Edīte Tišheizere

Teātra kritiķe un zinātniece

Mīlestība ar dunci pie rīkles

Pāvela Sanajeva garstāsts „Apglabājiet mani zem grīdlīstes”, kas uzvests Dailes teātra Mazajā zālē, ir visai vienkāršs. Reiz dzīvoja Vecāmāte, kas, agrā jaunībā zaudējusi mazo dēliņu, salūza pati un turpmāk spēja tikai bojāt dzīvi citiem ar savu pašaizliedzīgo (patiešām!) mīlestību; tās vārdā viņa meitai Oļai neļāva audzināt mazdēlu Sašu, pārvēršot viņas bērna dzīvi par nolaupīšanu, melu un citu pārbaudījumu virkni. Un tā tas ilga, kamēr Vecāmāte nomira.

Patiesībā par Regnāra Vaivara iestudējumu „Apglabājiet mani zem grīdas” (tiešām – jo īsāks nosaukums, jo labāks) , kuram viņš ir gan dramatizētājs, gan tulkotājs, nemaz nedrīkstētu rakstīt pēc vienas skatīšanās reizes. Pārāk daudz slāņu, detaļu, nianšu, un skaidrs, ka to kļūst tikai vairāk un smalkākas. Bet arī skatīties no jauna ir gandrīz neiespējami. Pārāk smagi, mulsinoši un pazīstami. Katrā gadījumā vieglāk ir domāt un rakstīt mazliet garām, cenšoties neatcerēties to, kas maisījās pa galvu izrādes pusotrā stundā.

Mana galvenā garāmdoma ir par aktiera sadomazohistisko dabu. Vai tāda loma kā Vecāmāte aktrisei ir dāvana vai …? Jā, un kas vispār var būt pretmets dāvanai: lāsts, sods, pienākums, smags darbs? Skaidrs, ka Vecāsmātes loma nu reiz atkal atbilst Indras Briķes traģēdijas aktrises mērogam. Bet ko aktrisei/aktierim nozīmē – kā raksta tepat http://www.kroders.lv/runa/288 Mārtiņš Meiers – līdz sausai mutei rakņāties savas pieredzes miskastē un visu vajadzīgo – visu! – tur arī sev par šausmām atrast? Kas var piespiest viņu – kā citā intervijā teica Tālivaldis Lasmanis – ievilkt elpu un mesties uz galvas lomā, lai pēc pāris stundām iznirtu no tās pilnīgā bezspēkā? Neticu, ka Indra Briķe spēj izkāpt no Vecāsmātes ādas kā no viņas pretīgajām bomeļzeķēm, saķemmēties un mierīgi dzīvot tālāk.

Jo Briķes Vecāmāte ir ekstrēms tēls – kā pašnāvnieks, kas staigā pa bezdibeņa malu, apkāries ar granātām un vēl turēdams asi iztrītu dunci pie rīkles te sev, te citiem. Duncis ir viņas mīlestība. Dzīvot ar viņu ir tikpat kā nepārtraukti vadīt pārrunas ar teroristiem. Jura Bartkeviča Vecaistēvs tieši tā arī uzvedas: uz pirkstgaliem tumsā zogas, cerēdams reiz aizbraukt uz copi; jau iepriekš paredzēdams nākamo kliedzienu, stiepj uz vannas istabu sildītāju; bļauj uz mazdēlu un meitu laicīgi, cerībā novērst ļaunāku iznākumu. Sadzīvot ar Vecomāti ir neiespējami, jo uz katru vārdu un kustību pretī tiks pagriezts tas duncis – mīlestība. Ar to dunci viņa graiza mazdēlu, baksta vīru, draud meitai, taču arī nepārtraukti uzplēš pati savas rētas. Aiz drausmīgajām, nebaudāmajām ārējām izpausmēm aktrise pamanās padarīt redzamu arī šo mīlestības pārvēršanās mehānismu, paplašināt lomu līdz tam laikam, kad ir notikusi vienas milzīgas kaislības nomaiņa ar citu. Dramatizējumā dēliņa nāve ir tikai pieminēta, tāpat vien nojaušama (varbūt pat Vecāsmātes pašas izfantazēta) ir vīra neuzticība, bet nevaru nedomāt par to meiteni, kāda viņa reiz ir bijusi un kādas sāpes ir apvērsušas viņas pasauli ar kājām gaisā, un tā nu viņai jādzīvo tālāk, skatoties uz visu pilnīgi ačgārni. To kādreizējo meiteni Indra Briķe nospēlē ar vienu gaišu, absolūtas mīlestības pārpilnu teikumu, kamēr mazdēls smilšukastē iekašņā slazdā notverto peli: „Tu esi mans pelēns.” Virstalanta aktieri spēj bezgalīgi paplašināt vārdu telpu. Šajā vienā teikumā ir kaut kas neiedomājami aizkustinošs un šausmīgs vienlaikus – Vecāsmātes neizmērojamā vēlēšanās pasargāt mazdēlu no visa: no neizpratnes, no sāpēm, no slimībām, no pašas dzīves; turēt savās rokās no dzimšanas brīža līdz nāvei.

Šis viens teikums ļauj saprast, ja ne attaisnot visu pārējo, ko dara Vecāmāte. Un dara viņa briesmīgas lietas – bļauj, lamājas, pazemo, nolād. Reizēm liekas, Vecāmāte dzīvo savā laiktelpā, kur vārdiem patiesībā nemaz nav nozīmes – tikai skaņa. Šajā beznozīmes skaņu laukā viņa mānās un melo, izliekas un maina sadzīves lomas, pati par savu veiklību drusku priecādamās. Kļūst pieglaimīgi salda, kad pie mazdēla ierodas dakterīte (Sarmīte Rubule), kas tā arī nespēj pateikt, ka bērna slimību patiesais iemesls ir Vecāsmātes duncis. Ir gandrīz vai laipna, ielaižot Oļu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) uz brīsniņu mazdēla dzīvē, līdz perversā mīlestība atkal uzmutuļo, aizskalojot jebkādas saprašanās iespēju. Kad znots Toļa (Andris Gross) gana mierīgi un pat saprotoši pārtrauc večas lāstus un vaimanas pie meitas dzīvokļa durvīm ar aicinājumu nespēlēt Annu Kareiņinu, Vecāsmātes dzīve beidzas. Viņas pelēnu grib mīlēt, kopt un apglabāt kāds cits, un viņai atliek tikai nomirt.

Indras Briķes tēls ir izrādes absolūtais centrs un jēdzieniskais kodols. Turklāt tas neapšaubāmi attīstīsies, dzīvojot savu noslēpumaino lomas dzīvi, mainīsies akcenti, iespējams, ka skaidrākas kļūs kādas likumsakarības, atklāsies kādi noslēpumi – kaut vai tas, cik liela vieta Vecāsmātes personībā ir psihiskai slimībai. Tikai neesmu pārliecināta, ka vēlreiz spēšu to skatīties. Ir tādi iespaidi, ko nav vajadzības atkārtot, pat ja profesija liek.

Apzināti atturos no mazdēla līnijas apspriešanas, jo neesmu pārliecināta, cik ētiski un nekaitīgi ir izmantot bērna lomā bērnu. Tieši izmantot, jo negribas ticēt, ka loma tiek spēlēta, radīta ar izpratni un distanci. Ja tas tomēr tā būtu, cepuri nost režisora priekšā. Bet… neticu.

Ja patur Indras Briķes tēlojumu aiz iekavām, pāri paliek vairāki jautājumi. Pirmais un galvenais – kāpēc režisors kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi ir būtiski mainījis garstāsta (un arī pēc tā uzņemtās filmas) pieteikto sociālo slāni? Ja tā būtu vienkārši luga, tad cita lieta. Bet programmiņā ir pamatīgi izklāstīta Pāvela Sanajeva ģimenes vēsture, nosaukti konkrēti prototipi – ievērojami un savā laikā atzīti kinomākslinieki. Proti, padomju laika augstākā sabiedrība vai vismaz krietnais vidējais slānis. Pārceļot darbību uz stipri bomzīgu vidi, liekot varoņiem valkāt sagrābstītu apģērbu – ko vērts ir kaut vai Vecasmātes mētelēns ar piešūtām diezin kādu žurku ādām – manuprāt pazeminās notiekošā temperatūra. Ja tādiem vārdiem savu mīlestību spēj izteikt padibeņu ļautiņi, tad tas neko īpaši neskar. To jau es redzu uz ielas. Ja tik šerminoša padrēbe ir tam, kas notiek tur, kur vajadzētu mist gara aristokrātiem, tad tam ir pavisam cits ietekmes spēks.

Un otrais, kas varbūt pat ir pirmais – kā vārdā režisors ir izvēlējies šo smago un melno stāstu? (Atkārtoju – Indras Briķes tēlojums un nepieciešamība ļaut viņai nospēlēt talanta mērogam atbilstošu lomu ir aiz iekavām.) Šis jautājums man liekas ļoti būtisks ikreiz, kad nākas sastapties ar, piedodiet, černuhu. Es zinu, ka dzīve nav rožu dārzs. Ja māksla man šo patiesību grib iegrūst sejā, neliekot pretsvaram ne mazāko cerību, tad… Ja izgājusi aktrisei līdzi viņas varones sāpju ceļu, es neuzzinu, ka kaut kur, kaut kad, uz īsu brīdi ir iespējama harmonija, tad… mana līdzcietība un līdzjušana ir izmantota par velti.