Recenzijas

29. decembris 2015 / komentāri 0

Māksla, pīlītes un globālā sasilšana

Laikā, kad decembris Latvijā pārsteidz ar ziemai netipiski augstu gaisa temperatūru un ziņu dienesti informē par atsākušos sēņu laiku [1], Rīgā, kinoteātrī „K-Suns” ar klimata izmaiņu pētījumiem veltītu lekciju-monoizrādi “Zudušās pīles meklējot” (Les Canards Perdus) uzstājās franču rakstnieks, režisors, aktieris, teātra biedrības „Vertical Détour” dibinātājs un ģeogrāfs Frederiks Ferērs (Frédéric Ferrer). Autors sadarbībā ar Franču institūtu Rīgā, ANO Vispārējās klimata konferences COP21 ietvaros piedāvāja skatītājiem unikālu, izzinošu un nedaudz humoristisku slaidšovu par kādu ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) eksperimenta būtību, stāstījumam iegūstot smalkā aktierspēlē balstītas absurda noskaņas.

2008. gadā NASA kādā Grenlandes šļūdonī „pazaudēja” 90 gumijas pīles, lai klimata pētnieki noskaidrotu ko vairāk par globālās sasilšanas mehānismiem un to ietekmi uz ledājiem. Dzeltenajām gumijas pīlītēm, kas uzskatāmas par savdabīgu Rietumu bērna ikdienas vannošanās atribūtu, bija, pašām to nezinot, jānorāda veids, kā plūst kūstošo ledāju ūdens, kas ietekmē to slīdēšanu. Ja eksperiments noritētu pēc plāna, pīlītēm būtu jānonāk atklātā jūrā. Dārgas elektronikas vietā NASA pielietoja lētu, bet visā pasaulē atpazīstamu un viegli ieraugāmu priekšmetu, ko varētu pamanīt un atrast cilvēki. Bija paredzēts, ka par katru atradumu varēs arī ziņot uz pīlītei pievienotajām adresēm, saņemot atlīdzību. Taču, pēc Ferēra domām, eksperiments izgāzās, jo neviena no pīlītēm joprojām nav atrasta nedz Grenlandes apkaimē, nedz tālāk okeānā.

COP21 konference, kas notika Parīzē no 30. novembra līdz 11. decembrim, tika rīkota ārkārtīgi cēla un mūsmāju presē nepelnīti maz atspoguļota mērķa labad – pasaules līderi bija aicināti konferencē diskutēt par veidiem, kā nepieļaut globālās temperatūras pieaugumu par vairāk nekā 2° C, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu, kā arī ir uzsākts ceļš uz jaunas starptautiskas vienošanās par klimata jautājumiem pieņemšanu. Šīs globālās konferences gaidās Frederiks Ferērs, kurš aizrautīgi jau vairākus gadus seko līdzi klimata izmaiņām un to pētniecībai, izveidoja savu ģeogrāfa, aktiera-komiķa un, jāsaka, arī vidusmēra novērotāja lomās balstītu priekšlasījumu par vienu no dīvainākajiem NASA eksperimentiem, kas, it kā spēlējoties ar nopietnu problēmu, pārvērtās par vielu humoristiskam tēlojumam.

Frederiks Ferērs ir cilvēks, kura vadītā teātra biedrība kādu laiku atradās psihiatriskās slimnīcas telpās, ik pa laikam viņa šovos piedaloties arī pašiem pacientiem. Ferērs arī neuzskata sevi par klimata izmaiņu vēstnesi: „Mākslinieciski es nevēlos mainīt pasauli, drīzāk es vēlos radīt pasauli un transformēt to teātrī.” [2] Ģeogrāfiju un klimata izpēti Ferērs redz kā savu pagātnes profesiju, jo šo pieredzi viņš arvien vairāk izmanto teatrālu iestudējumu radīšanai. 2005. gadā māksliniekam bija ienācis prātā sarīkot „tumšu” konferenci uz skatuves – aktieru iestudētu zinātniskas uzstāšanās imitāciju, improvizētu sarunu šovu par klimata izmaiņām. Ferēra iestrāde (luga „Kyoto Forever”, nosaukta par godu „Kioto protokolam” – 1997. gadā pieņemtajam dokumentam cīņā ar globālo sasilšanu) bija vienlaikus gan iestudējums, gan reāli notikušo konferenču citēšana un at-tēlojums ar dažiem aktieriem un iepriekš sarakstītu tekstu, kā arī ar daudziem neaktieriem – konferences klausītājiem. Realitāte un teātris Ferēram ir neizšķirami jēdzieni, kas kalpo viens otram: „Es ņemu realitāti, aplūkoju to un patiešām vēlos to pašu parādīt uz skatuves. (..) Ne jau reālitātes mimēze šajā procesā ir interesanta, bet gan tas, ka ideja ir paslēpta realitātē un ka šī realitāte tāpēc ir radīšanas iespējas sākums.[3]

„Zudušās pīles meklējot” ir Ferēra klimata izmaiņu tēmai veltīto šovu cikla trešais darbs, ceļojošā izrāde. Turklāt nemitīgā ažiotāža, kas skar klimata izmaiņas, ar to saistīto tūrismu un apokaliptiskās noskaņas, arvien iedvesmo mākslinieku jaunu iestudējumu radīšanai.

Ferēra „Zudušās pīles meklējot” pieejas pamatā ir kartogrāfija – vairāku kustīgu un nekustīgu karšu, diagrammu un citu zinātnisku attēlu pavadījumā jau sākotnēji nedaudz satrauktais, inteliģenta un pat zināmā mērā akadēmiska paskata vīrietis stāstīja par NASA eksperimenta būtību, varbūtējām pīlīšu pārvietošanās trajektorijām – veiksmīgajiem un neveiksmīgajiem eksperimenta iznākuma variantiem. Aktiera galvenais, redzamākais instruments uz skatuves – slaidšovs un dators, projekcija uz baltā audekla ekrāna, kas tik veiksmīgi attaisnoja it kā neloģisko izrādes-lekcijas norises vietu – nelielo kinoteātra zāli. Pirmās komiskās notis ieskanējās tad, kad kļuva skaidrs, ka akadēmiskums šeit tiek daļēji tēlots un atvieglots, uzskatāmo karšu starpā parādoties poētiski uzņemtajām ledāju, Grenlandes un visbeidzot pīlīšu fotogrāfijām, it kā tā būtu nevis nopietna zinātnieka prezentācija starptautiskā simpozijā, bet drīzāk gada noslēguma lekcija studentiem. Skaidrojot gumijas pīlīšu piemērotību NASA eksperimentam, Ferērs demonstrē arī īpaši plastmasas konteinerā ledū sasaldētu pīlīti, ko iznes uz skatuves un noliek sev pie kājām; šajā brīdī skatītāja prātā uzplaiksnī doma – ledus izkusīs un tad... Tikai vēlāk kļūst skaidrs, ka tā ir viena no spilgtajām šova detaļām un reizē arī atgādinājums par globālās sasilšanas banālo būtību – viss kūst, viss mainās, ledus konteinerā pārvērtīsies ūdenī, bet pīlīte (gluži kā mēs) būs spiesta turēties virs ūdens.Un kopumā tas liek arī pasmieties par globālās sasilšanas radītajām fobijām.

Grenlande // Publicitātes foto

Sākotnējais uzstādījums no Ferēra puses gan liecināja par pārsteidzoši nopietnu priekšlasījuma raksturu – stundas laikā radošais zinātnieks centīšoties pavēstīt par NASA eksperimentu zinātkārajai publikai, liekot aizmirst, ka viņš ir aktieris un šis pasākums ir pieteikts kā izrāde. Arī ārzemju viesa iepazīstināšana ar saviem darbiem un zinātniskajām interesēm, grādiem utt. izpalika, kas radīja zināmas šaubas. Tomēr aizrautīgā ledāju pētnieka tēlojums bija tik veiksmīgs, ka pirmās pusstundas laikā zāli pameta vairāki atnākušie, kas acīmredzot tiešām cerēja pieredzēt tradicionālu monoizrādi, nevis populārzinātnisku lekciju. Aktīvi žestikulēdams, periodiski atkārtodams vienas un tās pašas tēzes par NASA eksperimenta ideju (daudzpusīgi to ilustrējot un tekstuāli grozot), Grenlandes ģeogrāfiju un globālās sasilšanas problēmām, Ferērs radīja arvien lielākas aizdomas par savas lekcijas zinātniskās kapacitātes apmēriem (ja pieņem, ka veiksmīga lekcija būtu spēja pateikt daudz, neizšķiežot klausītāju laiku un nepārslogojot viņu interesi un uzmanību). Tiesa, Ferēra nemitīgā atkārtošanās šķita mākslīgi veidota, lai paildzinātu laiku, kas nepieciešams, lai varētu pāriet pie citām absurda detaļām vēstījumā un lai visbeidzot sniegtu uzsvērti nezinātniskus, emocionālus un subjektīvus secinājumus par NASA nevarīgo rīcību klimata izmaiņu izpētē. Cilvēks tomēr uzvarēs zinātnieku!

Tas, ko Ferērs bija padarījis par sava humoristiskā vēstījuma kulmināciju, tikpat labi robežojas ne tikai ar absurdu, bet arī ar bērnišķīgu farsu. Īpaši ņemot vērā mākslinieka pretenzijas uz zinātniskumu, kas tomēr bija klātesošas kā labas izrādes stilistika. Piemēram, lekcijas-izrādes otrajā pusē, jau spriežot par to, kādēļ neviens līdz šim nav pamanījis un ziņojis NASA par atrastajām pīlītēm, Ferērs pievēršas cilvēciskajam faktoram, ko nebija paredzējuši NASA, pīlīšu atradēju reakcijām, izteiktām spilgtos tēlojumos:

Jūrnieks met savu izsmēķi pīles virzienā, kā gribēdams tai trāpīt”;

Slimā tūrista sieva saka: „Ai, paskaties, mīļais, pīle!”;

„Mazā meitenīte raudādama iesaucas: „Man nospļauties par pīli, papu!!! Es gribu savu lelli!!!”

Arī Grenlandes iedzīvotāji, pēc Ferēra vārdiem, nav diez ko ieinteresēti ziņot par atradumu, pat ja pīlītes nav iesalušas milzīgajos aisbergos un brīvi peld jūrā, jo ziemeļpola mednieki un zvejnieki ir skarbi ļaudis, viņiem visdrīzāk nav ne mazākās vēlmes pakalpot slinkajai NASA, un dzeltenās gumijas pīlītes varbūt pat vairumā gozējas viņu mājokļos, rotājot kamīnus un bērnistabas, kur NASA nespēj iejaukties (šajā brīdī aktieris beidzot pievēršas dzelteno pīlīšu ģimenei, kas visu lekcijas laiku neskartas gozējas uz skatuves, un, paņēmis rokā, emocionāli žestikulē ar vienu no tām). Ferērs vēlas pateikt, ka cilvēki nav ledāju ūdeņos palaižamas gumijas pīlītes jeb ziņojuma uztvērējs nesaprot pašu ziņojuma kodu un daudziem kopumā ir pilnīgi vienaldzīgas NASA pīlītes un eksperimenti, jo cilvēciskas būtnes neiekļaujas nekādos eksperimentos (tāpat kā Ferērs neiekļaujas tikai klimata izmaiņu vēstneša lomā). Būtībā Ferērs arī pasaka, ka globālā sasilšana ir plašāka problēma, nekā dabas un cilvēka interešu konflikts, to veido arī cilvēka sugas īpatnība – personība. Un tieši tāpēc Ferērs lekcijas-izrādes noslēguma slaidos postulē it kā pašsaprotamo, bet nepieciešamo: „NASA eksperiments nepasaka NEKO.” Jo arī viņš ir cilvēks, izbijis ģeogrāfs, kas savu profesiju ir ietvēris jaunā formā un izklaidē, satricina skatītājus, nevis tikai garlaiko un nomāc.

Konferences mākslīgums šo to pasaka arī par ļaužu spēju tikt piemuļķotiem – iespējams, arī no zinātnes puses. Kad Ferēra slaidu starpā parādās arī kāda ledāju pētnieka video, kurā viņš (pats Ferērs), tērpies moskītu tīklā, apgalvo, ka Grenlandē ir tik silts, ka vairs nav glābiņa no uzmācīgajiem tropiskajiem knišļiem, skatītājs sāk nopietni apsvērt realitātes un fikcijas attiecības gan Ferēra izrādes, gan apkārtējās pasaules izziņas ietvaros. Neviļus ir jāiesmejas. Un jāsaprot, ka prezentācija ir bēgšana no automātisma, jaunas formas meklējumi tur, kur šķietami nekas jauns vairs nav iespējams: „Konferences formāts ļauj man atrast līdzsvaru starp realitāti un tēlojumu. Šī forma bieži vien kļūst pavisam reāla, tā var pārraidīt kaut ko īstu, tajā pašā laikā tā ļauj mainīt nozīmes, īpaši, kad notiek tādā vietā kā teātris... Konference ir kustīga forma, dažreiz par spīti pašai sev, un tā kustina klausītāju. Tā kustās no realitātes līdz kaut kam citam, kā tādā sapnī...” [4]

Ferēra lekcijas-izrādes vērtība, iespējams, ir drīzāk psiholoģiska, nekā mākslinieciska. Turklāt par spīti mākslinieka teiktajam, pats pasākums tomēr IR domāts tam, lai pievērstu uzmanību globālās sasilšanas problēmām un tam, kā tās tiek risinātas, atmodinot ikvienā planētas iedzīvotājā pilsonisko apziņu – iespējams, vienīgo patieso un vēl nepievilto pienākuma apziņu pasaulē. Protams, līdzās būs arī spēja domāt radoši, mākslinieciski un, kā jau brīvajiem frančiem tas patīk, pasmieties par to, kas daudziem nešķiet smieklīgs (un tāpēc ir jo smieklīgāks). Frederiks Ferērs savu skatītāju drīzāk izklaidē, nevis izglīto, un viņa lekcija ir kāda lielāka un brīvāka mehānisma galvenais dzinējspēks, bet ne atsevišķa, pašmērķīga parādība. Tā stundas laikā skatītāju starpā zuda zinātniskajam priekšlasījumam vai konferencei raksturīgā spriedze; aktieris bija panācis interesantu efektu, pavadot klātesošos ceļā no zinātkārām un disciplinētām būtnēm līdz brīvdomātājiem vai skeptiski smīnošiem īgņām. Katram savas pīles.

 



[2] Interview with Frederic Ferrer // Art for earth’s sake, p. 36. – 41. . Žurnāls pieejams šeit: http://issuu.com/kaaitheater/docs/forearthssake

[3] Turpat

[4] Turpat

 

Rakstīt atsauksmi