Stāsti par mums un viņiem
Stāsti par savstarpējām attiecībām, nevis par idejām vai mākslas vārdā. Par to, kas mēs bijām pusaudža vecumā, kādi sapņi tolaik loloti, kas mainījies laika gaitā un kādas sociālās lomas iemācāmies un spēlējam laukos, absolventu salidojumu vakarā, atrodoties svešā zemē un neierastā kultūrvidē. Tā var raksturot trīs iestudētos darbus „Dirty Deal Teatro” teātra telpā: režisores Paulas Prozorovičas iestudējumu „Nepareizas dzīves skola”, režisora Viestura Roziņa turku klasiskās dramaturģijas iestudējumu „Jūras roze” un režisora Dmitrija Petrenko veidoto izrādi „Tonio”.
Bezrūpības diapozitīvs
Vasaras tumīgums. Negaisa svaigums. Ūdens šļakatas. Kaimiņu zemeņu saldme. Mētra (Ieva Aniņa) košās kedās un vasaras kleitā. Gints (Artūrs Putniņš) uz mopēda. Divi padsmitnieki, kuru vasaru piepilda klasiskas ainiņas. Tieši tik piesātināti precīzas, lai ļautu skatītājam kļūt sentimentālam, redzēto pavadot ar vieglu smaidu, turpretī pašam padsmitniekam, pieļauju, rast izrādes varoņos savus dvēseliskos radiniekus un meklēt kopīgi atbildes uz sava vecuma eksistenciālajiem jautājumiem.
Tā Mētras un Ginta piedzīvojumu aizmetņi rodami gan Mairas Dobeles stāstos, kas apkopotā veidā iznākuši grāmatā „Nepareizas dzīves skola” jau 2008. gadā, izdevniecības „Liels un mazs” paspārnē, gan tāda pašā nosaukuma izrādes radošās grupas atmiņās atsauktajos mirkļos. Stāstu dramatizējumu veidojis Jānis Balodis. Tas ir vitāls un dzīvs stāsts, ko izvēlējusies rādīt dažāda vecuma skatītājiem jaunā režisore Paula Prozoroviča. Atceroties viņas teikto „Patriarha rudens” videointervijā, Paula paudusi savu vēlmi stāstīt tos stāstus, ko skatoties gribas teikt „tas ir par mani”.
Režisorei kopā ar scenogrāfu Artūru Arni, kas izrādē ir gan ienesis malkas krāvumu, gan ievedis mopēdu, un skaņu meistaru Uldi Sniķeri, kas rada bezmaz vai kinematogrāfisku skaņu fonu, ir izdevies panākt vasaras piedzīvojumu noskaņu, uzburot domās ainas no pašu piedzīvotā. Turklāt šādas vasaras, kurās piedzīvotas spilgtākās pirmo padsmitu emocijas, visbiežāk tiek atsauktas atmiņā lauku vidē. Arī šīs aspekts pastiprina izrādes emocionālo lādiņu un spēju apburt skatītāju ar emocionālo tiešumu un nepastarpināto klātbūtni.
Arī saikni starp skatītāju un uz skatuves notiekošo režisore ar aktieru Ievas Aniņas un Artūra Putniņa palīdzību spējusi padarīt ciešāku, kādā brīdī ļaujot Mētrai un Gintam aplūkot skatītājus, savā starpā tos smalki aprunājot un piešķirot vērtējumu. Šis aspekts arīdzan norāda uz padsmitnieku vēlmi skatīt apkārtējos un apkārtnotiekošo melnbaltā gammā – no sajūsmas līdz noliegumam. Ieva Aniņa (tāpat kā jau Elmāra Seņkova režisētajā izrādē „Kucēni”) parāda, cik veikli prot iejusties rotaļlaukuma lomu spēlēs, rādot Mētru kā personu ar jutīgu, smalku pasaules skatījumu, kura savos trīspadsmit gados sāk vien apjaust sievišķo dabu. Tāpat arī aktieris Artūrs Putniņš nav liedzis sev kļūt pieaugušam, bet tomēr prasmīgi Ginta lomā izceļ padsmitnieka dzīves vērtības un uzvedības principus, nemulsinot skatītāju, bet ļaujot noticēt redzamajam stāstam.
Lai arī bezrūpīgās vasaras ir tie cilvēka dzīves posmi, kuri saistās ar vieglumu, tomēr nenoliedzami tieši tajās slēpjas atbildes uz jautājumiem, kāds cilvēks esmu es šodien un kādas attiecības esmu iemācījies veidot ar apkārtējiem. Un tas jau ir katra paša stāsts, ko atkal pāršķirstīt, ejot mājup pēc izrādes „Nepareizas dzīves skola”.
Šis nav stāsts par mīlestību
Viennozīmīgi, darbs ar dramaturģijas klasisku ir liels izaicinājums gan jau pieredzējušiem, gan jaunajiem režisoriem. Viesturs Roziņš ar turku klasiskās dramaturģijas iestudējumu „Jūras roze” ir uzdrīkstējies stilizētā jūras krastā stāstīt Austrumu sievietes Merjamas nepanesamās ikdienas un slāpēto ilgu skumjo stāstu, tādējādi cenšoties mūsmāju sabiedrībai ieskicēt gan līdzīgo, gan atšķirīgo Rietumu un Austrumu kultūrās.
Iestudējums „Jūras roze”, kura pamatā ir turku dramaturģijas klasiķa Nedžati Džumali (Necati Cumali) darbs, vienuviet ļauj satikties neierastai aktieru komandai. Rīgas Krievu teātra aktrise Jekaterina Frolova ar valodas niansēm piešķir eksotisku noskaņu Merjamas tēlam. Karaliskā Improvizācijas teātra dalībniekam Varim Klausītājam, kam šī esot vien otrā aktieriskā pieredze ārpus ierastā improvizācijas lauka, ļaunā un itin bieži krietni ieķērušā Merjamas vīra zvejnieka tēls ir pārliecinošs, veidojot skatītāja domās negatīvu attieksmi pret šī vīrieša brutalitāti un necieņu pret sievu.
Izrāde pārāk tieši izceļ to, kas, sievietesprāt, ir ļaunais tēls un kas, savukārt, ir potenciālais ceļš uz brīvestību un iekšējo alku piepildījumu. Jaunajam aktierim Kasparam Zālem Viņa lomā Merjamas skatījumā būtu jātop par viņas ceļu uz brīvu dzīvi, prom no despotiskām attiecībām ar vīru. Taču aktiera tēlojums liek šaubīties par to, vai viņš apzinās, kādā dzīvesstāstā, esot lomā, piedalās.
Scenogrāfs Valters Kristbergs prasmīgi un atjautīgi veidojis izrādes skatuvisko risinājumu, par pamatu ņemot dažāda garuma, platuma, augstuma koka baļķus un dēļus (daļu, iespējams, izskalotus tepat Baltijas jūras smiltīs). Aktieru nosacītā improvizācija ar šiem skatuves elementiem ļauj izrādes gaitā savstarpējo attiecību pretnostatījumus vērot ainās, kur katrai no tām ir savs scenogrāfisks risinājums. To paši aktieri uzbūvē un pārveido atbilstoši situācijai un vietai (jūra, pusdienu galds, kuģis u.c.), kurā tai brīdī atrodas. To papildina dramatismu piešķiroša mūzika ar Austrumu skaņu kopām.
Lai arī izrādes veidotāji, piesakot izrādi, norādīja, ka tā pievēršas mīlestībai kā vienam no cilvēka pamatinstinktiem, pēc „Jūras rozes” noskatīšanās mīlestības deva tajā ir itin vārgi saskatāma. Pāri visam ir Austrumu sievietes kliedziens ar vēlmi tapt atbrīvotai no esošā sociālā statusa, vienlaikus šauboties par savas eksistences iespējamību bez saistībām ar kādu no vīriešu kārtas pārstāvjiem. Jekaterina Frolova izspēlē Merjamas iekšējo traģēdiju. Režisors Viesturs Roziņš to gribējis stāstīt kā mīlestības kaislības, atstājot otrajā plānā sievietes brīvestības alkas, kas, Rietumu kultūras pārstāvja acīm skatoties, šķiet patiesais stāsta pamats. Šis stāsts nav par klasisko mīlas trijstūri, bet par kultūras diktētiem noteikumiem konkrētā sabiedrībā. Stāsts ir par sievietes vietu sabiedrībā. Tās sievietes, kurā klusi briest alkas pēc revolūcijas.
Pirms un pēc
Izrāde „Tonio” ir sentimentāla, psiholoģiski meditatīva skice par tēmu „pirms un pēc”. To režisors Dmitrijs Petrenko balstījis Tomasa Manna 25 gadu vecumā uzrakstītajā, 1901. gadā tapušā stāsta „Tonio Krēgers” motīvos un ļāvis dramaturģei Rasai Annai Bugavičutei dramatizēt, padarot klausāmu mūslaiku skatītāja ausīm. Savdabīga vietēja adaptācija bez piesaistes noteiktam laikam, reflektējot par to, vai viegli būt jaunam un vai viegli atskatīties uz to jaunības mirkli, kurā pieņemti konkrēti lēmumi.
Uz scenogrāfa Artūra Arņa radītā askētiskā skārda jumta ar baltu, par slēptuvi pārtapušu skursteni pulcējas četri jaunieši (Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa aktieri – Kristaps Ķeselis, Alise Polačenko, Mārtiņš Upenieks un Liene Sebre – ar vizuāli un raksturu ziņā pārdomātiem tēliem) sava izlaiduma vakarā. Tas ir mirklis pirms starta, ar nenopietnību, bet ar košām vīzijām par nākotni. Tonio lomai režisors izvēlējies jauno aktieri Kristapu Ķeseli, kas jau piedalījās arī Dmitrija Petrenko izrādē „Mākonis biksēs” un neuzbāzīgi iemieso sevī mākslinieka Tonio noslēpumaino dabu un rod nestandarta situāciju risinājumus (negaidītais skūpsts, ko saņem klasesbiedrene (Alise Polačenko) pēc Tonio ķircināšanas mēģinājuma, piedēvējot viņam simpātijas pret sava dzimuma pārstāvjiem).
Lai arī Rasas Annas Bugavičutes tekstuālais izrādes ietērps liecina, ka izrādes brīdī dzīvojam šodien, nevis 20. gadsimta sākuma Manna Vācijā, tad izlaiduma klases uzvedības modelis liek apšaubīt to, ka redzam šodienas devīto klasi, kas savā uzvedībā tomēr ir pārāk nosvērta, pat romantiska (iespējams, režisors tieši tā grib paskatīties uz šo izlaiduma vakaru vai atsaukt atmiņā pašas radošās komandas izlaiduma klases laiku). Salīdzinot – turpat „Dirty Deal Teatro” skatāmā Andreja Polozkova izrāde „Izlaistie” arī rāda klasi, kura gatavojas žetonu vakaram, un ļauj noticēt trīs jauniešu autentiskumam daudz pārliecinošāk, nekā Tonio un viņa klasesbiedri. Ir brīži, kad, skatoties izrādi, gribas lauzt šo pareizību, kas skatāma aktieru izveidotajos raksturos.
Pēc sešpadsmit gadiem uz jumta kāpj atkal šie paši četri jaunieši. Vakara gaitā jāsecina, ka laimīgs būs tas, kas sekos savai sirdsbalsij, izvēloties dzīves ceļu. Pat ja tas ir jālauž pašam. Laimes netveramība ir arī nespējā atbildēt, kurš un kāpēc ir kādā noteiktā brīdī laimīgs. Tomēr pāri visam ir sajūta, ka, neskatoties ne uz ko, katrs dziļi pats sevī izdzīvo savas mazās traģēdijas un uzvaras. Un tas, cik viegli ir būt, ir atkarīgs tikai no katra paša prasībām pret sevi. Izrāde „Tonio” ir drīzāk refleksīvs atmiņu uzliesmojums ar trīsdesmitgadnieka pārdomām, kā reiz bija, nevis šodienas pusaudžu un to sapņu portretējums.
Rakstīt atsauksmi