Sapņi, zīlēšana un tārpi
Kritiķu īsviedokļi par Dirty Deal Teatro izrādi “Raganas” Martas Elīnas Martinsones režijā
Spēles ar pēļiem
Jūlija Dibovska: Jaunākais Dirty Deal Teatro iestudējums ņēmis par pamatu godalgoto Dainas Tabūnas romānu “Raganas” (2023): šķiršanos no drauga piedzīvojusī jaunā sieviete Alma uzsāk neparastu, dažādiem ezoteriskiem un psiholoģiskiem līkločiem pilnu ceļu uz harmoniju. Izrāde Martas Elīnas Martinsones režijā apliecina, ka iestudējums domāts, lai izbaudītu absurdās situācijās un tipāžos ietverto humora dzirksti un pēc izrādes sajustos omulīgi un silti.
Sandijas Dovgānes Alma nav viena – viņu savā šaurajā komunikācijas lokā aptver divas māsīcas (to, kas vienmēr ņemas ar bērniem, tēlo Rihards Zelezņevs, bet otru, kas apmeklē randiņus, – Alise Dzene). Romānā iezīmētos tēlos teātris spējis bagātināt, piemēram, ar Zelezņeva ļaušanos travestijai un sievišķīgam galvas lakatiņam, kur tas nepieciešams. Līdz sieviešu tēlu pārspīlējumam gan tas nenoved, un līdz absurdam aktieris izpaužas, piemēram, Almas dzīvokli ieņēmušā ezoteriskā melnā tārpa lomā. Pārliecinoši dramatisks viņš ir arī kā Almas bijušais. Kariķēti komisks – kā priesteris, taro kāršu večuks (?) vai muižkungs Almas sapņos. Mazāk ievērojama māsīcas lomā ir Dzene, toties aktīvi darbojas citu sieviešu tēlu radīšanā (ekstrasense, lauku sieva, māte u. c.). Tā, spēlējoties teātrī, Zelezņeva un Dzenes atveidotie tēli mijas un mijiedarbojas, un aizpilda telpu ap Almu, kura paliek drīzāk pasīva.
Alma ir tik nemainīga, ka bieži vien saplūst, iekrīt un guļ galvenajā scenogrāfijas elementā – milzīgā dūnu segā, kura sniedz zināmu miera solījumu ar savu mīkstumu visos veidolos; kuras pildījums neglīti izgaismojas pretgaismā; kura ir nedaudz pieputējusi, ja stiprāk uzsit; kura spēj nostāties kā cunami virs izrādes tēliem, tēlot vecas mājas sienu, logu, kura ir saraujama gabalos, kad Almas sirds plīst. Dūnu sega šajā izrādē ir kā pirmais un dažreiz arī vienīgais pieejamais un patiesais depresijas terapeits, pašironisks aizrādījums visiem, kas tai ļaujas krīzes brīžos.
Princesei vismazāk līdzīgā gulošā Alma savā segā redz feministiskus sapņus par pagātnes sievietēm, kuras raganīgās darbībās ieved tieši vīrieša muļķība. Un tas padara Almas prātu par šīs izrādes virstēmu: kas tik neslēpjas radošas sievietes fantāzijas pasaulē. Un vai šķiršanās no Roberta vispār bija pa īstam? Vai izdomātas ir arī māsīcas? Teātris liek apšaubīt vairākas romāna aksiomas, bet tajā pašā laikā arī neatrisina nevienu no Almas problēmām, izņemot to, ka par vientulību šo dažādo, kaut arī tikai izdomātu tēlu virpulī viņa nevar sūdzēties. Pat putekļu ērcītes dūnu segā ir viņas vīziju tuvi sabiedrotie.
Izrādes muzikālais pavadījums, ko veidojusi Keitija Bārbale, Almas “ceļojumā” darbojas kā spēcīgs intrigas radīšanas elements. Daļēji arī piešķir ezoterisku noskaņu. Tomēr vai izrāde patiešām ir par raganām? Vai Dainas Tabūnas romāns ir par raganām? Ārēji šie abi mākslas darbi izmanto raganas stilīgo tēlu, lai piesaistītu modernā lasītāja/skatītāja uzmanību. Tomēr tās ir lamatas – pat melnais, Almas dzīvokli it kā apsēdušais tārps, kas kā sunītis aiziet līdzi ekstrasensei, liek saprast, ka runa nav par pārdabisko, bet pilnīgi pretēji – par pavisam dabisko: vēlmi būt mīlētam. Brīžiem izrāde aizspēlējas un atsedz savu cilvēcisko vēlmi pasmieties kopā ar skatītāju. Gadās, ka smiekliem ir sirsnīgs pamats. Bet, tāpat kā galdiņš ar grāmatām, kas izrādes laikā uz skatuves pildīja tikai dekoratīvu lomu, arī dažas no ainām likās nedaudz pašmērķīgas, jo tā bija romānā, citas – neaizmirstami nospēlētas (melnais tārps, protams). Cits jautājums – kāpēc lai šī izrāde uztvertu sevi nopietni? Kamēr Alma guļ milzīgā dūnu segā, pārējiem ir iespēja izklaidēties.
Starp patiesību, ilūziju un intuīciju
Ketija Jurčenko: Ja Dirty Deal Teatro tapušajam režisores Martas Elīnas Martinsones iestudējumam “Raganas”, kas balstīts Dainas Tabūnas tāda paša nosaukuma romānā, raksturojumam būtu jāizmanto trīs Taro kārtis, tās būtu: “Mēness” – par neskaidrajām robežām starp patiesību, ilūziju un intuīciju, “Tornis” – par brīdi, kad vecās struktūras sabrūk, un “Spēks” – par drosmi pārvarēt tumsu sevī.
Jau no pirmajām ainām iezīmējas sapņa un murga estētika, kurā skatītāji seko līdzi aktrises Sandijas Dovgānes Almai. Režisores un autores līdzveidotajā dramaturģijā Alma mīt starpstāvoklī – salauzta un drauga pamesta, dzīves zemākajā punktā viņa mēģina ieraudzīt sevī jaunu stāstu, pievēršoties maģijas un misticisma pasaulei. Vienlaikus saasinās attiecības ar Riharda Zelezņeva un Alises Dzenes spēlētajām māsīcām, kuru raksturi saglabā romāna vieglo groteskas piesitienu.
Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kates Krolles radītā telpa ir viens no izrādes lielākajiem trumpjiem. Milzīgā dūnu sega, kas klāj spēles laukumu, atgādina karaliska izmēra gultu un vienlaikus tādu kā depresijas jūru, kurai ir ļauts transformēties. Brīžiem tā pārtop smagā kleitā, brīžiem mazā namiņā vai pat sienā, uz kuras ar ēnu teātra estētiku tiek iedzīvināts Almas rakstītais stāsts. Krolles kostīmi līdzsvaro starp ikdienišķo un fantāziju, radot sajūtu, ka tēli dzīvo starp mūsu laiku un Almas konstruēto mitoloģiju. Melānijas Lindas Muskares horeogrāfija spoguļo izrādes humoru. Aktieri kustas brīvi un rotaļīgi. Īpašu baudījumu sagādā Zelezņeva spēlētais melnais tārps, kas plosās pa spēles telpu, bet, Alises Dzenes dziednieces apburts, kļūst par pieradinātu radījumu. Savukārt Dzenes priesteriene ar pārvietošanos pacilātā jogas pozu stilizācijā trāpīgi iezīmē Almas skatījumu par neizprotamo, bet intriģējošo vidi, kurā viņa ir nonākusi. Keitijas Bārbales mūzika, kas tapusi izrādes vajadzībām, ar viegli etnogrāfiskām un rituālām nokrāsām iezīmē mītisko izrādes telpu, bet Jūlijas Bondarenko gaismu spēle ar siltiem un vēsiem kontrastiem trāpīgi papildina Almas iekšējās pasaules izjūtas.
Izrādes stāstījums virzās fragmentāri, un tajā ik pa laikam uzvirmo ironija – īpaši ainā, kas atklāti citē seriālu Gossip Girl, atgādinot par paaudzi, kuras priekšstati par romantiku dzimuši kino studijās. Tomēr filmām raksturīgie izteiksmes līdzekļi ne vienmēr organiski saplūst ar teātra formu, piemēram, brīdī, kad ar mūzikas pārslēgšanos un minimālām mizanscēnas maiņām tiek mēģināts attēlot laika ritējumu sarunā, vai ainā, kur Zelezņeva tēlam jāsastingst laikā, lai Alises Dzenes Madara varētu pievērsties iekšējās balss atstāstam, veidojot narāciju.
Tematiski izrāde runā par sievietes ievainojamību un alkām pēc drošības. Sociālo tīklu pasaule, modernie sieviešu-dieviešu pasākumi, dziednieču vizītes, taro solījumi – tas viss parādās atpazīstami un trāpīgi, taču brīžiem rodas sajūta, ka izrāde stāv uz robežas starp ironiju un empātiju pret tiem, kas patiesi meklē palīdzību.
“Raganas” ir estētiski spilgts, vizuāli inteliģents un apburoši trakulīgs iestudējums, kas demonstrē Martinsones spēju veidot spilgtus tēlus un humoru caurstrāvojošas ainas. Lai arī sižeta emocionālā līnija brīžiem paliek viegli izplūdusi, sapņa un realitātes motīvi ļauj pieņemt šo neskaidrību kā intuitīvu daļu no izrādes, ko noglabāt zem segas.
Rakstīt atsauksmi