aktierim tupus pozā komiski tekalējot ar pāri ceļiem pārvilktu virskreklu), ka dzemdē bērnu tikai no lielas gribēšanas. Tomēr šīs abas tēmas – nāve un seksualitāte –, no kurām ierasts bērnus pasaudzēt, izrādē realizētas izteikti nosacītā, spilgti teatrālā, ne naturālistiskā formā, tādēļ bažām par mazo acu nevainību īsti nav pamata.

Gan sižeta, gan dažādu formas elementu veidotais izrādes vēstījums ir ļoti humāns un silts. No tā iespējams šo to mācīties, bet iestudējums nav didaktisks. Beigas, protams, ir laimīgas, bet nelaimīgs nav arī ne sākums, ne vidus, jo no katras situācijas, arī skumīgas, vienmēr var attīstīties kāda negaidīta pasaka. Jebkurā vecumā.