Recenzijas

11. marts 2016 / komentāri 0

Aizkustinošā estetizācija

Kaut arī tā saucamās stāvovācijas mūsu teātros jau ir kļuvušas par modes lietu, kas šķietami apliecina skatītāja dziļo mākslas izpratni, reizēm publikas piepaceltā eiforija pārsteidz vairāk nekā iepriecina un liek domāt par zināmas skatītāju daļas nespēju vai nevēlēšanos palūkoties uz visu iestudējumu kopumā. Es šeit nedomāju par atsevišķu izrādes trūkumu vai nepilnību kritizēšanu, to mēs visi pieprotam itin labi, bet gan par patstāvīgu, savā pieredzē, pārdomās un emocijās balstītu uztveri, kas ļauj no daudzām komponentēm veidotā skatuves priekšnesumā ieraudzīt un izbaudīt tās atklāsmes, ko katrs iestudējums sniedz kā vienots veselums.

Publikas reakcija uz Lauras Grozas-Ķiberes iestudēto Bernarda Pomeransa “Ziloņcilvēku”, jau sākot no pirmizrādes, ir sajūsmas pilna, aktieri var būt gandarīti, ka viņu pūles ir vainagojušās ar panākumiem un teātris savā repertuārā ieguvis vēl vienu labu, skatītāju pieprasītu izrādi. Tā nebūt nav ironija, Džona Merika traģiskais liktenis, ja to vērojam no malas, aizkustinās jebkuru, jo lugā tas ir mērķtiecīgi pacelts līdz ētiskām kategorijām, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu cilvēcisku būtni. Egona Dombrovska veikums Merika lomā ir vienlaikus apskaužams un līdzjūtību raisošs. Aktiera atvērtība, jūtīgums pret atveidojamā cilvēka iekšējo pasauli vai, kā viņš pats saka, “lomas izlaišana caur sirdi” uz skatuves rada tēlu, kam spēles laikā ir dota vara pārveidot apkārtējo dvēseļu siluetus un likt gandrīz fiziski zālē sēdošajiem sajust tās ciešanas, ko viņa varonim novēlējis liktenis. Ja daba kaut ko tik trauslu kā Merika dvēsele paslēpj tik kroplā ietvarā, vai tas nozīmē, ka citādi to šajā raupjajā pasaulē pasargāt nevar? Tas gan šoreiz nav režisores jautājums, bet drīzāk paša aktiera uzdots un viņa lieliskajā spēlē iekodēts. Klusinātā saspēle ar Ineses Kučinskas misis Kendalu izrādē ir bezgala intīma un skaista, kā vienmēr, kad uz skatuves satiekas personāži ar radniecīgām dvēselēm un aktieri, kas viens otru saprot bez vārdiem. Aina, kurā misis Kendala sarunājas ar Meriku un viņa priekšā lēnām izģērbjas, ir aktieriski nevainojama, jo sakoncentrē sevī visu Merika stāsta būtību – dvēsele un miesa šajā pasaulē ir savienota vienā veselumā un tāpēc cilvēkam pieņemt vienas daļas kroplumu vienmēr būs grūti un sarežģīti, tur vienmēr slēpsies noklusēti iemesli dzīves drāmai un traģēdijai. Ja nemaldos, to savos darbos jau ieskicēja Tomass Manns. Pat tāds attīstīta intelekta cilvēks kā Frederiks Trīvss, kuru izrādē aizrautīgi, bet nedaudz virspusēji atveido Edgars Ozoliņš, ar visu savu rīcību apliecina šī fenomena patiesīgumu. Aktieris ar režisores svētību uz skatuves gan sava personāža cilvēcisko attieksmi pret apkārtējiem pārlieku sastrēdzina ārišķīgās uzvedības niansēs, it kā viņš baidītos no dziļākas partnerības ar Dombrovski, taču lomas zīmējumā skaidri var redzēt, ka viņa līdzdalība Merika liktenī galvenokārt ir saistīta ar prātu, empātiju un zinātnisku interesi.

Visi pārējie lugā atainotie notikumi ir laikmeta ietonēts sižetiskais fons, ar kura palīdzību skumjais stāsts izrādē tiek ievirzīts morālās sliedēs, lai kārtējo reizi atgādinātu mums par iecietības trūkumu sabiedrībā un tās attieksmi pret citādo. Tas taču šodien ir tik aktuāli! Laura Groza-Ķibere ar šīs tēmas variācijām dažādos teātros noņemas jau kopš diplomdarba laikiem (Mihaila Bulgakova “Suņa sirds”, DT, 2008). No sezonas uz sezonu viņa cītīgi meklē arvien “šokējošāku” dramaturģisko materiālu un nevienā iestudējumā netiek tālāk par šī vispārzināmā fakta teatrālu konstatāciju un neuzkrītošu nosodījumu, pie kura skatītājs, emociju rosināts, it kā nonāk pats saviem spēkiem. Ja raugāmies no režijas stratēģijas viedokļa, tā, protams, var rīkoties un arī gūt zināmus panākumus, taču ar katru nākamo soli palielinās risks, ka publikai šī lētā morāles makšķerēšana no patoloģiskiem gadījumiem apniks, un Laura Groza-Ķibere nupat šo robežu ir sasniegusi.

Frederiks Trīvss – Edgars Ozoliņš // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Tiešā veidā ar šo režisores radošo noslieci liepājnieki saskaras pirmo reizi, un varbūt tāpēc viņu reakcija izskatās tik pārspīlēta, taču paskatīsimies uz šīm “taktiskajām” spēlēm plašākā kontekstā. Daudzmaz pārzinot psiholoģiju, katram režisoram ir skaidrs, ka jebkura novirze no dabas raisīs paaugstinātu publikas interesi, jebkura patoloģija dos iespēju uz skatuves radīt vienreizējus un grūti aizmirstamus tēlus, par ko sapņo aktieri visos teātros. Abus šos faktorus Groza-Ķibere savos darbos izmanto ļoti mērķtiecīgi, turklāt nekļūdīgi atrodot teātrī tos aktierus, kuru psihofiziskais mehānisms ir pietiekami elastīgs un padevīgs, lai mēģinātu maksimāli pietuvoties neiespējamā robežai. Gan Dombrovska radītais Meriks Liepājā, gan daži Daiņa Grūbes tēli Dailes teātrī balansē uz šīs robežas. Arī zinot, ka māksla ir nežēlīga, mēs nevaram šos tēlus neapbrīnot un nevaram par to radītājiem nejūsmot, bet, ja redzi, ka tas ir vienīgais trumpis, kuru režisors veikli izspēlē, lai nodrošinātu savai izrādei panākumus, kļūst mazliet žēl aktieru. Tā ir visai bīstama talanta ekspluatācija, kuru mākslā ir pagrūti fiksēt un vēl grūtāk pierādīt.

Liepājnieku izrādē nav nemaz tik ļoti jāpiepūlas, lai saskatītu, ka iestudējums balstās uz viena aktiera fizisko spēju nesaudzīgu izmantošanu. Dombrovska atrastās ķermeņa deformācijas, respektējot autora vēlmi neizmantot lomas zīmējumā nekādus palīglīdzekļus, nenoliedzami ir ļoti iespaidīgas, Merika vizuālais tēls raisa līdzjūtību, nevis pretīgumu, un izceļ kontrastu starp miesas neglītumu un gara pievilcību. Uz skatuves vairākas stundas ilgstošā aktiera fiziskā piepūle vēl pastiprina skatītājā ierosinātās izjūtas, un publikas emocijas ir gatavas lūzt no aizkustinājuma. Zinātāji gan saka, ka līdzi just vēl nenozīmē gūt mākslas baudījumu, taču kaut kāds mērķis ir sasniegts – uz skatuves ir radīts paliekošs tēls, kas ierakstīsies Dombrovska izcilo lomu listē, un Grozas-Ķiberes kontā ir vēl viena pretrunīga izrāde, pret kuru kritikai būs pagrūti noformulēt savu attieksmi.

Tajā pašā laikā, ja uzmanīgi pavērojam režisores veikumu pārējās izrādes komponentēs, kas sižetiski “apkalpo” Merika stāstu, redzam, ka tur nekā jauna un ievērības cienīga nav. Tā pati stilistiskā apmātība, kuras saknes iesniedzas Džilindžera izkopto paņēmienu sfērā, formu patērēšana un popūrijam līdzīga domāšana. Tā saucamais Victorian freek show izrādē izvērsts ilustratīvos un garlaikojošos patoloģiju demonstrējumos, kas mazāk izvēlīgai publikas daļai sagādā prieku ar aktieriem piemītošo spēju atjautīgi, dinamiski un plastiski izpildīt režisores dotos uzdevumus uz skatuves. Šoreiz gan jāteic, ka dažās vietās sāk “pūdelēt” arī aktieri – strauji pārejot no vienas  “deformētās” lomas uz otru, viņi nepaspēj identificēties ar pārspīlējumu un spēle sāk atgādināt kariķēšanu.

Augstākās sabiedrības šķietami ieinteresētā un līdzjūtīgā attieksme pret Meriku ir laikmetīga modes lieta, kurai būtu jāapliecina tās pārstāvju iedomātais pārākums un izrādē jāatmasko viņu liekulība, taču aktieru skatuviskajās izpausmēs tas notiek tik klišejiski, ka nav pat par ko pasmaidīt. Anetes Berķes atveidotā princese Aleksandra riņķo apkārt galdam, nespēdama paskatīties uz Meriku, lai kaut kā pasniegtu viņam dārgu un nevajadzīgu dāvanu, bet Mārtiņa Kalitas spēlētais lords Džons, nevērīgi klausoties Merika vārdos, tukšo savu viskija blašķīti un prāto, kā ātrāk tikt prom no šejienes. Režisore vienkārši kultivē vienas un tās pašas attieksmes demonstrāciju atšķirīgos uzvedības trafaretos.

Skats no izrādes "Ziloņcilvēks" // Foto – Edgars Pohevičs

To, ka Džona Merika likteņa drāma ir līdzcilvēku attieksmes nosacīta, skatītājs saprot ātri, un tādēļ katrs šīs patiesības atkārtojums uz skatuves pārvēršas apnicīgā un didaktiskā pamācībā. Tādā veidā režisore savu izrādi tikai pārblīvē ar lieku balastu, kas tā vietā, lai bagātinātu centrālo stāstu ar pārdomu vērtiem blakusmotīviem, ņem un atšķaida to ar triviālu atziņu tiražējumiem. Ja postmodernajā teātrī līdzīgu paņēmienu – vairāk gan balstītu uz citātiem – izmantoja stāsta jēgas paplašināšanai, tad Laura Groza-Ķibere šodien to lieto mehāniskai darbības ģenerēšanai uz skatuves, kas savažo publikas uztveri un nodrošina vienīgi dinamisku vizuālā lauka aizpildīšanu.

Pozitīvu artavu ar tendenci telpiski savākt izrādi vienotā veselumā, kā vienmēr, dod Mārtiņa Vilkārša dekorācija. Bezgaldaudzie skapji un plaukti, kas apņem amfiteātrim līdzīgo auditoriju, ir pilni ar apputējušiem, pusizpētītiem “skeletiem”, kuri pie mazākās vēja pūsmas gāžas no tiem laukā, mudinot pievērst uzmanību pagātnes rēgu neizskaidrotajiem noslēpumiem. Lugai lieliski pielāgots scēniskais koncepts – apaļais paaugstinājums skatuves centrā dod iespēju visus aktierdarbības vektorus vērst uz Merika, Trīvsa un misis Kendalas cilvēcisko saišu padziļinātu atklāsmi. Diemžēl režisore šo Vilkārša piedāvājumu izmanto ļoti virspusēji un nesamērīgi daudz aktieru enerģijas izrādē tērē pašmērķīgi estetizētiem priekšnesumiem. Ja uz to visu palūkojamies caur mūsdienīgām atziņām par mākslas un estētikas savstarpējo mijiedarbību, tad būtu jāsaka, ka Laura Groza-Ķibere savā iestudējumā nodarbojas ar vienkāršu estetizēšanu un daudz nelauza galvu par tēmām, kas šo materiālu ciešāk sazobē ar šodienas dzīvi. Bet Volfgans Velšs saka: “Ja māksla netiek tematizēta tādas estētikas perspektīvā, kas ietver skatupunktus ārpus estētikas, tad tā neizbēgami tiek estētiski norakstīta.”

Rakstīt atsauksmi