Ieva Rodiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Latvijas teātris tiecas pēc gudra skaistuma

Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, pirms „Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanas ceremonijas norisinājās ikgadējā „Spēlmaņu nakts” norisei veltītā zinātniskā konference, kurā ar priekšlasījumiem uzstājās gan Latvijas, gan ārvalstu teātra kritiķi un zinātnieki. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta organizētā konference „Latvijas teātra 2014./2015. gada sezona un traģiskais varonis 21. gadsimtā”, reflektējot par aizvadītās sezonas tendencēm, noritēja traģiskā varoņa zīmē.

Konference noslēdza Latvijas Teātra darbinieku savienības rīkoto Latvijas teātra izrāžu skati, kurā aizvadītās sezonas labākos iestudējumus skatījās ārzemju teātra kritiķes: Tatjana Zelmanova-Dipona (Beļģija), Marite H. Butkaite (Igaunija) un Anna Stepanova (Krievija). Visas trīs viešņas redzēja izrādes “Raiņa sapņi” Nacionālajā teātrī, “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Equus”, “Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī un “Cerību ezers” JRT, kā arī individuāli skatījās Nacionālā teātra izrādes “Antigone”, “Prāts”, “Idiots” un liepājnieku viesizrādes Rīgā – “Induli un Āriju” un “1984”. Noslēguma diskusijā ārzemju ekspertes dalījās iespaidos par redzēto Latvijas teātrī.

Anna Stepanova (Krievija)

Visas manis redzētās izrādes vairāk vai mazāk bija saistītas ar traģisko varoni. Izrādē „Visas viņas grāmatas” (DT, rež. Dmitrijs Petrenko – red.), kas man šķita ārkārtīgi interesanta, bija divi traģiskie varoņi, kuri atrodas lamatās, bezizejas situācijā. Tas ir psiholoģisks stāsts, kuru iedzīvina aktieri (Dainis Grūbe un Esmeralda Ermale – red.) – patiesi brīnišķīgs darbs, juvelierisks, filigrāns. Tas ir cilvēka likteņa psiholoģisks atspulgs lielu vēsturisku procesu priekšā. Šī izrāde ļoti iespaidoja, un aktieris (Dainis Grūbe – red.), manuprāt, tur strādāja daudz spēcīgāk nekā „Equus”. Man bija ļoti interesanti arī sekot līdzi tam, kā režisors strādā ar literāro materiālu, tā bija precīza, atsvešināta psiholoģiskā analīze. Ja šajā izrādē ielaistu krievu aktierus, kuri ir ļoti temperamentīgi un mēdz familiāri piesavināties lomas, tur būtu tādas kaislības, bet šeit viss ir ļoti lakoniski, precīzi. Stāstā par to, kā skolnieks satiekas ar vecāku sievieti, fizioloģiskais zemteksts paliek skatuviskā zīmējuma līmenī, bet priekšplānā izvirzās pavisam cita tēma – jautājums par ļoti trauslajām vecuma un statusa atšķirībām un to, ko dzīve izdarījusi ar abiem cilvēkiem. Man šķiet, ka tas ir ļoti iespaidīgs, delikāts un gudrs režijas darbs.

Traģiskais varonis aktuāls arī izrādē „Equus” (DT, rež. Laura Groza-Ķibere – red.), kaut gan man šķiet, ka šīs sen sarakstītās lugas problemātika šodien nobāl pasaules traģēdijas priekšā un sašaurina īsteno bēdu parametrus tam apokaliptiskajam stāvoklim, kādā nokļuvusi pasaule, kādā tā pati sevi iedzen.

Ja runā par traģisko pasaules izjūtu, jāpiemin trīs izrādes. „Indulis un Ārija” (LT, rež. Sergejs Zemļanskis – red.) – man šajā izrādē svarīgs likās ne Indulis, ne Ārija un pat ne tie varoņi, kas sižetiski atrodas viņiem līdzās (režisors vienlīdz svarīgus padarījis gan pirmā, gan otrā plāna varoņus), bet par galveno kļuva pats naids un agresija, kas dzimst no naida. Šis naids ir visu saēdošs, tās ir ļaunas, melnas jūtas, kas ielaužas pat mīlestībā, tās ir saindējušas Induļa un Ārijas mīlestību. Kad Vizbulīte tiek sasieta, sarkanie pavedieni it kā sagriež viņas seju un kļūst par asiņainu rētu. Viņa nebaidās no nāves. Režisors no vēsturiskām dzīlēm izvilcis to, kas arī Rainim šķita visbaisākais, – naids, destruktīvisms, kas mēdz būt cilvēkos.

Vispār tas, kā jūsu dramatiskā teātra aktieri dzied un dejo, ir vienkārši brīnišķīgi. Salīdzinoši pie mums aktieri dzied ļoti slikti, īpaši mūziklos.

Serebreņņikova izrāde („Raiņa sapņi” NT – red.) man likās ārkārtīgi interesanta, īpaši jubilejas gadā, un te es apbrīnoju jūsu Nacionālā teātra drosmi, jo tad, ja pie mums parādītos šāda izrāde par Aleksandru Puškinu, mūsu konservatīvā publika uzbruktu gan teātrim, gan režisoram. Parādīt tik mokošu, slimu, pretrunīgu iekšējo pasauli kā Serebreņņikova izrādē, tas nozīmē daudz. Un skatītāji šo sarežģītību saprot, cilvēki no zāles gāja ārā emocionāli pārņemti. Man radās cieņa arī pret jūsu skatītājiem, kuri uz teātri nāk, lai veiktu nopietnu iekšējo darbu. Serebreņņikovs ir uzvedis tādu kā iekšējo ceļojumu pa Raiņa dvēseles, iztēles labirintiem, caur viņa murgiem. Izrādē ir ārkārtīgi interesants telpas risinājums, kas sākas ar zvaigžņotu debesi un cilvēku embrija pozā, tajā attēlots, kā šis cilvēks noveco, kā iet pret nāvi, kā iziet caur sieviešu rokām – caur mātes, Aspazijas, māsas apskāvieniem.

Maskavā, pateicoties Robertam Vilsonam, kļuvušas populāras krievu pasakas (R. Vilsona iestudējums “Puškina pasakas” (Сказки Пушкина) Maskavas Nāciju teātrī, 2015 – red.), un arī Serebreņņikovs iestudējis divas izrādes, kuru nosaukumā ir vārds „krievu” – „Kam labi dzīvot Krievijā” (Кому на Руси жить хорошо, 2015 – red.) un „Krievu pasakas” (Русские сказки, 2015 – red.). Neesmu šīs jaunākās Serebreņņikova Maskavā iestudētās izrādes vēl redzējusi, taču no tā, ko esmu redzējusi pēdējā laikā, “Raiņa sapņi” ļoti spēcīgi atšķiras ar mērogu – Serebreņņikovs Maskavā nodarbojas ar daudz lokālākām, sociāli ievirzītākām problēmām daudz ierobežotākā telpā – šaurajā Gogoļa centra spēles laukumā, kur nav iespējama skatuves mašinērija un inscenējuma efekti. “Raiņa sapņos” mani pārsteidza skaistuma pārpilnība (arī nejēdzību pārpilnība, jo aina ar Raiņa galvu, ko visi pielūdz vai apgāna, tomēr ir iestudēta no pārējās izrādes atšķirīgā stilistikā), tas, kā viņu apbūrusi augstā poēzija, filozofija. Viņa pēdējos Maskavas darbos ir dusmas, niknums, skarbas režisoriskas metaforas, taču tāda režijas skaistuma un sajūsmas, kādu var just vairākās šīs izrādes ainās, nav.

Es ar baudu klausījos latviešu valodu, Raiņa dzeja ir ļoti muzikāla un jūsu aktieri spēj to pārraidīt. Patīkami, ka jūsu teātrī tik labi strādā ar skatuves runu, ar vārdu.

Un visbeidzot iestudējums, kas tiešām mani pārsteidza un patiesībā man ļoti trāpīja – „Cerību ezers” (JRT, rež. Vladislavs Nastavševs – red.). No Nastavševa Maskavas izrādēm biju redzējusi tikai “Mitjas mīlestību” (Gogoļa centrā, 2013 – red.), kas man šķita ļoti sentimentāla un salda un ar Buņinu tai nebija gandrīz nekāda sakara, tāpēc es gāju uz “Cerību ezeru” bez īpašām cerībām. Bet tā ir ļoti skaista un gudra izrāde, kura mums piedāvā divdaļīgu varoni – tas ir ļoti interesants stāsts, jo, no vienas puses, mūsu priekšā ir skatuviskais varonis, kas nosaukts režisora vārdā un pieņēmis viņa likteni un parametrus, un, no otras puses, mūsu priekšā atklājas teātra iekšējā drēbe, mēģinājumu process, un aiz šīs izrādes ir režisora personība, kas ir klātesoša dialogos. Rodas tāda pirandelliska spriedze starp varoni-masku un īsto varoni – režisoru, izrādes radītāju, kurš to visu izvilcis no sevis. Ir skaidrs, ka režisors šajā izrādē skatās pats uz sevi no malas. Šis dramatiskais, dinamiskais dialogs, kas norit starp režisoru un skatuves personāžu, man liekas ārkārtīgi interesants teātra paņēmiens. Tāpēc iespaids no šīs izrādes bija absolūti apdullinošs. Man šķiet ļoti svarīga šī izrāde arī tāpēc, ka mūsdienās mainās režisora funkcija teātrī un režisors ienes izrādē ne tikai savu koncepciju, bet arī personību.

No Latvijas es paņemšu līdzi arī apbrīnojamo atmosfēru skatītāju zālē – jūsu skatītājs man šķita gudrs, smalks, delikāts.

Izrādes „Visas viņas grāmatas” un „Cerību ezers” savā vizuālajā minimālismā ir ļoti daudznozīmīgas. Kaut vai Nastavševa izrādes dzeltenais skapis vien ko ir vērts. Tādēļ iestudējumā „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (DT, rež. Aleksandrs Morfovs – red.), kad ieraudzīju šo grezno slimnīcu, es biju ļoti pārsteigta, jo pirms desmit gadiem, kad Morfovs šo izrādi iestudēja pie mums Maskavā („Ļenkom” teātrī, 2005 – red.), mūsu trakonams bija daudz nabadzīgāks un pieticīgāks. Jāatzīst gan, ka Maskavas izrādē Makmērfijs bija lielāka personība, kamēr šeit apkārt ir izvērsies skaistums un bagātība, bet galvenā varoņa personība pazeminājusies līdz ikdienišķa pļēgura līmenim, varoņa vairs nav žēl.

Skatījos Latvijas izrādes tikai četras dienas, kas ir nepietiekami, lai izdarītu vispārinājumus, bet rodas iespaids, ka Latvijas teātris tiecas pēc gudra skaistuma. Pēc skaistuma, kas ir atturīgs, skarbs, nospriegots. “Cerību ezers”, arī “ Visas viņas grāmatas” un “Raiņa sapņi”, kaut arī to mērogi nav salīdzināmi, ir ļoti skaistas, bet arī ļoti gudras izrādes.

Tatjana Zelmanova-Dipona (Beļģija)

Ja konferencē nebūtu izvirzīta tēma par traģisko varoni, es redzētajās izrādēs traģisko varoni nebūtu atradusi. Es jūsu izrādes skatos jau trīs četrus gadus pēc kārtas, un manas pirmās izjūtas par to, ka Latvijas teātris ir piesātināts, gudrs, kulturāls, neizsīkst, bet tieši otrādi – apstiprinās. Šajā gadā pirmais, ko redzēju, bija „Antigone” (NT, rež. Elmārs Seņkovs – red.), izrāde, kura man ļoti patika – ar to, ka tā atšķiras no ļoti daudzām citām „Antigonēm”, kuras šobrīd uzved visur. Jūsu „Antigone” ir ļoti cilvēciska kamerizrāde, tajā nav politikas, bet ir patiesas attiecības starp varoņiem, piemēram, Kreonu un Antigoni. Tās ir attiecības, kādas es nekad neesmu uz skatuves redzējusi citās izrādēs – parasti visur centrā tiek izvirzīta politika, Kreons ir politisks despots, un tā tālāk. Šeit tā tiek rādīta kā dziļi intīma ģimenes drāma.

Brīnišķīga ir aktrise Antigones lomā (Maija Doveika – red.), viņa spēlē nepakļāvīgu pusaudzi, kuras dzīves princips ir visu noraidīt. Viņa ir neprātīgi pievilcīga savā nepakļāvībā. Tādēļ Kreons (Gundars Grasbergs – red.) viņu patiesi mīl – viņš pats ir nelaimīgs par to, ka viņam ir jānonāk pie tādas izejas. Arī koris un mūzika, kas ieviesta izrādē – katram ir sava nots, Antigonei ir sava disonanse. Antigonei tas ir sava veida dzīvesveids – pat viņas ķermeņa pozas to atklāj, tas, kā viņa tur rokas kabatās – tā ir pusaudze, kas sevi nostāda pret visu apkārtējo pasauli. Viņa ir ļoti aizkustinoša. Man šajā izrādē arī ļoti patika kamerformāta koris – aktrise (Marija Bērziņa – red.) šajā lomā runā monotonā, nazālā tonī, tas izrādei deva ļoti labu emocionālo noti. Tajā visā nav nekā globāla, ir tikai intimitāte. Ja būtu jābalso par kamerizrādi, es balsotu par „Antigoni”.

Otra kamerizrāde, ko redzēju, bija „Prāts” Nacionālajā teātrī (rež. Valters Sīlis – red.). Par šo izrādi man ir grūtāk runāt, jo, nesaprotot valodu, izrādes filozofiskais zemteksts man it kā aizpeldēja, bet pirmajā plānā izvirzījās fizioloģiskais stāsts, kuru aktrise (Daiga Kažociņa – red.) spēlē satriecoši. Pret aktrisi man nav absolūti nekādu pretenziju, viņa tādās niansēs, ar tādu kaislību, ar tādu ieturētību, emocijām pārraida savas varones divējādību, bet pilnībā novērtēt izrādes dziļumu nevaru, nesaprotot valodu.

Esmu Nastavševa pielūdzēja, man daudzas viņa izrādes ļoti patīk, piemēram, nekādi nevaru aizmirst viņa „Veceni” (NT, 2012 – red.). Šeit („Cerību ezerā” – red.) viņš atklājies citā rokrakstā – šeit režisors izmanto pats sevi un savu biogrāfiju un dara to drosmīgi. Tā ir ļoti asa un personiska izrāde. Nedomāju, ka tas ir simtprocentīgi atklāti, man šķiet, ka jebkurš mākslinieks vienmēr kaut ko aranžē ap sevi, taču tas ir ļoti pārliecinoši un interesanti. Man šī izrāde deva iemeslu noteiktām pārdomām. Tas ir māksliniecisks un nestandarta uzvedums. Nedrīkst arī nepieminēt aktieri, kas spēlē Nastavševu, jo viņš ļoti precīzi trāpa izrādes būtībā. 

Arī Rīgas Krievu teātrī redzētā šīs sezonas izrāde „Neatkarības bērni” (rež. Antra Leite – red.) ir gadījums, kad dokumentalitāte ienāk teātrī – esmu daudz redzējusi dokumentālās izrādes, taču šajā izrādē reālo cilvēku informācija atklāta ļoti delikāti, nepolitiski un intīmi – tieši šī intimitāte, ko vēroju jūsu dokumentālajā teātrī, man ir ļoti tuva.

Izrāde „Raiņa sapņi” mani dziļi iespaidoja – filozofiska poēzija ar kosmisku risinājumu. Manuprāt, Serebreņņikovs ir atradis pārsteidzoši precīzu tēlainību, lai atklātu tās tēmas, kas parādītas uz skatuves. Neesmu Raiņa speciāliste, bet man šķiet, ka izrādes kompozīcija (librets – Ieva Struka – red.) ir veikta ļoti harmoniski, smalki, emocionāli, un tas aizskāra. Viss, kas tiek attēlots izrādē, ir vispārcilvēcisks – plastika, mūzika, ritms, aktieri, vispārējā atmosfēra ir ļoti smalka. Man šī izrāde ļoti patika.

„Induli un Āriju” es sapratu mazāk – redzēju, ka tā ir ļoti skaista, izstrādāta izrāde, tajā attēlots pretstats starp mīlestību un ļaunumu, tā ir mūžīga tēma, tāds kā Romeo un Džuljetas stāsts, taču man šī izrāde palika auksta, uz mani tā emocionāli neiedarbojās.

Nevaru arī nepateikt, ka zemu paklanos jūsu aktieru priekšā, jums ir ārkārtīgi talantīga aktieru armija – ne tikai atsevišķi aktieru vārdi, kuri valdzina, bet ir ļoti augsts vispārējais aktieru līmenis. Tie ir profesionāli, kulturāli, eleganti aktieri, kas brīnišķīgi dzied un dejo. Piemēram, Liepājas plastiskajā izrādē („Indulis un Ārija” – red.) aktieri kustas brīnišķīgi. Atmiņā palicis aktieris, kurš spēlē Kreonu izrādē „Antigone” (Gundars Grasbergs – red.), aktieris, kurš spēlē „Equus” (Dainis Grūbe – red.), aktrise izrādē „Prāts” (Daiga Kažociņa – red.), tas ir kopumā ārkārtīgi augsts līmenis, uz kuru Rietumu teātris var tikai tiekties. Pieļauju, ka tas ir repertuāra teātru sistēmas nopelns, jo, strādājot tikai projektos, kur katru reizi sapulcējas atšķirīga komanda, aktieris neaug, neattīstās. Jums ir arī brīnišķīga jauno režisoru plejāde, ar kuru var droši rēķināties arī turpmāk.

„Visas viņas grāmatas” ir ļoti neparasts iestudējums – tajā no sākuma bija ļoti grūti ieiet, bet es uzskatu, ka tā ir talantīga izrāde, neparasts ideju, kaislību un nelaimīguma apkopojums. Aktieris, kurš spēlē šajā izrādē (Dainis Grūbe – red.), ir vienkārši neaptverami talantīgs. Visi jums ir talantīgi, bet viņš īpaši. Nezinu, kā tiks sadalītas balvas („Spēlmaņu naktī” – red.), bet es balvu dotu viņam. Šī izrāde ir ļoti interesanta, bet varbūt nedaudz smaga skatītājiem. Tomēr tā mani ļoti iespaidoja.

Redzēto izrāžu vizuālais veidols man šķita sarežģīts. Frančvalodīgajā teātrī izrādes parasti ir milzīga mašinērija, šeit viss ir daudz minimālistiskāk un vienkāršāk. Tas man šajā gadījumā netraucēja. Izrādē „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” bija daudz gaismas un diezgan simpātiskas dekorācijas, neuzkrītošs izrādes vizuālais risinājums. Arī izrādē „Antigone” nekā nav, ir tikai kailas sienas, tukša skatuve, bet priekšplānā izvirzās aktieru domas, emocijas. Šobrīd vispār teātrī ir tendence aktualizēt vizualitāti, vārds vairs nav tik būtisks, man šķiet, ka pie jums šī tendence vismaz pašlaik nav vērojama.

Marite H. Butkaite (Igaunija)

Šajā nedēļā es Latvijā redzēju 11 izrādes, un man šķiet, ka nav vienas definīcijas par to, kas ir traģiskais varonis. Atmiņā palikusi izrāde „Visas viņas grāmatas”. Skatoties teātri svešvalodā, parasti atdzīvojas dažādi stāsti, un šī izrāde uz mani atstāja diezgan lielu iespaidu. Tajā ir dažādi līmeņi – tas ir stāsts par sievieti un vīrieti, par zēna pieaugšanu, par to, kā karš un politiskās sistēmas ietekmē cilvēku dzīves.

Arī izrāde „Prāts” notika mazā spēles telpā, tas bija ļoti personisks tuvplāns, un aktrise galvenajā lomā (Daiga Kažociņa – red.) bija ļoti spēcīga. Es piekrītu Tatjanai, ka redzētajās izrādēs ir ļoti daudz lielisku aktieru un arī jaunu režisoru. Es nesaprotu latviešu valodu, taču, kaut arī titulvarone uz skatuves divas stundas runāja latviski, tā bija izrāde, kuru sapratu visvairāk no redzētajām.

Viena no izrādēm, kuru tiešām izbaudīju, bija „1984” (LT, rež. Laura Groza-Ķibere – red.) – tā bija izklaidējoša, bet vienlaikus ar ļoti nopietnu zemtekstu. „Raiņa sapņi” bija vizuāli uzrunājošs iestudējums – tas aizskāra emocionāli, vizuālais risinājums, teksts, mūzika, kustības dinamika šķita vairāk emocionāla, nevis racionāla pieredze. Vēl viena izrāde, ko izbaudīju, bija „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” – tas ir lielizmēra uzvedums, un es biju tiešām pārsteigta par to, cik liela ir skatuve un cik liels ir aktieru ansamblis. Tas bija ļoti spēcīgi un baudāmi.

„Idiots” un „Cerību ezers” ir absolūti atšķirīgas izrādes, kaut arī tās iestudējis viens cilvēks (Vladislavs Nastavševs – red.). Kad lasīju informāciju par izrādēm, tas mani pārsteidza. Viņam ir unikāla stāstu stāstīšanas tehnika, un vizualitāte, ko viņš izmanto, ir diezgan minimālistiska, bet tā ir iedarbīga. „Idiots” ir balstīts klasikā un stāsta noteiktu stāstu, „Cerību ezerā” ir vairāk tēmu, tas ir personiskāks darbs. „Idiotā” es izbaudīju skatuves iekārtojumu, to, kā sākumā viss bija kārtīgs, bet pēc tam sāka jukt un brukt. Es par izrādi lasīju, ka tas ir simbols Padomju Savienības izjukšanai, taču skatoties es to nenolasīju, man prātā nāca pilnīgi citi stāsti. „Cerību ezers” bija saprotamāka izrāde, un tās pamatā esošā tēma ir aktuāla arī Igaunijas sabiedrībā – kā būt svešiniekam savā valstī.