Laulības dzīves pidi ridi ridi rallallā

Uz skatuves divi izskatīgi, stilīgi ģērbti, labi situēti, veiksmīgi, inteliģenti, ar labu humora izjūtu apveltīti, ar dzīvi apmierināti cilvēki. Vīrietis un sieviete. Vīrs un sieva. Jūhana un Mariannas laulība ir kā radīta glancētam sieviešu žurnālam! Stāsts par nevainojamu dzīvi, kam it kā vajadzētu iedvesmot, bet kas ar savu pārākumu, visticamāk, depresīvākos lasītājus dzītu izmisumā, ciniskākajos – raisītu nelabumu. Lai intervija būt pilnīga, vēl tikai nepieciešama laimīgās ģimenes fotogrāfija ar skolas vecuma meitas Ariēlas līdzdalību. Meitene uzskrien uz skatuves ar čellu un ir pierunājama žurnālistei un lepnajiem vecākiem arī ko nospēlēt. Tikai čells griež ausīs, balss skan šķībi, un dziesma nav nekāds saldais bērnu gabals. Brīdī, kad tikpat šķība un griezīga paliek arī Mariannas un Jūhana laulība, žurnāla auditorijai droši vien paliktu krietni vien interesantāk. Vismaz izrādes skatītājiem paliek.

Regnāra Vaivara izrāde “Laulības dzīves ainas” pēc Ingmara Bergmana kinoscenārija motīviem (dramatizējuma autors, kā allaž, pats režisors) uz Dailes teātra lielās skatuves pirmizrādi piedzīvoja pagājušās sezonas izskaņā. Iestudējums jau saņēmis 7 nominācijas “Spēlmaņu nakts” balvai, un, skatoties izrādi atkārtoti septembrī, šķita – pārliecība un azarts par notiekošo uz skatuves, jo sevišķi galveno lomu atveidotāju Jura Žagara un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas aktierspēlē, ir tikai audzis.

Paspēlēsim “laulībās”

Mariannas un Jūhana ar apskaužamo vieglumu radītā pasaka par laulības dzīvi sākotnēji raisa asociācijas ar leļļu namiņu, kur kāds ar abiem spēlē “laulībās”. (Bērni mēdz izspēlēt ainas iz pieaugušo dzīves, attēlojot ikdienā novēroto vai fantāzijā idealizēto ģimenes modeli. Vismaz manā bērnībā spēli sauca “Mājās”.) Kad Juris Žagars un Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar jauneklīgu degsmi un perfektu vizuālo tēlu izrādes sākumā spēlē tenisu, viņi pat atgādina tādus kā 2016. gada izlaiduma Kenu un Bārbiju. Gan izrādes kā spēles, gan Mariannas un Jūhana laulības dzīves kā spēles sajūtu pastiprina arī Regnāra Vaivara ieviestie asistenti (Anete Krasovska, Ieva Florence, Niklāvs Kurpnieks, Pauls Iklāvs, vēlāk arī Ieva Segliņa un Kaspars Zāle), kas, tērpti pelēkzilos halātiņos, ir klātesoši gandrīz visu izrādes laiku. Režisors primāri skatuvnieku un ģērbēju funkciju attīstījis radošā, teatrālā spēles elementā, formai kļūstot arī par daudznozīmīgu satura nesēju. Asistenti, ar kuriem Marianna un Jūhans tieši nekomunicē, bet kurus neizliekas arī neredzam, dara visu, lai ģimenes dzīves ikdiena tiktu atvieglota: ieveido matus un pielabo grimu, pēc vajadzības uz skatuves izstumj gultu vai ēdamgaldu, patur tualetes papīra rulli un noskalo ar dušu. Turklāt dara to ar konkrētu attieksmi. Asistentu klātbūtne, piemēram, jo sevišķi asprātīgi izmantota gultas ainā, kad asistenti jūt līdzi un atbalsta pāri viņu seksuālās dzīves spraigumā vai, gluži pretēji, sadrūmst, kad tā vairs nevedas.

Režisora ieviestie asistenti ne tikai organizē skatuves darbību raitāk un atraktīvāk, palīdzot aktieriem noturēt skatītāju uzmanību un uzturot izrādes temporitmu, bet arī raisa ironiskas asociācijas ar cilvēka bezpalīdzību un nespēju vadīt pašam savu dzīvi. Brīdī, kad laulātie pašķiras, asistenti arvien vairāk sāk garlaikoti klīst pa skatuvi, taču tieši tad Marianna un Jūhans sāk mācīties dzīvot no jauna. Izrādes sākumā Marianna smejas, ka vislielākā laulības dzīves problēma ir tā, ka problēmu nav. Kad izrādās, ka problēma (Jūhana neuzticība) viņiem ir jau krietnu laiku, un rozā burbulis ar ellišķīgi sāpīgu blīkšķi pārsprāgst, abi nostājas aci pret aci ar realitāti. Turklāt izrādās, ka jātiek galā ir vieniem – katram pašam par sevi, jo tā pa īstam nepalīdzēs ne draugi, ne psihoterapeits, ne jaunie mīļākie, lai cik veikli arī neizdotos piešķirt savai mīlas dzīvei jaunas sejas.

Oh, sinnerman, where you gonna run to?

“Laulības dzīves ainas” gan saturiskā vēstījumā, gan formas un estētikas aspektā ir smalka izrāde, kas apliecina Regnāra Vaivara profesionālo un cilvēcisko briedumu. Iestudējumā veiksmīgi apvienotas režisora mākslinieciskā rokraksta labākās iezīmes: precīzi izstrādātas varoņu attiecības, laba aktierspēle (kas lielā mēra atkarīga no režisora spējas dot konkrētus uzdevumus, precīzi izskaidrot iestudējuma vīziju), gaumīgs un semiotiski ietilpīgs izrādes vizuālais noformējums, spēja nopietno organiski apvienot ar labu humora izjūtu, konceptuāli realizēta forma un asprātīgi, noskaņai atbilstoši izvēlēts muzikālais noformējums. Par “Laulības dzīves ainu” muzikālo vadmotīvu izvēlēta Ninas Saimones dziesma “Sinnerman” (tulk. no angļu val. – “Grēcinieks”), kur nabaga cilvēks grēcinieks cer, ka viņš varēs kur paslēpties, rast mieru, taču – nekā. Mariannas un Jūhana lielākais grēks nav krāpšana, bet gan nespēja būt godīgiem, pirmkārt, vienam pret otru, otrkārt, pašiem pret sevi. Abi mūsdienu idealizētās dzīves modeļa priekšā kļuvuši tik sīki un maziņi, ka centieni būt veiksmīgiem un laimīgiem pārmākuši viņu īstās personības – patiesās vēlmes, sapņus un cerības.

Reiņa Suhanova scenogrāfija un Lienes Dobrājas kostīmi paspilgtina izrādes nosacīto realitāti un spēles atmosfēru. Pēc vajadzības uz skatuves tiek uzstumtas hiperbolizētas mēbeles – augsti, dzelteni kinolaukuma krēsli (neuzbāzīgs sveiciens Ingmaram Bergmanim un tikpat labi abu izrādes varoņu dzīvei kā Holivudas kino), garš galds, kas laulātos ēdienreizēs šķir vienlaikus komiskā un emocionāli neomulīgā attālumā, un laulības gulta, kur lielajos baltajos spilvenos aktieri burtiski pazūd. Marianna un Jūhans savas lieliskās, ērtās dzīves priekšā kļūst par izpildītājiem, kas rūpīgi aizpilda katru rūtiņu, – panākumi karjerā, pēc darba tenisa nodarbība fiziskā un teātra izrāde intelektuālā tonusa uzturēšanai, regulāras tikšanās ar draugiem un pusdienas ar vecākiem, smalki izplānots atvaļinājums reizi gadā utt. Izrādes beigās, kad Marianna un Jūhans pēc vairākiem gadiem satikušies mīļāko statusā, tiek norauti pelēkā auduma pārvalki, aiz kuriem slēpjas krietni vien sarežģītāks, haotiskāks, taču arī kaut kādā ziņā sirsnīgāks, godīgāks abu pasaules iekārtojums. Sākotnējos sterili baltos, stilīgos tērpus nomaina uz pleciem uzmestas turpat vasarnīcā atrastās pufaikas, un Marianna un Jūhans varbūt pēc ilgiem gadiem, varbūt pirmoreiz ir godīgi un atklāti viens pret otru.

Gaišās skumjas

Izrādes lielākais trumpis ir veiksmīgi atrastais balanss starp nopietno un komisko, ironisko un sirsnīgo, liekot just līdzi galveno varoņu pārdzīvojumiem, bet arī nerunājot caur blīvu dramatismu. Katra epizode, kur risinātā situācija pati par sevi nav smieklīga, pateicoties izrādes spēles elementiem, vienlaikus ir arī asprātīga. Vienas no spilgtākajām šāda veida ainām ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mariannai. Vairākkārt aktrise augstā kaudzē saliek spilvenus un dauza pret tiem galvu, kas, no vienas puses, izskatās bezgala komiski un pašironiski, bet, no otras puses, iemieso varones pārdzīvojumus, nespēju tikt galā ar radušos konfliktu, dzīves piespēlēto pārbaudījumu. Uzsvērti šķībo, ausīm griezīgo muzikālo partitūru papildina arī aina, kad aktrise bez instrumentālā pavadījuma, nostājusies uz skatuves malas, sāpīgā pašironijā sakostiem zobiem dzied seksuāla rakstura tautasdziesmu ar refrēnu “pidi ridi ridi rallallā”, ieliekot ne tikai vilšanās un bezpalīdzības sajūtu, bet arī apņēmību piecelties pēc smagā kritiena ar augsti paceltu galvu.

Asprātīgi, atbilstoši izrādes stilistikai Regnārs Vaivars apspēlē vēl vienu Zviedrijas kultūrai ne mazāk svarīgu tēlu kā Ingmars Bergmans – grupu “Abba”. Kad Marianna un Jūhans, viens otru sākumā apvainojuši, pēc tam apliecinājuši rūpes un nekur nepazudušās jūtas vienam pret otru, visbeidzot pārgulējuši un tad atkal izkāvušies, paraksta šķiršanās papīrus, asistenti, dauzot rokas pret stiklu, agresīvi izkliedz “Abbas” visnotaļ melodiskās, liriskās dziesmas “S.O.S.” tekstu: “So when you’re near me, darling can’t you hear me, S.O.S. The love you gave me, nothing else can save me, S.O.S. [1]”.

Līdzīgi kā Regnāra Vaivara izrādē “Kam no Vilkas kundzes bail” (2004, NT), kas arī vēstīja par laulāta pāra nesaprašanos, nespēju būt godīgiem vienam pret otru, arī “Laulības dzīves ainās” režisors izmantojis pasakas tēlu.  “Kam no Vilka kundzes bail?” gadījumā pasaka tika atskaņota izrādes finālā, kas raisīja cerību par laulāto atkalsaprašanos, savukārt “Laulības dzīves ainās” pasaku stāsta Marianna savai meitai, kas ir pēdējā aina, kad ģimene vēl nav izjukusi. Tāpat kā visas aktieru izpildītās dziesmas, arī šeit Ilzes Ķuzules-Skrastiņas uzspēlētā teatrālismā pārvērstā balss skan pat nedaudz neomulīgi, it kā nojaušot nepatikšanu tuvošanos ne tikai Kukulītim no pasakas, bet arī pašas ģimenes ligzdiņai. Uzreiz pēc tam, kad Marianna Ariēlai izstāstījusi pasaku, mājās pārrodas Jūhans ar paziņojumu, ka ar savu mīļāko Paulu aizbrauc uz Parīzi.

Lai arī varu piekrist jau vairākās recenzijās teiktajam, ka otrā un trešā plāna lomām iestudējumā ir salīdzinoši maza nozīme un Juris Žagars un Ilze Ķuzule-Skrastiņa divatā spēj enerģētiski pilnībā piepildīt Dailes teātra lielo skatuvi, skatoties izrādi gan maijā, gan otrreiz septembrī, bija patīkami redzēt, ka ar ieinteresētību darbojas pilnīgi viss radošais kolektīvs. Kristīnes Nevarauskas asā, ciniskā Katarīna un nedaudz gļēvais, bez sievas eksistēt nespējošais Ģirta Ķestera Pēteris sākotnēji ir kā Mariannas un Jūhana pretmeti, līdz izrādās, ka abu savstarpējās nežēlīgajās attiecībās ir krietni vairāk godīguma... Rēzijas Kalniņas Eva, vērojot Jūhanu no malas, ir vienīgā, kas vēsi mierīgā tonī spēj godīgi, bez liekas iejūtības norādīt uz drauga problēmām un to, cik muļķīgā veidā viņš tās brīžiem cenšas risināt. Par izšķirošu kļūst aina, kad Marianna, sarunājoties ar Mirdzas Martinsones Jakobi kundzi, it kā nostājas iepretim savai nākotnei, kas it nemaz nav glaimojoša. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Marianna, piedzīvojot laulības krahu, spēj piecelties pēc smaga kritiena, ar sievišķīgi bīstamām rotaļām pierāda sev un vīram, ka nebūt nav sieviete, ko var vienkārši bez nožēlas pamest, un mācās dzīvot sev, nevis uzspiestajām rūtiņām, kas jāaizpilda. Jura Žagara Jūhans savā bērnišķīgajā naivumā un entuziasmā, cerot, ka katra jauna sieviete spēs atrisināt neapmierinātību ar paša dzīvi, ir pat aizkustinoši pievilcīgs. No vienas puses, Jūhans var šķist gļēvs un muļķīgs, kad it kā ir apņēmies aiziet no sievas, kas viņu ierobežo, bet tajā pašā laikā vaļsirdīgi atzīst, ka nevar palikt pie Mariannas, jo mīļākā to neatļaus, nevis viņš to nevēlētos. No otras puses, aktieris iemieso pat saprotamas šaubas, apjukumu, pieķeršanos Mariannai ne tikai kā sievai, bet arī kā draugam un domubiedram.

Mariannas un Jūhana attiecībās pieļautās kļūdas nekļūst par pamācošu stāstu skatītājam. Lai arī izrādes fināls ir šķietami gaišs un harmonisks, Marianna un Jūhans joprojām neprot dzīvot bez meliem un ideālās laulības ilūzijas. Vienkārši šoreiz par lieliskās dzīves spēles upuriem kļuvuši abu jaunie laulātie draugi, kamēr viens pret otru viņi beidzot var kaut brīdi savā dzīvē būt vaļsirdīgi atklāti. Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas” ir par kaifu spēlēt dzīvi teātrī un postu spēlēt teātri dzīvē.