Atmodinot savu balsi
Kritiķu īsviedokļi par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Nē! Nē! Nē!” Veronikas Abdul-Visockas režijā
Vai spēsim pacelt savu balsi?
Ketija Jurčenko: “Nē! Nē! Nē!” Latvijas Leļļu teātra kamerzālē ir režisores Veronikas Abdul-Visockas debija leļļu teātrī, kas piedāvā skatīties uz lelli kā protesta rīku un protestu kā teatrālu aktu. Aktrise Malgožata Apse stājas skatītāju priekšā kā persona, kuras balsij ir vairākas izcelsmes – gan pašas, gan vēsturiskā, gan arī leļļu un objektu balsis ar to radītajām skaņām.
Par vienu no galvenajiem impulsa devējiem telpā kļūst protestiem raksturīgais elements – bungas. Ar sitienu palīdzību tiek mainīta gaisma, noskaņa un iezīmētas jaunas ainas. Māras Aniņas gaismu ainava mijas no starmeša apaļā fokusa līdz krāsainiem gaismu uzplaiksnījumiem, no pilnīgas tumsas līdz vienam izgaismotam laukumam. Kopā ar mākslinieces Kristinas Rezvihas trāpīgo un lakonisko vizuālo valodu šie elementi veido izstrādāta un vienota kopuma iespaidu. Projekcijas no vēsturiskiem protestiem un izrādes laikā tvertajiem kameras kadriem precīzi tver laikmeta noskaņu un rada interesi sekot līdzi notiekošajam.
Izrādē tiek izmantotas divas spieķa lelles – viena ar iebūvētu šeikeri iekārta trosē, otra ar izgrieztu vietu lūpām, caur kuru iespējams runāt. Apgriežot lelles, mainās to seja, veidojot metaforu par balsi, ko iespējams apklusināt vai pagriezt vajadzīgajā virzienā, kā arī emocionālu apjukumu. Klātesošs ir arī paliels lelles portrets, kuram, tāpat kā mazajai lellei, ir mutes atvere. Tas kalpo gan kā maska, caur kuru runāt, kā tas darīts vēsturiskos protestos, gan kā neatkarīgs runātājs. Izrādes laikā rodas sajūta, ka lelles nav tikai rekvizīti, bet gan stāsta līdzautores, kuras vēlas paust savu nostāju un atbalstu cilvēku politiskajai un sabiedriskajai aktivitātei.
Prātā paliekoša šķiet aina, kurā Apse izmanto divpusēju masku ar Putinu vienā un Trampu otrā pusē. Abiem tiek piešķirtas ar kāju darbināmas suņu pīkstuļu balsis – vienam tā ir raksturīga putnam, bet otram cūkai. Kad uz tukšajiem, pie zāles sienas piestiprinātajiem plakātiem izgaismojas vārdi “mūsu ieroči vislabākie”, smiekli sarūk, jo skaidrs, ka tie tiek izgaismoti tur, kur parasti būtu vieta protestu saukļiem.
Izrādes izskaņā Apse runā par nogurumu – gan cilvēcisku, gan leļļu. Viņa atklāj, ka sākotnēji fināls bija iecerēts kā kopīgs protests teātra pagalmā, taču tobrīd piedāvā šī procesa mēģinājumu. Tiek izdalītas programmiņas, kurās atrodams skatītāju jeb leļļu kora teksts, kā arī norādes par tā izpildījuma manieri – iedvesmoti, priecīgi, ar dziļu nostalģijas sajūtu, u. tml. Tostarp arī norādes par to, kurā brīdī kādam no skatītājiem būtu jāpieceļas un jādodas pie bungām, lai sistu ritmu, un brīdi, kurā leļļu korim būtu jāpieceļas kājās, lai ekstāzē deklamētu tekstu. Tomēr manis apmeklētajā izrādē vietā, kurā skatītājiem būtu jāceļas kājās, lielākā daļa publikas palika sēžam, un tie, kas piecēlās, drīz vien apsēdās atpakaļ, saprotot, ka stāv vieni. Domāju, ka tieši šis dramaturģiski veiksmīgi konstruētais izvēles brīdis – celties vai ne – atklāj izrādes nozīmīgo tēmu par līdzdalību un individuālās balss lomu sabiedrībā. Tiek piedāvāta iespēja pārbaudīt savu balsi, bet neviens nav spiests to darīt. Iespējams, kāds jūtas neērti, cits noguris, taču gaisā paliek jautājums – vai kā sabiedrība spēsim piecelties tad, kad tam patiešām būs nozīme? Vai spēsim pacelt savu balsi – vieni vai ar leļļu palīdzību?
Nogurums? Nogurums. Nogurums…
Ingrīda Vilkārse: Radošā komanda kopā ar teātra režisori, rakstnieci un performanču mākslinieci Veroniku Abdul-Visocku un aktrisi Malgožatu Apsi radījusi jaunāko Latvijas Leļļu teātra monoizrādi pusaudžiem “Nē! Nē! Nē!”. Kā iedvesmas avots šīs izrādes tapšanā minēts Pīters Šūmans, kas pagājušā gadsimta 60. gados Amerikā nodibinājis politisko leļļu teātri-kompāniju Bread and Puppet (“Maizes un leļļu teātris”), kas, apvienojot deju, skulpturāli veidotas milzīgas lelles (arī papīra!), performancēs un ielu gājienos izteica savu protestu pret dažādiem politiskiem notikumiem pasaulē. Arī izrādes nosaukums veidots kā atsauce uz kādu fotogrāfiju, kur viena šāda politiska gājiena laikā, kas vērsts pret karu Vjetnamā, uz plakāta redzams sauklis: No No No…
Izrādei izvēlēta tāda kā rimta un samērā lēnīga lekcijas-prezentācijas forma, kurā aktrise pusbalsī un pauzējot stāsta par tā sauktajām papīra “lellēm uz kociņa” jeb spieķa lellēm un to vēsturi. Nelielās kamerzāles melnā kabineta vidū bungu komplekts (kas tiek izmantots skaniskā fona veidošanai un ik pa laikam ar asu sitienu bungu sitienu salecina/atmodina skatītājus), pie sienas vairāki balti plakāti uz kociņa (kurus radošā komanda arī pieskaita leļļu kategorijai!) un vairākas plakanas papīra lelles, kas taisītas kā sievietes ar divpusēju seju, kas vienā pusē noskumusi, bet, pagriežot lelli otrādi, sejiņa ir priecīga. Lellēm vaļējas mutes, caur kurām atkarībā no situācijas parādās aktrises sarkanās lūpas, kas runā vai smejas, tiek izbāzta sarkanā cimdā tērpti pirksti, roka vai sarkana lente, kas jāsaprot kā mēle. Kādā citā no epizodēm tiek izmantota abpusēja maska ar vīrieša sejām, kas ļauj nosacīti atpazīt divus šī brīža pasaules ievērojamākos diktatorus-vīriešus (atturēšos saukt vārdā) un kurā viens no tiem pīkst kā gumijas gaiļa rotaļlieta, kuru aktrise piespiež ar kāju, bet otrs rukšķ kā sivēns...
Lielākā izrādes daļa veidota no stāsta par to, kā lelles ir nogurušas, ļoti nogurušas, pavisam nogurušas un tās vajag iepriecināt. Un tās iepriecinās karnevāls vai iziešana ielās… Taču liekas, ka karnevāls un politiska demonstrācija ar ieziešanu ielās viena no otras tomēr ļoti atšķiras pēc būtības. Karnevāls – tās ir dejas, rotaļas, jautrība, bakhanālijas, maskas. Politiskā manifestācija – protests, dusmas, arī agresija, plakāti, uzsaukumi, kliedzieni.
Lielāko akcentu režisore un komanda likusi uz finālu, kas gan ir samērā atrauts no visas izrādes kopējās noskaņas un temporitma. Vecākās paaudzes skatītāji savā skolas laikā ir piedzīvojuši pionieru pulciņu ierindas skates, kurās klases rāda savu varēšanu militārā ierindas soļošanā pa zāli un tai piederīgās “sasauksmes” skandināšanā. Sasauksmē (ritmisks dialogs, ko ejot vai soļojot pamīšus runā viena un otra cilvēku grupa) komandieris izkliedz kādu nelielu saukli un klase korī atbild. Gluži līdzīgi notiek arī izrādes beigās, tikai šeit komandiera vietā saukļus izkliedz Lelle, bet skatītājiem jāatbild korī, kurā pakāpeniski tiek kāpināts kliedzienu skaļums un agresija.
Izrādes nosaukums “Nē! Nē! Nē!” izvēlēts kā kliedzoši agresīvs noliegums kaut kam. Stāsta norisē tā arī līdz galam tomēr nekļūst skaidrs, kāpēc ir šis noliegums, par ko vai pret ko lelles un radošā komanda protestē. Un pat svešie cittautu sieviešu vārdi un uzvārdi (kas cietušas no vardarbības?), kurus aktrise nosauc, paliek tikai kā garāmslīdoša informācija, bez dziļāka nospieduma. Par spīti noslēguma sasauksmei izrādes virsskaņa paliek nogurums, nogurums, nogurums…
Rakstīt atsauksmi